Ceļš uz F1
Reiz Francijā auga divi zēni – viens bija aizrāvies ar kartingu, otrs ar futbolu. Abu zēnu vecāki ir labi draugi, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka arī futbolists vienu dienu piesēdās pie kartinga stūres. Tā sākās Estebana un Pjēra ceļš pretim F1. Okons pirmais sevi pieteica spoži, drīz vien elitē parādījās arī Pjērs Gazlī!
Savu autosporta karjeru Gazlī būvēja caur Formula Renault čempionātiem. Pirmais lielais tituls atnāca 2013. gadā 2.0 litru Eiropas sērijās, kur tika pārspēts arī Estebans Okons. Tituls palīdzēja iegūt vietu gan 3.5 litru sērijās, kas tolaik bija vismaz vienā līmenī ar GP2 čempionātu. Francūža talantu pamanīja arī “Red Bull”, ļaujot jaunajam censonim nonākt tā brīža labākās F1 komandas jauno braucēju akadēmijā.
Jau atkal Gazlī sevi parādīja no labās puses – visvairāk punktu no visiem debitantiem, tomēr tituls nonāca Karlosa Sainca īpašumā, kurš gadu vēlāk jau brauca F1. Apostījis GP2 čempionāta gaisotni, savu pirmo pilno sezonu Gazlī noslēdza ar 110 punktiem – tikpat, cik komandas biedram Aleksam Linam.
Neviens nezināja, ko gaidīt no 2016. gada sezonas, kad čempionātam pievienojās “Prema Racing” komanda. Sezonas sākums nebija viegls, tomēr Silverstounā izcīnīta pirmā uzvara un lielisks sezonas turpinājums ļāva uzsākt cīņu par titulu ar komandas biedru Antonio Džiovinaci. Dienā, kad to vajadzēja visvairāk, pārāks bija Pjērs.
Tomēr F1 vietu skaits ir ierobežots. “Red Bull” un “Toro Rosso” sastāva korekcijas šosezon neveica un Gazlī nācās samierināties ar rezerves braucēja lomu, kamēr Džiovinaci savu roku pie F1 stūres izmēģināja, aizstājot savainoto Paskālu Verleinu.
Pierādījis sevi junioru sērijās, bija laiks spert nākamo soli. Pēdējam GP2 čempionam tas bija identisks kā priekšpēdējam – sekojot Stofela Vandūrna piemēram tika rasta iespēja startēt Japānas Super Formula čempionātā. Cīņās ar trīskārtējo Lemānas uzvarētāju, Formula E zvaigzni un bijušajiem F1 braucējiem Gazlī no titula šķīra vien puspunkts.
Motorsporta elitē
GP2 titula izcīnīšana nebija pietiekama, lai uzreiz nodrošinātu vietu “Toro Rosso” sastāvā. Gazlī savu izdevību sagaidīja un jau ar pirmajiem apļiem demonstrēja “Red Bull” pārējo jauno braucēju uzstādīto latiņu, bet sezonas beigās regulāri pārspēja jauno komandas biedru Brendonu Hārtliju.
2018. gadā Pjērs Gazlī aizvadīja savu pirmo pilno sezonu Formula 1 čempionātā. Satriecoša 4. vieta otrajā posmā Bahreinā, kurai sekoja vēl vairāki finiši punktos ļāva “Red Bull” komandai nosliegties pa labu Gazlī, kad bija jāpieņem lēmums par Daniela Rikjardo mantinieka vietu pēc austrālieša lēmuma doties uz “Renault”.
Piepeši viss sagriezās kājām gaisā – Gazlī bija ievērojami lēnāks par komandas biedru Maksu Verstapenu, ap kuru komanda tika pamazām veidota. Dodoties vasaras pārtraukumā Verstapens kopvērtējumā bija trešais, kamēr Gazlī pat nebija kāpis uz pjedestāla. “Red Bull” pacietības mērs bija pilns un sezonas vidū piepeši tika veikta rokāde – Gazlī atgriezās “Toro Rosso”, kamēr viņa vietu ieņēma Alekss Albons.
