Foto: teamghinzani.it

Sešdesmit gadu jubileju šodien svin viens no bijušajiem Formula1 sacīkšu braucējiem, kurš atsevišķās statistikas ailēs atrodas visai augstā pozīcijā. Diemžēl šīs ailes nav tās, ar kurām var lepoties. Atšķirībā no daudziem citiem F1 neveiksminiekiem, nevar apgalvot, ka Pjerkarlo Ginzani bija vājš braucējs, kuram trūka talanta. Nebūt nē, vienkārši nepaveicās ar atbilstošu tehniku.

Itālis Pjerkarlo Ginzani piedzima laikā, kad sacīkšu trasēs triumfēja itāļu piloti itāļu automobiļos. Vēlāk, nokļūstot līdz F1, arī Ginzani startēja itāļu komandā, taču tā nebija panākumiem bagātā Ferrari, itāļa karjera izvērtās citādi…

Savu autobraucēja karjeru viņš sāka salīdzinoši vēlu. Kopš 1970.gada Ginzani piedalījās dažāda līmeņa Itālijas autosacīkstēs – Formula Ford 1600, Formula Italia un F3. Sākotnēji ievērojamu panākumu nebija, taču to varēja izskaidrot arī ar itāļa rīcībā esošo automobiļu vājo konkurētspēju. Tikmēr F3 sacīkstēs Ginzani veiksmīgi parādīja, ka spēj līdzvērtīgi cīnīties ar saviem tautiešiem, kuri vēlāk piedzīvoja visai veiksmīgas F1 braucēju karjeras. 1976.gadā Ginzani izdevās izcīnīt 2.vietu Scuderia Angeleri komandā itāļu F3 čempionātā, zaudējot tikai savam tautietim Rikardo Patrēzem. 1977.gadā itālis pārgāja uz AFPM komandu un koncentrējās Eiropas līmeņa F3 sacīkstēm. Rezultāti bija pārsteidzoši – ar trim uzvarām un 61 punktu Ginzani kļuva par pārliecinošu sērijas uzvarētāju. Nākamajā sezonā itālis spēra soli tālāk un izmēģināja savus spēkus F2 sacīkstēs, tomēr nesekmīgi. 1979.gadā Ginzani atgriezās F3 sacīkstēs un kļuva par Itālijas čempionu, apsteidzot Mikeli Alboreto.

Tālākā Ginzani formulu karjera nonāca strupceļā – piedāvājumu no augstākas klases sērijām nebija, un arī uzkavēties ilgāk F3 bija stagnācija. Tādēļ vienīgā iespēja palika pievērsties sporta prototipu sacīkstēm, kur 1980.gadā viņš sāka startēt ar Lancia automobiļiem. Tomēr turpmākajās sezonās vilšanas tika piedzīvotas krietni biežāk nekā panākumi, piemēram, 1982.gadā World Endurance čempionātā Ginzani bija spiests izstāties visās sacīkstēs, izņemot vienu Mudžello trasē, kad viņš kopā ar savu komandas biedru Alboreto izcīnīja lielisku uzvaru un uzstādīja ātrāko apļa laiku.

Tikmēr izrādījās, ka iespēja nokļūt Formula1 apritē nav tik bezcerīga. 1981.gadā Sanmarīno GP startā smagi avarēja un abas kājas savainoja Migels Andžels Guerra, tādēļ itāļu komandai Osella bija nepieciešams viņa aizstājējs. Šī loma uz divām sacīkstēm tika uzticēta Ginzani. Savā debijas sacīkstē itālis vēlējās atstāt pēc iespējas labāku iespaidu, taču pārcentās un izslīdēja no trases. Lai arī viņam izdevās turpināt sacīksti, finišā viņš bija pēdējā – 13.vietā, atpaliekot no uzvarētāja 4 apļus. Savukārt, savā otrajā sacīkstē Monako Ginzani nespēja pat kvalificēties – Osella automobiļu konkurētspēja nebija augsta.

