Viens no savas paaudzes izcilākajiem IndyCar braucējiem Vils Pauerss, nereti kritizēts par blāviem rezultātiem ovālos, 37 gadu vecumā apklusinājis kritiķus, izcīnot spožu uzvaru prestižākajās sacensībās Amerikā – Indianapolisas 500 jūdžu braucienā.

Pauerss kvalificējās trešajā pozīcijā, tomēr sacīkšu pirmā puse pārsvarā pagāja pole position ieguvēja Eda Karpentera zīmē. Pauerss turējās cieši aizmugurē. Cīņā par pirmajām pozīcijām iesaistījās arī Tonijs Kanāns, Džozefs Ņūgārdens un Simons Padženo.

Neveiksmīgas atvadas no autosporta piedzīvoja panākumiem bagātākā čempionāta dāma Danika Patrika, kura saslīdēja un avarēja. Viņa gan nebija vienīgā, jo līdzīgs liktenis piemeklēja tādus sportistus kā Toniju Kanānu, Elio Kastronevesu un Sebastianu Burdē, kamēr pagājušā gada uzvarētājs Takuma Sato sadūrās ar Džeimsu Deivisonu jau sacīkšu pirmajā pusē.

“F1LV

Vairākas dzelteno karogu fāzes pamatīgi sagrozīja pozīcijas un pēdējā no tām – 12 apļus pirms finiša – Oriols Servia, Stefans Vilsons un Džeiks Hārvijs nolēma nedoties boksos, ieņemot pirmās trīs pozīcijas priekšā Pauersam, Diksonam, Karpenteram un fantastiskus manevrus demonstrējušajam Aleksandram Rosi, kurš sacensības uzsāka no 32. pozīcijas.

Servia nespēja noturēt vadību un piepeši vadībā nonāca Stefans Vilsons, kura brālis Džastins pirms trim gadiem gāja bojā IndyCar sacensībās Pokono trasē. Līdz emocionālai uzvarai mazliet pietrūka – Vilsonam, tāpat kā Hārvijam, beidzās degviela un viņam nācās doties boksos 3 apļus pirms finiša. Tas ļāva vadības grožus pārņemt Vilam Pauersam. Austrālietis tos nevienam vairs neatdeva.

V.   Braucējs Rezultāts Pitstopi
1 12   Will Power 2:59’42.6365 5
2 20   Ed Carpenter 3.1589 5
3 9   Scott Dixon 4.5928 5
4 27   Alexander Rossi 5.2237 5
5 28   Ryan Hunter-Reay 6.7187 5
6 22   Simon Pagenaud 7.2357 5
7 29   Carlos Munoz 7.8377 6
8 1   Josef Newgarden 8.6917 6
9 6   Robert Wickens 9.3112 7
10 15   Graham Rahal 11.3368 6
11 66   J.R. Hildebrand 12.7354 6
12 98   Marco Andretti 14.0745 5
13 4   Matheus Leist 14.7798 5
14 88   Gabby Chaves 15.1173 8
15 25   Stefan Wilson 33.6747 7
16 60   Jack Harvey 34.7970 6
17 64   Oriol Servia 38.2325 6
18 23   Charlie Kimball 41.5146 8
19 19   Zachary Claman De Melo 1 aplis 6
20 21   Spencer Pigot 1 aplis 8
21 17   Conor Daly 1 aplis 9
22 59   Max Chilton 2 apļi 10
23 26   Zach Veach 2 apļi 10
24 7   Jay Howard 7 apļi 10
25 14   Tony Kanaan 13 apļi 7
26 24   Sage Karam 46 apļi 4
27 3   Helio Castroneves 55 apļi 4
28 18   Sébastien Bourdais 63 apļi 4
29 32   Kyle Kaiser 90 apļi 6
30 13   Danica Patrick 133 apļi 2
31 10   Ed Jones 143 apļi 2
32 30   Takuma Sato 154 apļi 1
33 33   James Davison 155 apļi 1

2 KOMENTĀRI

  1. He-hē, sēžu zem koka pie Indy Motor Speedway administratīvās ēkas un čiliņā gaidu, kamēr Uber takši piedāvās saprātīgu cenu līdz viesnīcai…
    Bet, nu, gonka super – šis pasākums reāli ir ar ‘vis…, vis…, vis…’ pieskaņu. Pēc dažām dienām būšu mājās un ierakstīšu garāku atskaiti – telefonā to pagrūti izdarīt.
    Personīgais šodienas hailaits? Selfijs ar Takumu Sato! Vienkārši uzskrēju virsū, vazājoties pēc gonkas…

