Straujiem soļiem izskaņai tuvojas četru nedēļu F1 pauze, kas tiks pārtraukta ar Beļģijas posmu Spa trasē, kas izsenis iemīļota gan braucēju, gan skatītāju vidū. Izņēmums nav arī divkārtējais pasaules čempions Mika Hakinens. Lai gan Spa trasē viņš uzvarēja tikai vienu reizi, tomēr panākuma spožums un atmiņas par vienu no visu laiku skaistākajiem apdzīšanas manevriem Mikas atmiņā saglabājas uz mūžu.
“Šis ir tas gada laiks, kad visi bijušie F1 braucēji sāk ilgoties pēc sacīkstēm vairāk kā jebkad. Kādēļ? Jo ir laiks posmam Spa trasē.
Līdz ar Monako un Suzuku, kas savā īpašajā stilā pilnībā atšķiras no citām trasēm, Spa ir vislabākais pārbaudījums braucēju prasmēm no visām šobrīd kalendārā esošajām trasēm. Tai ir viss – ātri līkumi, nepārredzamas vietas, slīpuma un augstuma maiņas, kā arī viltīgas pagriezienu sērijas – un man jāatzīst, ka es patiesi mīlēju braukt šai trasē.
Protams, ka mana neaizmirstamākā pieredze šai trasē bija 2000. gadā. Es biju uzvarējis čempionātā divus iepriekšējos gadus, un mašīna bija tikpat ātra kā vienmēr, tikai togad mūs nereti pievīla tās izturība. Neraugoties uz to, atbraucu uz Beļģiju labā noskaņojumā, ar domām par čempionāta cīņu. Mans galvenais konkurents Mihaels Šūmahers atradās tikai divus punktus aiz manis.
Tiklīdz izbraucu savā mīļajā trasē piektdienas rītā, jutos lieliski. Arī mašīna uzvedās labi – tā man sniedza papildus pārliecību, un es jutu, ka man ir labas izredzes izcīnīt pole position. Dienu vēlāk es to apliecināju. Mans labākais aplis bija viens no tiem, kad viss darbojas kā nākas. Braucu uz spēju robežām, cenšoties izspiest visu no mašīnas, ne reizi nekļūdoties un nebloķējot riteņus.Biju ļoti priecīgs par savu apli, kas, kā izrādījās, deva man pole position ar 0.8 sekunžu pārsvaru pār tuvāko sekotāju Jarno Trulli no “Jordan-Mugen-Honda”.
Sacīkšu rīts ausa pelēks un lietains, kā tas nereti šeit mēdz gadīties. Rīta iesildīšanās braucienus aizvadījām slapjā trasē. Es uzrādīju labāko laiku, nedaudz priekšā Mihaelam, kurš palika otrais. Trase bija neiedomājami slidena. To ar pamatīgu avāriju apliecināja Džankarlo Fisikella. Arī Žaks Vilnēvs nespēja noturēties trasē. Līņāja visu dienu. Uz sacīkšu sākumu bija pārtraucis līt, tomēr uz trases atradās ļoti daudz ūdens, tādēļ sacīkstes sākām aiz drošības mašīnas.
Pirmā apļa beigās drošības mašīna devās boksos, bet es spēju saglabāt vadību, braucot pa tīro trasi. Man bija izteiktas priekšrocības, kamēr konkurentiem nācās cīnīties ar šļakatām, ko rādīja priekšā esošā mašīna, traucoties cauri neskaitāmajām peļķēm.
Savos spoguļos redzēju Jarno vadīto koši dzelteno “Jordan-Mugen-Honda” mašīnu, tomēr aiz tās neko, tikai pelēku ūdens vilni. Jarno bija dabas dots talants, tomēr šādos apstākļos biju drošs, ka mans galvenais konkurents būs Mihaels, kurš kvalificējās tikai ceturtais, tomēr šādos apstākļos vienmēr braucis lieliski. Drīz vien viņš bija nonācis trešajā vietā, bet nespēja tikt garām Jarno, kas ļāva man iekrāt 10 sekunžu pārsvaru līdz piektā apļa beigām un sāku justies pietiekami droši.
