Ceļš uz F1
Lai gan Daniels Rikjardo ir dzimis Austrālijā, itāļi viņu arī var saukt par savējo, jo Daniela tēvs Džuzepe no Sicīlijas uz Austrāliju pārcēlās agrā bērnībā, kur iepazinās un apprecējās ar Greisu, kura dzimusi Austrālijas itāļu ģimenē, ar ko izskaidrojams Džuzepes hobijs – “Ferrari” automašīnu kolekcija.
Līdz braukšanai “Ferrari” F1 komandā Danielam vēl jāpaciešas, tomēr izsišanās līdz F1 skatuvei jau kļuva par lielisku panākumu, jo Daniels Rikjardo pēc paša vārdiem nekad nebija tas zēns, kuru visi centās pārspēt, kā Fetels vai Rosbergs. Daļēji tas skaidrojams ar ne pārāk konkurētspējīgiem spēkratiem pirmajos karjeras gados, kas bieži liedza Danielam apliecināt savu potenciālu.
Eiropā karjera tika bruģēta caur Formula Renault čempionātiem. Līgums ar “SG Formula” komandu palīdzēja atnest Rikjardo pirmo titulu Rietumeiropas 2.0 čempionātā, kur pārspēti nākamie F1 braucēju Roberto Meri un Žans Ēriks Verņē, bet Eiropas 2.0 seriālā austrālietis piekāpās vienīgi Valteri Botasam, kas palīdzēja atrast vietu “Red Bull” jauno braucēju akadēmijā.
2009. gadā Daniels Rikjardo pārliecinoši dominēja Lielbritānijas F3 čempionātā, kas nepalika neievērots un “Red Bull” vadītājs Kristians Horners nolēma “Toro Rosso” testpilota amatā iecelt Rikjardo, pabīdot malā Brendonu Hārtliju. Neraugoties uz velosipēda avāriju, gatavojoties jaunajai sezonai un smagas avārijas Silverstounā, Rikjardo tikai par mata tiesu neieguva World Series by Renault titulu jau debijas sezonā, tomēr pārliecinoši pārspēja komandas biedru Hārtliju.
Motorsporta elitē
Medusāpsis (Honeybadger), kā Rikjardo tika iesaukts, pateicoties bezbailīgumam, klauvēja pie F1 čempionāta durvīm, tomēr “Red Bull” un “Toro Rosso” visas vietas jau bija aizņemtas. Vasarā tika rasts kompromiss un Rikjardo tika iekārtots mazās “HRT” komandas rindās, lai gūtu sacīkšu pieredzi. Tā bija galvas tiesu lēnāka par visiem konkurentiem, tomēr viņa ātrums ļāva uz 2012. gadu noslēgt līgumu ar “Toro Rosso”.
Daniela komandas biedrs Žans Ēriks Verņē guva vairāk punktu, tomēr tas lielā mērā skaidrojams ar vairākiem spožiem mirkļiem, kamēr Rikjardo sniegums sezonas gaitā bija daudz stabilāks un otrajā sadarbības sezonā Rikjardo arvien biežāk ieņēma komandas pirmā pilota lomu, īpaši izceļoties kvalifikācijās, tādēļ nebija nekāds pārsteigums, ka “Red Bull” tieši viņu izraudzījās kā F1 karjeru beigušā Marka Vēbera aizvietotāju “Red Bull” sastāvā.
Pēc 4 triumfa gadiem “Red Bull” vairs nebija ātrākā formula un skarbākie kritiķi paredzēja, ka jaunajā V6 Turbo ērā sarkanie buļļi varētu pat kļūt par neko vairāk kā vidusmēra komandu. Rikjardo gan bija pretējās domās, izcīnot otro vietu gan kvalifikācijā, gan sacīkstēs savā pirmajā posmā jaunās komandas rindās.
Vēlāk gan degvielas plūsmas neatbilstības dēļ Rikjardo tika diskvalificēts, tomēr galva netika nokārta un, kamēr viņa titulētais komandas biedrs Sebastians Fetels cīnījas ar visām iespējamajām problēmām pēc kārtas, Rikjardo kļuva ne tikai par komandas pirmo pilotu, bet arī labāko starp visiem aiz “Mercedes” dueta.
Hamiltona un Rosberga problēmas Kanādā pavēra Rikjardo ceļu pretim emocionālai uzvarai, bet savu talantu vēl spožāk Rikjardo izdevās apliecināt, tai pievienojot uzvaras kausus arī “Mercedes” komandai neērtajā Hungaroringā un Spa, kur Rosbergs ar Hamiltonu piedzīvoja sadursmi. Sezona tika noslēgta trešajā vietā, par ko Rikjardo saņēma uzslavas no Fetela, gan pārējās F1 komūnas.