Atšķirībā no Daņila Kvjata, kurš pēc līdzīga trieciena tā arī neatguva ātrumu, ko bija demonstrējis karjeras pirmajos gados, Pjērs prata savākt sevi. Dienu pirms pirms Beļģijas Grand Prix sacīkšu negadījumā dzīvību zaudēja viens no viņa labākajiem draugiem Antuāns Ubērs. Pjērs tomēr prata noskaņoties sacīkstēm un finišēt punktos. Izmantojis vairāku vadošo braucēju neveiksmes, savu pirmo F1 pjedestālu Gazlī izcīnīja pie “Toro Rosso” stūres, aizraujošā dragreisa stila finišā, pieveicot Luisu Hamiltonu cīņā par 2. vietu.
Laime haotiskā posmā francūzim uzspīdēja arī gadu vēlāk. Pjērs Gazlī sezonas pirmo pusi veica teju nevainojami, izmantojot sev sniegtās izdevības un regulāri pieveicot komandas biedru Kvjatu. Un tad pienāca sacesnības Moncā. Kontakts startā un ātrāks pitstops par konkurentiem neko labu neliecināja, tomēr virkne īpatnēju notikumu, kuru vidū Magnusena izstāšanās, nobloķējot boksu celiņa ieeju, Luisa Hamiltona sods, kā arī sacensību apturēšana pēc Šarla Leklēra avārijas piepeši sniedza pamatīgas priekšrocības braucējiem, kuri pitstopu veica agrāk par konkurentiem. Gazlī nonāca vadībā, taču atslābt nebija iespējams, jo straujiem soļiem no aizmugures tuvojās Karloss Saincs. Rallija leģendas dēlam pietrūka viens aplis, lai noķertu Gazlī, kurš svinēja šokējošu uzvaru – pirmo Francijai kopš 1996. gada. Vieta labāko sešiniekā Vācijā, Portugālē un Bahreinā vēlreiz apliecināja Gazlī piederību F1 elitei, neraugoties uz 2019. gada fiasko “Red Bull” komandā.
Situācija diez ko nemainījās 2021. gadā. Pjērs rādīja brīnumus pie “AlphaTauri” stūres un kvalifikācijās gandrīz vienmēr iekļuva labāko sešiniekā. Vienīgais pjedestāls tika sasniegts Azerbaidžānā pēc vairāku vadošo braucēju neveiksmēm. Kopvērtējumā Gazlī finišēja devītais, galvas tiesu priekšā komandas biedram Juki Cunodam. “Red Bull” līgums ar Serhio Peresu gan bloķēja francūža iespējas kāpt augšup.
Pēdējā sezona ar “AlphaTauri” nebija pārāk spoža, tomēr tas vairāk saistāms ar mašīnas konkurētspēju. Pēc Fetela aiziešanas no F1 braucēju virknējumos sākās rokādes un bija skaidrs, ka, bez iespējām tikt “Red Bull” komandā, tiks locīts ar Gazlī vārds. Francūzis noslēdza līgumu ar “Alpine” un kļuva par komandas biedru savam bērnības dienu draugam Estebanam Okonam.
Pusaudžu gados abi gan pamatīgi atsvešinājās, tomēr strīdi izpalika arī pēc savstarpējās sadursmes haotiskajā Austrālijas GP restartā. Okonam bija priekšrocības, esot komandā ilgāku laiku, taču Gazlī jau no pirmajiem posmiem spēja braukt vienā līmenī un Nīderlandē pat kāpa uz pjedestāla. Parasti gan abas zili krāsotās formulas bija atrodamas desmitnieka beigās. Kopvērtējumā Pjērs par četriem punktiem pieveica savu tautieti un sasniedza 11. vietu.