  2. Sveiciens visiem! Kā jau iepriekš minēju, beidzot bija tā izdevība piepildīt sen loloto sapni – klātienē apmeklēt leģendāro Indianapolisas 500 sacīksti. Tāpēc pacentīšos nedaudz padalīties ar iespaidiem par redzēto un piedzīvoto.
    Lai gan pēc iedzīvotāju skaita Indianapolisa atrodama Amerikas topa padsmitajās vietās, tomēr kopējais iespaids ir kā par tipisku mazpilsētu. Jā, viņiem ir savs centrs ar augstceltnēm, administratīvajām ēkām, monumentiem un stadioniem, tomēr absolūti lielākā teritorijas daļa šķiet klusa piepilsēta. Vienā no šādiem rajoniem atrodas arī Indy Motor Speedway (IMS) ovāls, kas gan, precīzāk izsakoties, tiek dēvēts par pilsētu pilsētā ar nosaukumu Spīdveja.
    Indianapolisā ierodos sestdienas rītā un ceļš no lidostas pa taisno ved uz trasi. Pirmais uzdevums ir kasē dabūt biļeti. Ar biļetēm ir visai interesanti – pirmkārt, sakarīgas vietas jāiegādājas jau dažus mēnešus iepriekš. Otrkārt, onlainā pirktās biļetes viņi pircējiem izsūta pa pastu. Taču šādā gadījumā sūtīšanas izdevumi uz Latviju tiek sarēķināti aptuveni 50 dolāru apmērā, turklāt nav garantiju, ka aploksne nenoklīst. Par laimi, IMS piedāvā vēl vienu opciju – biļeti uzglabāt kasē, kur īpašnieks to var izņemt pirms pasākuma. To arī izmantoju. Pretēji interneta forumos solītajam nedēļas nogales haosam, ieejas karti dabūju 5 minūšu laikā.
    Kā zināms, maija mēnesis Indianapolisā sadalīts dažādās dienās – ir Practice Day, Pole Day, Carb Day utt., savukārt pirmssacīkšu sestdiena nosaukta par Legends Day. Pie ieejas vārtiem par 10 zaļajiem nopērku Legends Day biļeti un dodos iekšā. Ieejot tribīnē, kas atrodas starta taisnes beigās, emocijas sasniedz maksimumu – skatam paveras gan trase, gan pagoda (centrālā IMS ēka), gan rezultātu tornis – viss, kas tik daudzus gadus redzēts TV ekrānā, tagad ir acu priekšā… Turklāt tikko ir sācies leģendāro spēkratu parādes brauciens, kur vienkopus var redzēt mašīnas no pēdējām sešām desmitgadēm. Un veči te brauc tuvu maksimumam. Troksnis apdullinošs, ko vēl vairāk pastiprina metāla tribīņu izstarotā atbalss.
    Drīz saprotu, ka sestdien te vaļā ir viss – vari brīvi apmeklēt praktiski jebkuras tribīnes, caur tuneļiem nokļūt ovāla iekšpusē, pat izstaigāt slaveno Gasoline Alley – galveno ielu slēgtajā parkā. Dalībnieku nometnē gan īpašu rosību nemana – lielākā daļa garāžu ir ciet, tomēr viena otra komanda vārtus nav aizvērusi un iespējams apskatīt mašīnas un pavērot mehāniķu rosīšanos. Pie vienām no durvīm stāv nemitīga cilvēku rindiņa – kā izrādās tur var aplūkot Danikas Patrikas mašīnu. Šis fakts kārtējo reizi pierāda, ka publikā valda visai sakāpināta interese par viņas karjeras pēdējo startu.
    Šādi vazājoties un ik pa brīdim piesēžot dažādos trases sektoros, diena arī paiet. Pret vakaru savas pozīcijas ieņem Indiānas štata policija, organizēti saparkojot savas mašīnas zem tribīnēm. Aiz teritorijas žoga arvien vairāk dzirdami iesilušie līdzjutēji, kuri tuvumā mitinās treileros un teltīs un, acīm redzot, gatavojas lielajai nakts pārtijai. Es gan dodos uz viesnīcu, jo pirmajai dienai iespaidu tāpat pietiek.
