Tieši pirms 100 gadiem šai dienā Milānā izcilā sacīkšu braucēja Antonio Askari ģimene sagaidīja pieaugumu – pasaulē nāca Alberto, kurš vēlāk kļuva par vienu no visu laiku izcilākajiem autosportistiem.

Lai gan Antonio savu dzīvību zaudēja sacīkšu trasē, kamēr Alberto bija tikai 7 gadus vecs, interese par motoriem jauneklim bija iesēta un četrus gadus vēlāk Alberto spēra pirmos soļus motorsportā, aizņemoties kaimiņu motociklu un braukājot pa pilsētu. Interese pieauga un 18 gadu vecumā Askari pameta skolu, ko uzskatīja par pārāk garlaicīgu, lai ar mātes palīdzību iegādātos pats savu motociklu. Pēc uzvaras jau karjeras otrajās sacīkstēs un straujas karjeras augšupejas, Askari nācās uz vairākiem gadiem pārtraukt sapņus par motorsportu Otrā pasaules kara dēļ.

Saikne ar “Ferrari” Alberto sākās vēl pašam to neapzinoties. Viņa tēvs Antonio un Enzo Ferrari savulaik bija draugi un sāncenši, tādēļ nav pārsteigums, ka “Mille Miglia” sacīkstēs 1940. gada Alberto vadīja pašu pirmo Enzo radīto mašīnu. 1947. gadā Askari draugs un padomdevējs Luidži Viloresi palīdzēja viņam sagādāt nepieciešamo budžetu, lai nopirktu “Maserati 4CLT” un atgrieztos apritē. Enzo par sava drauga dēlu nebija aizmirsis un 1949. gadā uzsāka sadarbību. Askari krāja uzvaras vienu pēc otras, tostarp triumfējot arī savā dzimtenē esošajā Moncas trasē Itālijas Grand Prix izcīņā. Gadu vēlāk tika aizvadīta pirmā F1 čempionāta sezona.

Alberto Askari (vidū) ar Enzo Ferrari (2. no kreisās) pirms Itālijas Grand Prix 1950. gadā; Foto: Scuderia Ferrari
“F1LV

Divas sezonas Askari neko nevarēja padarīt, kā vien noskatīties, kā uzvaras savā starpā sadala “Alfa Romeo” braucēji, kuru komandas budžets gan nebija no lielākajiem, tādēļ pēc nespējas vienoties ar Itālijas valdību par finansējuma piešķiršanu un bažām par nespēju noturēt esošo līmeni ar pirmskara tehniku, “Alfa Romeo” pameta čempionātu. Pats Askari tikmēr bija atradis jaunu izaicinājumu – Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstes. Viņa “Ferrari” gan nebija paredzēts šo sacīkšu īpatnībai – braukšanai pa ovālu. Ar “Offenhauser” dzinējiem aprīkotie spēkrati bija ātrāki un riteņa defekta dēļ Askari sacīkstes noslēdzās jau pēc 40 apļiem.

Askari viens no galvenajiem konkurentiem Huans Maneuls Fanhio bija guvis smagus savainojumus, kas lika argentīnietim izlaist sezonu, kamēr Alberto krāja uzvaras vienu pēc otras, triumfējot katrā no atlikušajām sešām čempionāta ietvaros esošajām Grand Prix izcīņām, kā arī vēl sešās sacīkstēs, kas netika skaitītas čempionāta ietvaros. Pat tādi spoži komandas biedri kā Farina, Viloresi, Tarufi un jaunais talants Hotorns nespēja apturēt Askari. Deviņas uzvaras pēc kārtas joprojām ir nepārspēts F1 rekords, ko atkārtot izdevies vienīgi Sebastianam Fetelam. Askari iemantoja reputāciju kā braucējs, kuru trasē ir tikpat kā neiespējami apdzīt, pat sekojot cieši aizmugurē.

1953. gadā Šveicē; Foto: Scuderia Ferrari

Nespējis vienoties ar Ferrari par atalgojumu, 1953. gada izskaņā Askari pameta komandu, ar ko bija izcīnījis divus titulus un pievienojās “Lancia”. Sezona izvērtās par pilnīgu fiasko – mašīna laikus netika pabeigta. Džanni Lancia atļāva atsevišķos posmos Askari izmantot iespēju startēt ar “Maserati” un “Ferrari”, tomēr dažādas ķibeles liedza vispār sasniegt finišu, nemaz nerunājot par konkurences izrādīšanu neapturamajām “Mercedes” mašīnām. nelielu mierinājumu Askari sniedza uzvara “Mille Miglia” sacīkstēs.