Trases ideālā trajektorija sāka žūt, tādēļ septītā apļa beigās iebraucu boksos pēc sausam laikam paredzētajām riepām. Divus apļus vēlāk to bija izdarījuši arī konkurenti, taču nu par manu tuvāko sekotāju bija kļuvis Mihaels. Kā jau paredzams, viņš traucās, cik ātri spēja un četri ātrākie apļi ļāva samazināt manu pārsvaru līdz 4.6 sekundēm.
Apzinājos, ka man ir jābrauc vēl ātrāk, ko arī centos darīt. Tomēr 13. aplī ‘Stavelot’ līkumā pieļāvu nelielu kļūdu, kas izvērtās ļoti nelabvēlīgi – sagriezos uz zāles un līdz brīdim, kad spēju atgriezties trasē, Šūmahers jau bija aizbraucis garām, atbīdot mani uz otro pozīciju.
Es biju dusmīgs uz sevi. Tai brīdī apņēmos vairs nedarīt nekādas muļķības. Koncentrējos uz pārdomātu, drošu un stabilu braucienu, noturot otro vietu. Mihaels man priekšā traucās kā vējš un līdz 20. aplim bija iekrājis 10 sekunžu pārsvaru.
Drīz vien sākās pitstopu laiks un līdz 34. aplim mēs visi tajos pabijām, gatavojoties 10 apļu sprinta nogrieznim pirms finiša. Es joprojām atrados otrajā vietā. Mašīna darbojās perfekti, bet mans deficīts līdz Mihaelam bija 7 sekundes.
Ideālā trajektorija bija pilnīgi sausa, tomēr novirze no tās liktu iebraukt mitrā zonā. Braukšana uz iespēju robežas bija pārāk riskanta, jo zināju, ka kļūdiņa atkal tiktu sodīta ar izslīdēšanu vai pat ļaunāk, ko nevarēju atļauties. Tomēr sāku braukt aizvien ātrāk un pamazām sasniedzu Mihaela sarkano “Ferrari” formulu.
Līdz 40. aplim izdevās iesēsties viņam astē. Braucot cauri ‘Eau Rouge’ abi atlaidām gāzes pedāli uz mirkli, pirms tas atkal bija grīdā, tuvojoties ‘Les Combes’. Tai laikā ‘Eau Rouge’ bija majestātisks pagrieziens. Veicams gandrīz ar pilnu jaudu, tomēr ne līdz galam. Īstena braucēja prasmju un viņa spēkrata varējuma pārbaude. Es to, visticamāk, veicu nedaudz labāk, tādēļ, tuvojoties ‘Les Combes’ mēģināju tikt viņam garām, bremzējot nedaudz vēlāk.
Iekārtojos blakus Šūmahera mašīnai, sagatavojos manevram, tomēr Mihaels to pamanīja un ar 300 km/h lielu ātrumu nogrieza man ceļu. Viņa aizmugurējais labais ritenis pieskārās mana priekšējā antispārna kreisajai malai pirms es piebremzēju, paliekot aiz viņa.
Pēc sacīkstēm Šūmahers šī manevra dēļ saņēma pamatīgu kritikas devu, tomēr man pēc visiem šiem gadiem ar šo situāciju nav nekādu problēmu. Es no visas sirds izbaudīju savu karjeru, bet ilgstošā duelēšanās ar Mihaelu ir viens no spilgtākajiem tās ierakstiem. Es viņu cienīju, bet viņš cienīja mani. Mūsu cīņas trasē bija ciešas, tomēr tai pašā laikā godīgas. Viņš bija neiedomājami daudzpusējs braucējs, tomēr to var teikt par visiem izcilajiem čempioniem. Tu nevari uzvarēt septiņus čempionātus, ja esi mīkstsirdis. Mihaels tāds nekad nebija, viņš bija patiesi izcils, viens no visu laiku labākajiem.