    Svētdiena. Indy 500 diena. Lai izvairītos no satiksmes problēmām, uz trasi dodos jau īsi pēc septiņiem. Policija pārņēmusi visu ceļu kontroli jau vairākus kilometrus pirms IMS. Par laimi, haoss vēl nav sācies – tā kulminācija būs ap desmitiem. Pārsteigums arī tas, ka vēl joprojām iespējams brīvi pārvietoties pa visām tribīnēm, bet starta taisnes beigās atvērti vārti, lai, šķērsojot trasi, atvieglotu nokļūšanu infīldā. To gan līdzjutēji pārsvarā izmanto, lai spertu savu kāju uz trases seguma un nofotografētos.
    Kā jau minēju galvenā skatītāju plūsma sākas ap desmitiem. Tad tiešām var redzēt, kāpēc šis ar saviem 300 tūkstošiem ir apmeklētākais vienas dienas sporta pasākums pasaulē. Pienācis laiks arī man ieņemt savu oficiālo vietu – Dienvidu tribīnē starp pirmo un otro pagriezienu. Šo sektoru izvēlējos apzināti – pirmkārt, labi pārredzami veseli divi līkumi, un, otrkārt, saule spīd no muguras. Tas šajā reizē izrādījies ļoti svētīgi, jo laika apstākļi ir kā uz pannas – pat vietējie neatceras tādu karstumu Memoriālajā vīkendā.
    Pāris vārdos par publiku – tās pārsvarā ir ģimenes un draugu kompānijas. Visi pacilātā noskaņojumā, visi atnākuši uz tusiņu, vai drīzāk pikniku. Praktiski katrai kompānijai līdzi ir pāris aukstumkastes ar ledu, ūdeni un aliņiem. Starp citu, atšķirībā no mūsu pasākumiem, uz Indy 500 var ienest gan savus ēdienus, gan dzērienus. Man priekšā sēž vīrs ar savu sievastēvu – nākot šeit jau kopš 2006. Aiz manis ir aptuveni 10 cilvēku ģimene 3 paaudzēs. Dāma atnākusi ar dziļo metāla pannu, kurā iecepts kaut kas līdzīgs medus kūkai. Nu, tad visu sacīkšu laiku kūka tiek griezta, dalīta un ēsta. Blakus divi vidēja vecuma čomi. Viņiem puse aukstumkastes ar ceptiem vistu spārniņiem, ko vīri arī patērē vairāku stundu garumā. Uz šī fona, es ar savu ūdens pudeli un žāvēto augļu/riekstiņu paciņu izskatos pēc citplanētieša. Bet ne jau ēst te esmu nācis, bet gan skatīties gonku.
    Un tad ap 11:30 viss sākas. Vispirms braucēju iznākšana. Te lieliski var redzēt, kurš ir favorīts, un kurš tikai statists. Par amerikāņu pilotiem, protams, visi uzgavilē, tomēr visskaļākās ovācijas izpelnās Tonijs Kanāns… Himna, Stealth bumbvedēja pārlidojums, Back Home Again in Indiana un tad zaļais karogs. Šajā brīdī gan piknikošana tiek pārtraukta, un visi ir kājās. Pēc četriem iesildīšanās apļiem kontrasts ir graujošs – ar milzīgu troksni visas 33 mašīnas vienkārši pazib garām. Un tu saproti, ka tas viss notiek ar 350 km/h. Konstatēju, ka man visu ķermeni pārņēmusi viegla trīce, jo emocionālais uzbudinājums pielīdzināms eiforijai. Nedaudz vairāk par pus minūti un rēcošais bars panesas garām atkal. Publika sāk piesēst pēc apļiem pieciem un gaisā virmo neliela vilšanās, ka tie pagājuši bez drāmas. Drīz vien pamanāma vēl viena tendence – braucēji strauji izretojas, un apkārtējie sāk spriest, ka, acīm redzot, jaunās šasijas vairs neļauj braukt tik cieši kopā kā iepriekš. Savukārt brīdī, kad līderi noķēruši atpalicējus un sākas pitstopi, iestājas reāls sajukums – ir ļoti grūti saprast, kurš ir kurš. Viss, ko redzi, ir nemitīgi garām joņojošas mašīnas. Protams, gar trasi ir lielie ekrāni, kuros iespējams sekot līdzi, taču realitāte pamatīgi atšķiras no televizorā redzamā. Trases skaļruņos ar savu specifisko balsi plosās pazīstamais komentētājs Bobs Dženkins, bet motoru troksnis ir tik liels, ka viņu dzirdēt nav iespējams. Seko vairākas avārijas un dzelteno karogu periodi. Ja pat negadījums redzams tikai trases ekrānā, tāpat pūlis uzvirmo emocijās. Bet, kad otrā līkuma izejā avarē Danika Patrika, visi burtiski ierēcas. Emocijas gan ir visai nievājošas, un kāda grupiņa publikā pat sāk dziedāt jestru meldiņu ar tekstu „Goodbay, goodbay Danica…” Šķiet, viņai nav piedota pāriešana uz NASCAR un neizdevusies karjera tur. Cits stāsts ir, kad avarē Tonijs Kanāns – visi šokā noelšas, jo ir skaidrs, ka publikas mīlulis šodien neuzvarēs.