Pāris uzvaras 1955. gada sākumā ārpus kopvērtējuma ieskaites sacīkstēs ļāva cerēt uz veiksmīgāku sezonu, tomēr Monako Grand Prix iegāja vēsturē ar vienu no dīvainākajām situācijām F1 vēsturē. Fanhio izstājās transmisijas defekta dēļ, kamēr Askari centās ķert rokās pārliecinošo līderi Stirlingu Mosu un viņa sudraboto “Mercedes” formulu. Pēkšņi skatītāji skaļruņos izdzirdēja, ka Moss devies boksos un izstājies dzinēja defekta dēļ. Askari savā mašīnā to nedzirdēja, bet ‘Casino’ pagriezienā manīja skatītājus viņam mājam un signalizējot, kā nu katrs prata. Askari saprata, ka kaut kas nav kārtībā, tomēr nezināja kas. Pūlis novērsa viņa uzmanību un, neticis līdz apļa beigām, lai pārņemtu sacīkšu vadību, Askari nenovaldīja mašīnu un tuneļa izejā piedzīvoja avāriju. Šokētais pūlis uz brīdi šausmās ievilka elpu. Par mata tiesu izvairījies no drošas nāves pret dzelzsbetona konstrukciju, Askari ar visu mašīnu ielidoja Vidusjūrā. Neraugoties uz lauztu degunu un vairākām mikrotraumām, Askari spēja tikt ārā no mašīnas un kļuva par vienu no diviem braucējiem, kas Monako Grand Prix noslēguši jūrā (otrs – Pols Hokinss 10 gadus vēlāk).

Lai gan Askari bija īstens ģimenes cilvēks, kurš apprecējās jau 1940. gadā un savus tuviniekus allaž nostādīja pirmajā vietā, audzināšana bija ļoti stingra un nekādas liekas mīlestības izpausmes netika izrādītas. Kad Enzo Ferrari viņam vaicāja, kādēļ tā, Askari atbildēja, ka nevēlējās, lai bērni viņam pārāk pieķertos. Tas viņiem palīdzēs vieglāk tikt pāri brīdim, kad viņš ies bojā. Letāli negadījumi bija daļa no motorsportistu ikdienas un tie tika uzskatīti par normu, tieši tādēļ daudzi braucēji piekopa īpatnējas māņticības. Askari gadījumā tā bija veiksmi nesošā gaiši zilā ķivere.

1953. gadā Silverstounā; Foto: Scuderia Ferrari

Četras dienas pēc sava Monako negadījuma Askari devās uz Moncas trasi, lai vērotu sava drauga un bijušā komandas biedra Eiženio Kasteloti testus pirms gaidāmajām 1000 km izturības sacīkstēm. Itālis vēlējās pārliecināties, ka viņa asums nav zudis un pieteicās veikt vairākus apļus. Tas nāca kā pārsteigums daudziem, jo Askari, ģērbies parastās drēbēs, pat nebija paņēmis līdzi savu veiksmīgo ķiveri. Kasteloti gan izpalīdzēja un aizdeva savējo.

Trešo apli Alberto nebeidza. Pēc ātras taisnes otrajā sektorā, kam seko tagad Askari vārdā nosauktais pagrieziens, divkārtējais pasaules čempions piedzīvoja avāriju un guva smagus savainojumus. Neviens īsti nezin, kas notika kritiskajā mirklī – “Ferrari” spēkratam esot sabloķējušies riteņi. Vai vainīgs bija braucējs, mašīna, vai kāds ārējs faktors, piemēram, uz trases izskrējis dzīvnieks vai piepeša vēja brāzma? Atbilde tā arī netika gūta – Askari gāja bojā ceļā uz slimnīcu.

Itālija bija zaudējusi savu varoni. Aptuveni miljons sērotāju Milānā, tērpušies melnās drēbēs, devās uz pilsētu viņa bērēs. Alberto zemes klēpī tika guldīts blakus savam tēvam Antonio. Abu dzīves tika pārtrauktas ļoti līdzīgā veidā – 36 gadu vecumā, 4 dienas pēc smaga negadījuma, izejā no ātra kreisā pagrieziena, mēneša 26. datumā. Abi savas karjeras laikā izcīnīja 13 Grand Prix uzvaras un pasauli pameta precējušies, ar diviem bērniem.