Formula 1 savā 70 gadus ilgajā pastāvēšanas vēsturē ir gājusi cauri daudz problēmām. Strīdi starp braucējiem, komandām, posmu organizatoriem, čempionāta rīkotājiem, starptautisko federāciju un rīkotājvalstu iekšējās politikas nostājām vairākas reizes gandrīz iznīcināja čempionātu, tomēr šī brīža krīze ir dziļāka par tām visām. Ekonomika, sports un kultūra piedzīvo lielāko izaicinājumu kopš Otrā pasaules kara. Ieskatīsimies, kā toreiz tika atjaunota kārtība formulu sacīkstēs.

Pirmskara autosporta uzplaukums

Lai gan Formula 1 kā čempionāts savu debijas sezonu piedzīvoja 1950. gadā, autosacīkstes plašu popularitāti piedzīvoja krietni agrāk. Tās bija krietni vien garākas kā mūsdienās, tādēļ braucēju maiņa bija samērā populāra. Čempionāta ietvaros tika skaitīti tikai daži populārākie posmi, tomēr visas sezonas garumā braucējiem bija iespēja aizvadīt samērā daudz sacīkšu.

1930-to gadu sākumā neapturamas bija “Alfa Romeo” mašīnas, ar viņu spožāko zvaigzni itāli Tacio Nuvolari pie stūres. Uz politiskās skatuves tikmēr situācija bija ļoti sašūpojusies. Daudzās valstīs demokrātiju gāza jaunie diktatori, kuri par katru cenu centās padarīt savu nāciju par spožāko visā pasaulē.

Vācijas kanclers Ādolfs Hitlers bija spilgtākais piemērs centieniem to sasniegt ar sporta palīdzību. 1936. gadā Berlīnē risinājās Olimpiskās spēles, tomēr vēl dažus gadus pirms tām Hitlers ķērās klāt autosportam, piesolot 450 tūkstošus reihsmarku rūpnīcām, kas būvētu Grand Prix sacīkšu mašīnas. Pie dāsnā finansējuma tika “Mercedes-Benz” un “Auto Union”, kas ļāva vāciešiem absolūti dominēt no 1935. līdz 1939. gadam. Abas rūpnīcas galvenokārt izmantoja vietējos braucējus. Par spožāko zvaigzni kļuva Rudolfs Karačiola, uzvarot Eiropas Grand Prix čempionātā trīs reizes. Dzimtenē viņš tika īpaši slavēts, pateicoties publiski paustajam atbalstam nacistu partijai.

Karš

Nāvējošākais militārais konflikts cilvēces vēsturē laupīja aptuveni 80 miljonus dzīvību. Lai gan tajā iesaistījās arī ASV, Japāna un Ķīna, par kara epicentru kļuva tieši Eiropa. 1939. gada sezona bija noslēgusies pirms tā sākšanās, lai gan oficiāli čempions tā arī netika nosaukts. 1940. gadā itāļi paguva aizvadīt pāris sacīkstes, taču nākamo piecu gadu laikā domas par autosacīkstēm bija tikpat nereālas kā šodien.

Sacīkšu braucēji bija samērā jauni puiši. Daudzi no viņiem vēl nebija sasnieguši 30 gadu vecumu, tādēļ vienu dzīvībai bīstamo nodarbi nācās aizstāt ar citu. Vairāki no tā neatgriezās. Nācijas tika izputinātas. Valstis savu finansējumu vairāku gadu garumā pilnībā veltīja militārajai attīstībai, tādēļ autotehnika palika dīkstāvē.

Atkopšanās fāze

Pēc kara beigām vairākas pilsētas bija gatavas rīkot sacīkstes, vairums no tām Francijā, un Starptautiskā automobiļu klubu asociācija (tagad FIA) visai ātri nodibināja jaunu čempionātu, kura nosaukuma izvēlē līdzās Formula 1 kandidēja arī tādi nosaukumi kā Formula A un Formula I (līdz ar to mazāk jaudīgās Formula 2 sauktos Formula B vai Formula II).

Kara galvenajiem ‘ļaundariem’ vāciešiem tika aizliegts piedalīties autosportā līdz pat 1950. gadam. Tā kā “Mercedes” un “Auto Union” vārdi strauji izzuda no aprites, bet tehniskie noteikumi lielā mērā bija saglabājušies no 1930-tajiem gadiem, uz uzvaru takas atgriezās “Alfa Romeo”.

Galveno problēmu sagādāja braucēju trūkums. Nuvolari un par Šveices pilsoni kļuvušais Karačiola savas karjeras bija noslēguši, bet Varci, Širons, Farina un Fadžioli atradās karjeras norietā. Situācija pavēra lielisku izdevību valstij, kura karā tikpat kā nebija cietusi – Argentīnai. Piepeši uz Eiropu plūda vesela virkne talantīgu braucēju – Fanhio, Gonzaless un Marimons.

Formula 1 grūtais sākums

Pasaules čempionāts motošosejā savu debiju piedzīvoja jau 1949. gadā, kamēr līdz Formula 1 pasaules čempionāta izveidošanai bija jāgaida vēl viens gads. Sezona faktiski sastāvēja no sešiem posmiem. Tā kā visa darbība notika Eiropā, tad ieskaitē nācās iekļaut kādu posmu, kas atrastos citā kontinentā. Par to kļuva Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstes. Eiropieši uz tām nedevās. Sacīkstēm ovālā Formula 1 mašīnas nederēja, bet amerikāņiem neradās liela interese par došanos pāri okeānam. Dažus gadus Grand Prix sacīkstes un Indy 500 pat notika vienā nedēļā, jo nebija jēgas pielāgot kalendāru, lai braucēji pagūtu uz visiem posmiem.