    Pamatā sistēma ir vienkārša – kamēr ir zaļā karoga periods, visi sēž, ēd, dzer, spriež, kurš beigās varētu izšaut utt. Katrā restartā visi konstanti uz 3 apļiem ir kājās un, ja nekas nenotiek, sēž nost un pikniko tālāk.
    Sākoties pēdējam sacīkšu cēlienam, vērojama aktīva līdzi jušana par Edu Kārpenteru – kā nekā vietējais, turklāt publikā nostiprinās viedoklis, ka šogad viņš ir gan morāli gatavs uzvarēt, gan mašīna lieliska. Brīdī, kad pa priekšu aizbrauc Servia, Vilsons un Hārvejs, tribīnēs iestājas klusums un apjukums – vai tiešām atkal gaidāms pārsteigumu finišs? Šo čaļu iebraukšana boksos tiek uztverta ar atvieglojuma saucieniem. Un, lai gan Vils Pauers te nebūt nav tas populārākais, tomēr viņa uzvara tiek uztverta ar zināmu respektu – ok, neuzvarēja mūsējais, bet austrālietis vismaz ir zināms un ar pieredzi. Taisnības labad gan jāsaka, ka ne pēdējā aplī, ne goda aplī uzvarētājs sajūsmas saucienus un aplausu vētru neizpelnījās.
    Līdzīgi kā pēc teātra izrādes, ar rūtotā karoga parādīšanos visi dodas prom. Klunkurē lejā pa kāpnēm ar savām pannām un aukstumkastēm. Pēc visas šīs fiestas tribīnes izskatās pēc karalauka. Daži procenti skatītāju tomēr paliek – vieni, lai turpinātu tukšot alus krājumus, citi – kā es – lai vienkārši nebeigtu baudīt atmosfēru. Jo tas ir Indy 500, kas notiek ne biežāk kā reizi gadā…
    No tribīņu augšas redzams, kā plūst ļaužu un mašīnu straumes. Es nesteidzos. Čempiona apli kabrioletā lēnām izbauda Vils Pauers. Šoreiz visi atlikušie uzgavilē. Pēc brīža dodos uz infīldu, uzkāpju tribīnēs pie boksu celiņa. Tur nesteidzīgi rosās komandu darbinieki, pakojot iekārtas un stumjot prom riepu krāvumus. Slēgtajā parkā gan šoreiz ar parasto biļeti nelaiž – tā apmeklējumam vajadzīga speciāla biļete. Tā, lūk, ir amerikāņu sacīkšu lielā atšķirība – viss ir publikai pieejams. Kad aizstaigāju līdz tālākajai slēgtā parka ieejai, pēkšņi pamanu, ka pie vārtiem ar savu skrejriteni pieripina pērnais uzvarētājs Takuma Sato. Man divreiz nav jāsaka – sarunāju kopīgu foto. Šo momentu uzķer vēl bariņš apkārt esošo un ar kliedzieniem „Hey, this is Takuma Sato!” metas ķert autogrāfus un bildes. Kādu minūti Takuma ļaujas, bet tad uzlec savam skrejritenim un prom ir.
    Pēc sešiem vakarā viss ir reāli beidzies – cilvēki un autiņi pazuduši un Indianapolisas trases apkārtni atkal pārņem pilsētas nomales miers. Te pavadītas tikai divas dienas, taču šķiet, ka vesela mūžība. Tā jau laikam ir – kad esi emociju un iespaidu pārņemts, laiks kaut kur iestrēgst…
    Pirmdienas rītā gan te vēl atbraukšu – jāapmeklē IMS muzejs, kas ir obligāts pasākums. Vienkārši sestdien un svētdien drūzmas dēļ to pagrūti izdarīt.
    Ja man jautātu, vai ir vērts braukt uz Indianapolisu? Noteikti! Vai es braukšu vēl? Cerams…
    Jo šeit pavadītais laiks paliks atmiņā vienmēr…