Straujo augšupeju apslāpēja 2015. gada sezona. Lai gan kvalifikācijās pārliecinoši izdevās pārspēt arī Daņilu Kvjatu, tomēr “Red Bull” arvien biežāk sāka piekāpties tiešajiem konkurentiem un Rikjardo sezonas laikā guva tikai divus goda pjedestālus, sezonu noslēdzot vien 8. vietā.
Palicis uzticīgs “Red Bull” komandai, Rikjardo saņēma jaunu izaicinājumu – brīnumbērnu Maksu Verstapenu komandas biedra statusā. 2016. gadā Rikjardo tieši savstarpējā cīņā izdevās pārspēt Maksu un uzvarēt Malaizijas GP, turklāt bija ļoti tuvu panākumam arī leģendārajā Monako Grand Prix, ko gan liedza fiasko boksos, kamēr 2017. gadā abas “Red Bull” tik bieži piedzīvoja tehniskas ķibeles, ka abu sportistu cīņas trasē tikpat kā nenotika. Abi gan caurmērā demonstrējuši līdzīgu sniegumu, tādēļ nebija šaubu, ka pie pareizās apstākļu sakritības Rikjardo var kļūt par biedu katram elites braucējam.
2018. gadā Rikjardo par tādu vēl nekļuva – jau atkal viena ķibele pēc otras, turklāt teju visas notika tieši sacīkšu laikā. Solījumi par pāreju uz ātrākiem un izturīgākiem “Honda” dzinējiem nebija pietiekami, lai noturētu austrālieti “Red Bull” sastāvā un Rikjardo šokēja motorsporta pasauli ar paziņojumu par pievienošanos “Renault”.
Kamēr “Red Bull” arvien biežāk iesaistījās cīņās par uzvarām, Rikjardo uz to visu noraudzījās no krietni zemākām pozīcijām. Austrālietis palīdzēja “Renault” izmocīt piekto vietu konstruktoru kausā, taču uz pjedestāla viņš gada laikā tā arī netika.
Pirms nākamās sezonas Daniels Rikjardo pat noslēdza derības ar komandas vadītāju Sirilu Abitebulu, uzskatot, ka vismaz vienu reizi tiks uz pjedestāla. Likme – uzvarētaja izvēlēts tetovējums. Pandēmijas iespaidotajā sezonā Rikjardo padevās satriecoša sezonas otrā puse. Divas trešās vietas un punkti visos rudenī notikušajos posmos ļāva sasist komandas biedru Estebanu Okonu pīšļos, kā arī garantēja Danielam piekto vietu kopvērtejumā.
Turpinājums Rikjardo piedzīvojumam ar “Renault” nesekoja. Viņa vārds tika minēts “Ferrari” kontekstā, tomēr par Fetela aizvietotāju tika izvēlēts Karloss Saincs. Rikjardo viņa vietā devās uz “McLaren”, nonākot vienā komandā ar citu allaž pozitīvu jokdari Lando Norisu.
Zem nevainīgā smaida, tomēr slēpās satriecoši ātrs jauneklis. Pieredze pie “McLaren” stūres ļāva Norisam kļūt par komandas līderi, kamēr Rikjardo uzplauka vienīgi Moncā, izcīnot pārsteidzošu uzvaru, kamēr Noriss finišēja viņam aizmugurē otrajā vietā.
Otrā sezona “McLaren” rindās nekļuva par revanša gadu. Gluži pretēji – Rikjardo bija tālu aiz Norisa un ne komanda, ne pats braucējs nespēja saprast, kur ir problēma, kā mainīt braukšanas stilu vai regulējumus. Lai gan Rikjardo bija spēkā līgums uz vēl vienu sezonu, abas puses nolēma šķirties priekšlaicīgi.
Baumas par pievienošanos kādai no lēnākajām komandām nerealizējās un Rikjardo atgriezās “Red Bull” nometnē, kļūstot par čempionāta vadošās vienības rezerves braucēju. Vajadzība pēc rezervista parādījās “AlphaTauri” komandai, kad tā atbrīvoja Niku de Vrīsu, taču jau savā trešajā posmā Nīderlandē Rikjardo piedzīvoja avāriju, cenšoties izvairīties no jau avarējušās Oskara Piastri formulas.
Rezultātā austrālietis lauza delnas kaulus un uzsāka rehabilitācijas ciklu, kas sākotnēji paredzēja divu sacīkšu izlaišanu, taču vēlāk tika nolemts lieki neriskēt un Daniela pauze ieilga līdz piecām sacīkstēm. Savus pirmos punktus ar finišu 7. vietā pēc pārsteidzošas ceturtās pozīcijas kvalifikācijā Rikjardo izcīnīja Meksikā.
Pēdējos posmos punkti netika gūti un pirms 2024. gada sezonas “AlphaTauri” iekšējais duelis uzskatāms par vienu no galvenajām intrigām, jo uz spēles var būt vieta “Red Bull” komandā.