Lai gan agrāk braucēji turpināja savas karjeras augstākajā līmenī daudz ilgāk kā mūsdienās, tomēr vēlais starts vairāk uzskatāms par mītu. Līdz 1950. gada Lielbritānijas GP, kas kļuva par pirmo F1 sacīksti, vairums jauno talantu vēl nebija izlauzušies līdz F1 līmenim, tomēr tuvāko gadu laikā debitēja britu jaunā paaudze Moss (21 gada vecumā), Kolinss (20) un Hotorns (23).

“Alfa Romeo” dominēja čempionātā pirmos divus gadus, izmantojot trīsdesmitajos gados radīto mašīnu ar ļoti niecīgu budžetu. Kad Itālijas valdība atteicās finansēt Formula 1 projektu, vienība saprata, ka jauna automobiļa izveide pašu spēkiem būtu pārāk dārga, bet ar esošo spēkratu konkurēt ar “Ferrari” nebūtu iespējams. Izgāzās arī “BRM” komandas V16 litru dzinēja projekts.

Enzo Ferrari bija palicis ar labu mašīnu, bet bez nopietniem konkurentiem. 1954. gadā bija jāstājas spēkā jauniem noteikumiem, kas paredzēja 2.5 litru atmosfērisko dzinēju ieviešanu, tādēļ neviens nebija ieinteresēts ieguldīt līdzekļus formulās, kuras varēs izmantot tikai vienu vai divus gadus. Organizatoriem nekas cits neatlika kā aizvadīt divas sezonas pēc Formula 2 tehniskajiem noteikumiem.

“Ferrari” dominance bija tikpat izteikta kā “Alfa Romeo” pirms tam. Askari kļuva par pirmo divkārtējo čempionu, tiekot galā ar Farinu un Fanhio. Itālieša spožo talantu nevar noliegt, tomēr viss pa īstam sākās 1954. gadā. Jaunie noteikumi pavēra jaunas izdevības. “Lancia” piesaistīja Askari, “Mercedes” vārds atgriezās uz autosporta skatuves, “Maserati” kļuva spēcīgāki un interese par autosacīkstēm strauji pieauga.

Pēc pieciem tukšajiem gadiem bija nepieciešamas 9 sezonas līdz Grand Prix sacīkstes atguva savu kādreizējo spožumu, piesaistot miljonārus, modeles, karaliskās ģimenes, benzīngalvas un vienkāršos ļaudis.

Trieciens uz vairākiem gadiem

Traģēdijas un triecieni sekoja, tomēr neviens no tiem nespēja mainīt Formula 1 kursu. Šobrīd piedzīvojam pavisam citādāku traģēdiju, tomēr rezultāts var izskatīties samērā līdzīgs. Formula 1 galvenie izdevumi ir desmit komandu nodrošināšana ar balvu fondu, kas ir atkarīgs no sezonas ienākumiem. Šāds biznesa modelis nodrošina iespēju neiebraukt dziļos mīnusos, turklāt situāciju uzlabo fakts, ka čempionātu organizē milzīgs miljardiem vērts uzņēmums “Liberty Media”, kas vajadzības gadījumā var papildināt kasi.

Problēmas būs meklējamas dalībniekos. Jaunām komandām šis būtu ļoti neizdevīgs laiks, lai ienāktu čempionātā, jo bez balvu fonda tām praktiski nāktos radīt divas dažādu paaudžu formulas. Tikmēr esošās šogad var palikt bešā. Inficēto pacientu skaits pasaulē ar katru dienu labo iepriekšējos rekordus, tādēļ ir ļoti reāla iespēja, ka Formula 1 mašīnas trasē atgriezīsies tikai nākamgad.

Budžeta griesti nākamgad būs mērojami 175 miljonos USD, tomēr pat šī summa faktiski iespaidos tikai 3 komandas. Iesaldējot tehniskos noteikumus, izpētes un attīstības daļai nepieciešamie līdzekļi strauji saruks, tādēļ šis slieksnis vairāk kalpos kā ierobežojums jaunās paaudzes mašīnas attīstīšanai.

Lai gan klīst runas, ka arī 2022. gads vēl nebūs tas, kurā redzēsim jaunos modeļus, situācija 1952. gadā iemācīja, ka atlikt tos uz vēl kādu gadu tikai bremzēs F1 progresu ilgtermiņā. Tā vietā jāsāk domāt alternatīvas, lai nodrošinātu pēc iespējas plašāku dalībnieku loku un izskatās, ka tieši “Alfa Romeo” ir atraduši risinājumu.

Ekstrēmas situācijas pieprasa ekstrēmas darbības – “Alfa Romeo” un “Williams” šobrīd aktīvi cīnās par to, lai budžeti jau nākmgad tiktu ierobežoti līdz 100 miljoniem, nevis 175 miljoniem USD. Žana Toda ieceri par 150 miljoniem USD atbalstīja “Mercedes”, kamēr “Red Bull” un “Ferrari” nonāca opozīcijā.

Pārliecināt vadošās komandas savilkt jostas par vēl vairākiem caurumiem būs ļoti sarežģīti, it īpaši ņemot vērā, ka “Red Bull” rīcībā ir 2 balsis (arī “AlphaTauri”). Tā kā noteikumi uz 2021. gadu ir iesaldēti, labāka laika tik pamatīgām izmaiņām vairs nebūs.

Ja budžeta griesti paliek 175 miljonu robežās, “Haas”, “Williams”, “Renault”, “Alfa Romeo”, “Racing Point” un varbūt pat “Mercedes” savu pēdējo sacīksti jau ir aizvadījuši…