Pēdējā čempionāta posmā Brazīlijā Sebastians Fetels izcīnīja savu 15. pole position 2011.gada sezonā, uzstādot jaunu rekordu.

Savulaik 1992.gadā Naidžels Mansels “Williams” sastāvā 16 čempionāta posmos izcīnīja uzvaras kvalifikācijā 14 gadījumos, kamēr Fetels šogad 15 pole ieguva 19 sacīkstēs. Kā pareizi tviterī, kur sākās diskusija par šo tēmu, norādīja @mareksnemme, tad Masela panākums uz papīra vai ciparos izskatās varenāk: viņš tajā sezonā uzvarēja 88% no kvalifikācijām, kamēr Fetelam šis % ir 79%.

Tomēr ne visu var izmērīt skaitļos un, ja ņemam vērā divus ļoti būtiskus aspektus, tad Sebastiana Fetela panākums šķiet krietni iespaidīgāks.

Pirmkārt – mašīna. Abas formulas, kuras sasniedza šos rekordus, konstruējis Adrians Ņūvejs. Taču tur līdzība arī beidzas. “Williams FW14B” 1992.gada sezonā bija galvas tiesu pārāka par tuvākajiem konkurentiem, jo Mansela pārsvars kvalifikācijā bieži grozījās ap divām sekundēm(!), kamēr Fetela pārsvars pār sekotājiem šogad ne reizi nebija lielāks par 0,8 sekundēm, bet vairākumā gadījumā krietni pazāks – Suzukā, kur Fetels sasita formulu treniņos un apdraudēja savu sniegumu kvalifikācijā, viņš tomēr izrāva pole un par 0,009 sekundēm pārspēja Hamiltonu. Tikmēr Mansels 1992.gadā Silverstonā par 2,7s bija priekšā “McLaren”, kur pilotēja pats kvalifikāciju meistars Airtons Senna. Pat savu komandas biedru Rikardo Patrēzi brits regulāri atstāja jaņos – tajā pašā Silverstonā Mansela ātrums kādā no līkumiem bija par 60 km/h lielāks nekā Patrēzem un kvalifikācijas apļa beigās viņš komandas biedram atveda 1,9 sekundes. Vai varat atminēties tik iespaidīgu Vetela pārsvaru pār Vēberu?

Otrkārt – noteikumi. Kvalifikācijas formāts kopš 1992.gada ir ievērojami izmanīts un jāsaka, ka esošais savā ziņā prasa no pilotiem krietni lielāku atdevi un nepieļauj kļūdas. Toreiz Mansels varēja izmantot visu stundu, lai uzrādītu savu ideālo apli, kuru vēl bija laiks arī noslīpēt. Turklāt toreiz bija atļautas rezerves mašīnas un, pat ja Mansels pārcenstos un sasistu formulu, viņš neriskētu palikt aiz borta pirms sacīkstes. Mūsdienās rezerves mašīnas ir aizliegtas un tas neļauj pilotiem kvalifikācijā kāpt pāri robežai. Turklāt arī formāts ir nežēlīgs – 15 minūšus sesijas, kuru laikā ir iespējami divi lidojošie apļi, bet bieži piloti ir spiesti iztikt ar vienu, lai taupītu riepas, kas, protams, 1992.gadā Manselam nebija jādara.

1 KOMENTĀRS

  4. Treškārt – Drošība.
    Mūsdienās pilotu drošība ir kā pārspīlēts kults. Kas ,protams, ir labi, BET līdz robežai, aiz kuras sākas “visatļautība”, jo ar tevi nekas slikts nevar notikt. Tālajā 1992 nekā no tā visa. izņemot ķiveri un jostu nebija (ja nemaldos tad jau bija ieviests kokpita monokoks), un tas arī viss. Galvu varēja noraut ar visu ķiveri. Kā arī sliecos domāt par lielāku atšķirību tehniskajā nodrošinājumā starp dažādām komandām, jo hi-tech vēl nebija tik attīstīts un tehnikas pielaide, jeb lufte, bij daudz lielāka nekā šodien. Citi laiki, tādēļ es par procentuālo salīdzinājumu, ja vispār ir vērts salīdzināt.

  5. Lai, nu, paliek visi šie tehniskie salīdzinājumi un kvalifikācijas formāti. Man vairāk gribas pieskarties šo panākumu emocionālajai pusei. Ļoti labi atceros 92.gada sezonu, kad Naidžels visus sasita lupatās. Jā, viņam bija milzīgs pārsvars, taču ne no viena paziņas, kas sekoja līdzi F1, nedzirdēju negatīvas piezīmes. Tieši otrādi – katram Mansela panākumam visi uzgavilēja. Visā pasaulē bija īsta Mansela mānija, bet Lielbritānija vai juka prātā. Izskaidrojums vienkāršs – Naidžels to bija pelnījis! Viņš – īstenais cīnītājs, karstgalvis, spoža personība, iepriekš dramatisku neveiksmju piemeklētais – bija to pelnījis.
    Kas mums ir tagad? Jauns gurķis Fetels. Protams, talantīgs, taču principā ne ar ko atšķirīgs no pārējās robotizēto puisīšu masas, kas stūrē datoriem pārbāztas un kontrolētas mašīnas. Tā ir norma, ka tas, kura rīcībā ir labākais autiņš, mierīgi sezonā izcīna padsmit uzvaras gan kvalifikācijā, gan sacīkstēs. Pateicoties lielajam posmu skaitam, mums ir arī vesela virkne 20-gadnieku, kuri tikušu jau pie +/- 20 uzvarām (kas Mansela laikā skaitītos fenomenāls panākums).
    Rezultātā, vai ir iespējams salīdzināt sasniegumu, uz ko viens bija gājis 13 gadus, izpelnoties nedalītu sajūsmu, ar statistikas rezultātu, par ko absolūti lielākā daļa pasaka, ka ‘tas ir garlaicīgi’?