2020. gads jau ir pusē – seši mēneši aiz muguras, seši vēl priekšā, bet Formula 1 kopvērtējumā situācija joprojām ir tāda pati kā jaungada naktī, jo Covid-19 licis motorsporta pasaulei paņemt neplānotu ‘bezalgas’ atvaļinājumu. Šonedēļ viss beidzot atsāksies. Skaidrs, ka šī būs īpatnēja un savdabīga sezona, tādēļ vērts ieskatīties dīvainākajos F1 atklāšanas posmos čempionāta 70 gadu garajā vēsturē.

1955 – Tveices skartie

Piecdesmitajos gados vesela gvarde talantīgo argentīniešu centās iekarot F1 virsotnes, tādēļ tikai loģiski par sezonas atklāšanas posmu kļuva Argentīnas Grand Prix Buenosairesā. Sacīkšu dienā valdīja pamatīgs karstums, temperatūrai sasniedzot +40 grādus. Pavadīt 3 stundas pie sacīkšu mašīnas stūres bija iespaidīgs fizisks pārbaudījums. Tikai divi braucēji to paveica – uzvarētājs Huans Manuels Fanhio un piektajā vietā finišējušais Roberto Mieress. Tolaik noteikumi atļāva veikt braucēju maiņas, kas kopumā tika veiktas 16 reizes. Tā, piemēram, otro vietu ar “Ferrari” dalīja trīs braucēji – Gonzaless, Farina un Trintinjans. Uzvara Fanhio gan nenāca bez sekām – formulas kokpits sakarsa tik pamatīgi, ka viņam nācās pavadīt trīs mēnešus dziedējot apdegumus, bet rētas uz kājas palika uz mūžu, tomēr Fanhio bija ielicis kārtīgu pamatu cīņai par savu trešo čempiona titulu.

1958 – Klusums pirms vētras

1958. gada sezona bija iespējams dramatiskākā un traģiskākā čempionāta vēsturē, taču pats pirmais posms izrādījās absolūta antikulminācija. Līdzīgi kā iepriekšējos gadus, sezona sākās janvārī Argentīnā, bet līdz otrajam posmam Eiropā bija jāgaida vairāki mēneši. Pēc izmaiņām degvielas noteikumos “BRM” un “Vanwall” nepaspēja laicīgi pielāgot savas mašīnas, tādēļ sacīkstēm tika pieteikti vien 10 braucēji, kas joprojām ir F1 rekords. Fanhio bija uzņēmis lielisku tempu, taču aizkavējās boksos, paverot iespēju uzvarēt Stirlingam Mosam, kuram “Vanwall” atļāva braukt “Rob Walker Racing” ar “Cooper T43”. Šī bija pirmā reize, kad Formula 1 sacīkstēs uzvar mašīna ar dzinēju aizmugurē. Pat tobrīd neviens vēl nenojauta, cik strauji mašīnu uzbūve mainīsies tuvāko gadu laikā.

1982 – Protesta akcija

Jauni braucēju superlicences noteikumi ierobežoja braucēju brīvību izvēlēties komandu, tādēļ vairāki vadošie sportisti nolēma paust savu nostāju un nepiekāpties Starptautiskās Automobiļu federācijas diktētajām prasībām. Piektdienā Nikijs Lauda un Didjē Pironi vadīja boikotu, kā rezultātā braucēji kopīgi ieslēdzās viesnīcas sapulču zālē, kur iepazina viens otru, izklaidējoties pie pianistu Žila Vilnēva un Elio de Andželisa muzikālā pavadījuma. Treniņi Dienvidāfrikā sākās, piedaloties tikai Johenam Masam, kurš uzskatīja, ka streiks ne pie kā laba nenovedīs. FISA (tagad FIA) prezidents Balestre pārliecināja braucējus atsākt nedēļas nogali, nodrošinot, ka nekādi sodi viņu virzienā nesekos. Kvalifikācija un sacīkstes aizritēja pēc plāna. Alens Prosts uzvarēja, neraugoties uz piespiedu pitstopu cauras riepas dēļ. Balestre savu vārdu neturēja un nosacītas diskvalifikācijas un naudas sodi tika dāļāti pa labi un pa kreisi. Pēc vairākiem tiesas procesiem līdz otrajam posmam šie sodi tika samazināti, bet sāpīgais punkts superlicences noteikumos tika atmests.

1989 – Nokavētais reiss

Uz pirmo posmu pēc Turbo dzinēju ēras braucējiem nācās doties uz Airtona Sennas dzimteni Brazīlijā. “McLaren” joprojām bija favorīti, taču Naidžela Mansela un Gerharda Bergera arsenālā bija “Ferrari” pusautomātiskās transmisijas sistēma, kas palīdzēja veikt satriecošus startus. Šoreiz tas bijā pārlieku labs un Bergers uztriecās pole position ieguvējam Sennam, bet Prosts nespēja atrast pareizos regulējumus savai “McLaren” formulai. “Ferrari” pārnesumkārbas defekti pirmssezonas testos un kvalifikācijā bija tik regulāri, ka Mansels aiz dusmām rezervēja lidmašīnu atpakaļceļam vēl pirms sacīkšu finiša. Reisu nācās nokavēt, jo sacīkšu dienā sarkanā mašīna pirmoreiz strādāja kā nākas un Mansels izcīnīja negaidītu uzvaru. Sekoja četras secīgas izstāšanās, apliecinot, cik neizturīgu mašīnu itāļi togad bija radījuši.

2002 – Tiecoties augšup

2002. gada sezona no čempionāta intrigas viedokļa bija viena no visu laiku garlaicīgākajām, jo Mihaels Šūmahers ar “Ferrari” bija neapturams, matemātiski nodrošinot titulu jau jūlijā. Sezonas pirmie apļi gan bija tālu no vienmuļiem. Rubenss Barikello startēja no pole position, kamēr Mihaela brālis Ralfs startā pakāpās uz otro vietu. Tuvojoties pirmajam līkumam, abi nesadalīja trasi. Šūmahera “Williams” formula ietriecās Barikello mašīnas aizmugurē un palēcās augstu gaisā. Cenšoties izvairīties no sadursmes Fisikella zaudēja kontroli un uztriecās Masam ar Heidfeldu. Aizmugurē esošie Batons, Panī un Maknišs nespēja izvairīties. Astoņiem braucējiem sezonas pirmais posms beidzās jau pēc pārsimts metriem. Kulthards un Trulli nonāca pirmajās pozīcijās, taču “McLaren” formulu piemeklēja pārnesumkārbas problēmas, kamēr Trulli izslīdēja. Šūmahers, kurš startā zaudēja vairākas pozīcijas, izbraucot pa zāli, atklāja sezonu ar uzvaru, Raikonens savā pirmajā startā ar “McLaren” tika uz pjedestāla, Vēbers debitēja ar neticamu 5. vietu bezcerīgajā “Minardi” formulā, bet kopumā tikai 8 braucēji sasniedza finišu.