Visa atlikušā 40. apļa laikā jutu, ka mans priekšējais antispārns pēc kontakta ir cietis, tomēr tas netraucēja mašīnas vadāmībai. Es zināju, ka ieeja ‘Les Combes’ līkumā būs vienīgā, kur man ir izredzes tikt garām Mihaelam, tomēr tai pat laikā zināju, ka jābūt ļoti pārliecinātam par savu manevru, jo viņš tik viegli uzvaru neatdos. Tas bija nepārprotami skaidrs. Tādēļ, dodoties 41. aplī, es pieņēmu lēmumu uzņemties risku.
Tas bija pamatīgs risks, tomēr tai pat laikā aprēķināts. Nolēmu ‘Eau Rouge’ līkumu veikt, neatlaižot kāju no gāzes pedāļa. Tai laikā braukt ‘Eau Rouge’, nesamazinot ātrumu, nebija kas tāds, ko darītu mīkstmieši. Tas bija neiedomājami sarežģīti un kļūdas gadījumā sods būtu ļoti iespaidīga avārija. Tā kā trase ārpus ideālās trajektorijas bija mitra, zināju, ka viss jāveic ar milimetru precizitāti. Nav tas pats vieglākais uzdevums pasaules biedējošākajā līkumā, ar pēdu uz gāzes pedāļa cauri apeksam, neredzot līkuma izeju.
Kad izņēmu līkumu, es biju tieši aiz Mihaela. Kad iegriezu, katra šūna manā ķermenī ieteica atlaist gāzi. Nolēmu skaitīt līdz trīs un turēt pedāli līdz būšu izskaitījis. Tad to būšu paveicis, vai arī atradīšos barjerās. Biju 100 procentu drošs, ka citu variantu nav.
“Viens,” es skaļi nokliedzos, un mašīna sāka trīcēt no G spēku ietekmes no visām pusēm. Zināju, ka man būs jācīnās, lai izvairītos no avārijas. Teikšu godīgi, bija jātiek galā arī ar paša bailēm.
“Divi,” noelsos, griežot stūri no vienas puses uz otru. Uz mirkli pašā līkuma vidū nodomāju, ka nespēšu novaldīt mašīnu. Tā jau bija uz pirkstgaliem, tomēr spēja saglabāt saķeri un turpināja kustību pareizajā virzienā.
“Trīs,” trauksmaini noteicu, kad mašīna bīstami tuvojās līkuma izejai. Tas vienmēr ir pārdzīvojumiem bagāts brīdis, kad mašīna cīnās par saķeri lielā ātrumā, tomēr tā bija to paveikusi. Es biju izbraucis ‘Eau Rouge’ pilnā ātrumā sacīkstē, nevis kvalifikācijā, kad trase bija sausa ļoti šaurā trajektorijā.
Mihaels man priekšā to noteikti nebija darījis ar pilnu gāzi, jo atrados tieši aiz viņa. kad tuvojāmies ‘Les Combes’, pamanīju mums priekšā esošo Rikardo Zontu, no “BAR-Honda”, kurš bija jāapdzen pa apli.
Pie sevis nodomāju: “Lai arī uz kuru pusi dotos Šūmahers, es braukšu pa otru pusi.” Viņš izvēlējās doties pa kreisi, es ieņēmu labo trases pusi un bremzēju cik vēlu vien uzdrīkstējos ārpus ideālās trajektorijas mitrā trasē, braucot ar 300 km/h. Kad iegriezu līkumā, biju to paveicis. Es apdzinu Mihaelu un kļuvu par sacīkšu līderi.
Nākamo pagriezienu laikā viņš darīja visu iespējamo, lai liktu man kļūdīties, mētājoties pa labi, pa kreisi ar mērķi izsist mani no sliedēm. Vienmēr biju pilnībā gatavs cīņai, kā jau sacīkšu braucējam pienākas. Tomēr spēju nepārkarst, čukstot pats sev: “Mika, nomierinies, nomierinies, nomierinies…”
Finišu 44. aplī sasniedzu ar 1.1 sekundes pārsvaru. Darbs padarīts. Lieliska uzvara. Fantastiska diena.”