Ginzani karjera Osella komandā turpinājās arī nākamajās sezonās, kad itālis centās apvienot F1 sacīkstes ar startiem sporta prototipu sērijās. Osella centieni uzlabot šasiju un dzinēju maiņa no Cosworth uz Alfa Romeo arī nenesa cerētos rezultātus – komanda vienmēr atradās saraksta lejasdaļā, bieži vispār nekvalificējoties sacīkstēm. 1984.gada ASV GP vienīgo reizi notika Dalasā, līdz ar to piloti nespēja pietiekami ātri pierast pie jaunās trases. Rezultātā sacīkste kļuva par izdzīvošanas cīņu – puse braucēju izstājās pēc sadursmes ar trases apmalēm. Tā kā viņu vidū bija arī galvenie favorīti, iespējas tikt pie punktiem radās arī vājakajām komandām, bija tikai jānoturas līdz finišam. Ginzani, startējot no gandrīz bezcerīgās 18.pozīcijas, izdevās finišēt piektajam, izcīnot savus vienīgos 2 punktus karjerā, kaut arī atpaliekot no uzvarētāja pāris apļus.

1985.gada sezonā pēc vairākām avārijām bagātām sacīkstēm Ginzani vietu Osella komandā ieņēma Rotengaters. Tomēr itālis ilgi bez darba nepalika. Jau pēc dažām nedēļām Toleman komanda kā otro pilotu pieņēma Ginzani. Diemžēl, itālis septiņu sacīkšu laikā ne reizi tā arī nespēja finišēt – neskatoties uz to, ka Toleman tehniski bija jūtami pārāki par Osella, Hart dzinējs pilota pūliņiem neļāva pārvērsties punktu krājumā. Sarūgtināts par neveiksmēm, Ginzani gandarījumu meklēja sporta prototipu sacīkstēs, un Fudži trasē viņam izdevās to gūt, izcīnot uzvaru.

1987.gadā nu jau 35 gadus vecā Ginzani F1 karjera beidzot varēja ieiet jaunā gultnē. Itālis pameta Osella un pārgāja uz Ligier. Iepriekšējā sezona franču komandai bija ļoti veiksmīga – 5.vieta konstruktoru kausā. Arī jaunā sezona bija cerību pilna – tika panākta vienošanās par pilnvērtīgu sadarbību ar Alfa Romeo par itāļu markas turbodzinēju izmantošanu. Tomēr notika neparedzētais – pirmssezonas testos Ginzani komandas biedrs Renē Arnū atļāvās publiski kritizēt jauno dzinēju. Rezultātā Alfa Romeo nekavējoties pārtrauca sadarbību, un Ligier sezonas sākumā palika bez dzinējiem. Vēlāk tika panākta vienošanās par Megatron dzinēju iegādi, taču bija skaidrs, ka to konkurētspēja būs krietni mazāka. Turklāt jaunā dzinēja adaptācijas procesā radās grūtības. Vairākās situācijās tieši dzinēja nepiemērotība bija par iemeslu tehniskām problēmām. Ginzani bija pamats būt niknam uz komandas biedru par mutes palaišanu.

Tomēr ne visas Ligier avārijas bija tehnisku problēmu vai komandas pilotu vaina. Piemēram, Austrijas GP startā Martins Brandls nespēja savaldīt savu Zakspeed automobili, kas atsitās pret trases nožogojumu un ielidoja atpakaļ trases vidū, izraisot masu sadursmi. Arī atkārtotajā startā notika vairāku automobiļu sadursme. Neskatoties uz to, ka avārijā cieta arī Ginzani Ligier automobilis, ar rezerves mašīnu viņam izdevās sasniegt vienu no sezonas labākajiem rezultātiem – 8.vietu aiz abiem Williams, Benetton, McLaren pilotiem un Sennas Lotus. Tomēr, salīdzinot ar nesenajiem panākumiem, šī sezona Liegier bija pilnīga izgāšanās, Ginzani tā arī nespēja ne reizi finišēt augstāk par 7.vietu.

1988.gadā Ginzani mēģināja izvilkt laimīgo lozi Zakspeed komandā, kura plānoja piedalīties ar pašizveidotās konstrukcijas turbodzinēju, kas izrādījās pārāk neveiksmīgs. Ja atsevišķās trasēs komanda vēl bija spējīga uzrādīt apmierinošus rezultātus, tad citās bija pilnīga izgāšanās. Rezultātā – atkal neviena punkta, turklāt septiņās sacīkstēs Ginzani nespēja pat nokļūt līdz startam.

1989.gadā Ginzani atkal atgriezās Osella komandā. Nu jau 37 gadus vecais itāļu braucējs nespēja rādīt pietiekami lielu konkurenci savam jaunajam un talantīgajam komandas biedram Nikolā Larīni. Kamēr Larīni regulāri startēja no augstām pozīcijām, Ginzani pirmajās deviņās sacīkstēs nespēja pārvarēt pat pirmskvalifikācijas barjeru.

Ginzani 1989.gadā Hokenheimā. Foto: Edgars Skulte

Bija skaidrs, ka līdz ar to Ginzani F1 karjera tuvojas beigām. Savu pēdējo sacīksti – Austrālijas GP itālis vēlējās pavadīt spīdoši. Sākotnēji viņam tas arī izdevās. Ņemot vērā līdzšinējo sniegumu, 21.pozīciju kvalifikācijā 39 pilotu konkurencē varēja nosaukt par panākumu. Savukārt, sacīkstes norisē pamatīgi iejaucās stiprais lietus, kura rezultātā notika vairākas avārijas, tai skaitā ar Ginzani. Nelsona Pikē vadītais Lotus burtiski pabrauca zem Ginzani formulas. Itāļa automobiļa aizmugurējais labais ritenis noslīdēja pa Lotus priekšgalu un atsitās pret Pikē ķiveri. Abi automobiļi tika pamatīgi sabojāti. Ginzani izkāpa no savas formulas, bet tālu nespēja aiziet un apdullis apsēdās tur pat trases malā. Kā izrādījās, viņš bija savainojis arī potīti. Gan psiholoģiski gan fiziski sāpīgs neveiksmīgās F1 karjeras nobeigums. Turpmākajā karjerā Ginzani pievērsās savas komandas vadīšanā gan Itālijas, gan arī starptautiskās sacīkstēs (Formula 3, A1 GP). Sešu sezonu laikā Itālijas F3 sacīkstēs viņa komandas pārstāvji 58 reizes finišēja uz goda pjedestāla.

Savas ilgās F1 karjeras laikā itālis sakrājis visai bēdīgu statistiku – no 111 sacīkstēm, kurās Ginzani piedalījās, finišu izdevās sasniegt 22 reizes (tikai 1 reizi punktos), savukārt 35 reizes pilots nemaz netika uz starta – viņa rīcībā esošie automobiļi neļāva kvalificēties sacīkstēm gandrīz katru trešo reizi. Likumsakarīgi, ka Ginzani ir viens no tiem pilotiem, kuri ir aizvadījuši visvairāk F1 sacīkšu, un tajā pašā laikā nekad tajās nav uzvarējuši un pat pabijuši līderpozīcijā.

Tikmēr pats Ginzani savulaik izteicās: “Labāk būt Formula1 lejasdaļā nekā nebūt Formula1 vispār”.

Ainārs, retrotehnika.lv

Attēls: teamghinzani.it

1 KOMENTĀRS

  1. Labā garāža tajā Skultes uzņemtajā bildē! 🙂 Ne tā kā tagad – viss uzpulēts un truli spīd, kā kaut kādos glamūrīgos autošovu stendos…
    Eh, patīk man tie laiki, kad debesis bija zilākas, zāle zaļāka un garāžas smaržoja pēc eļļas un benzīna…