“Toro Rosso” pēdējo dekādi pavadījusi rūpējoties par iespējas sniegšanu jaunajiem braucējiem, no kuriem ātrākie tiek pie iespējas arī lielajā “Red Bull” vienībā. Tomēr ko darīt, ja jauniešu resursi ir izsmelti? Komanda risinājumu atradusi izturības sacīkšu zvaigznes Brendona Hārtlija personā.
Hārtlijs nav kārtējais čempiona dēls, tomēr viņa tēvam izdevās izlausties līdz Formula Atlantic, tādēļ iesēšanās kartingā sešu gadu vecumā, sekojot vecākā brāļa piemēram, bija likumsakarīga. Guvis plašus panākumus vietējos Formula Ford un Toyota Racing čempionātos, 2006. gadā 16 gadu vecumā jaunzēlandietis devās pāri okeānam, lai iekarotu Eiropas formulu čempionātus.
Formula Renault 2.0 Series tituls jau nākamajā sezonā, pārspējot Šarlu Piku, Haimi Algersuari un Roberto Meri ļāva ne tikai nonākt “Red Bull” jauno braucēju programmā, bet arī tikt reālas testu izdevības 2008. gada izskaņā, kad Marks Vēbers piedzīvoja smagu velosipēda avāriju, gūstot kājas traumu. Hārtlijs sevi pierādīja, nopelnot 2009. gada “Red Bull” un “Toro Rosso” rezerves braucēja vietu.
Viss gan negāja tik rožaini – problēmas ar superlicences iegūšanu Hārtlijam darbu ļāva uzsākt tikai no Spānijas posma, bet jau pēc pussezonas viņa vietu ieņēma Haime Algersuari, ātri vien nopelnot pamatsastāva vietu “Toro Rosso”. Arī junioru kategorijās Hārtlija straujā augšupeja bija pilnībā apstājusies. Par pēdējo pilienu kļuva 2010. gada Formula Renault 3.5 Series sezona. “Tech 1 Racing” uzvarēja komandu ieskaitē, bet Hārtlijs palika cita “Red Bull” talanta Daniela Rikjardo ēnā un sadarbībai ar enerģijas dzērienu ražošanas gigantu bija pienākušas beigas.
Hārtlija uzvārds F1 aprindās īsi uzpeldēja ar “Mercedes” 2012. un 2013. gadā, tomēr šķita, ka sapnis ir galā. Savu vietu Brendons gan atrada – pierādījis sevi izturības sacīkšu LMP2 klasē, “Porsche” deva Hārtlijam karjeras lielo izdevību rūpnīcas komandā ekipāžā ar Timo Bernardu un citu Okeānijas pārstāvi Marku Vēberu, kurš karjeras jautājumos Hārtlijam ir gandrīz kā otrais tēvs. Pēc karjeras beigām Vēberu nomainīja Hārtlija tautietis Ērls Bambers.
Pēdējo trīs sezonu laikā Hārtlija ekipāža uzvarējusi pusi no WEC čempionāta posmiem. Vissaldākais, sarežģītākais, negaidītākais un emocionālākais panākums nenoliedzami pienāca šogad, kad Hārtlijs virs savas galvas pacēla Lemānas 24 stundu uzvarētāja trofeju, neraugoties uz nonākšanu gandrīz 20 apļus aiz līderiem brauciena pirmajā daļā.
Pats Hārtlijs stāsta, ka pamatīgi audzis kā braucējs kopš savas pirmās pieredzes ar “Red Bull”. Viens posms bez iepriekšējas pieredzes V6 Turbo ērā nebūs viegls pārbaudījums – pat ja viss izdodas kā cerēts, otrā iespēja var nepienākt, lai gan “Toro Rosso” sastāvs uz nākamo gadu vēl nav zināms…
ĀTRIE KIVI
Formula 1 kļūst arvien globālāks, tādēļ nav jābrīnās, ka pēdējos posmos vācieši nav guvuši punktus, bet Luiss Hamiltons kļuvis par vienīgo Lielbritānijas pārstāvi. Jaunzēlandes karogs F1 nav redzēts jau vairāk kā 30 gadus, tomēr bija laiks, kad pārējās valstis ar skaudību skatījās uz kivi panākumiem.
Par celmlauzi kļuva Džeka Brebema protežē Brūss Maklārens. Jaunajam tehnikas guru pie titula neizdevās tikt, tomēr viņa radītā komanda startē čempionātā vēl vairāk kā pusgadsimtu vēlāk. Patriotisma vai sakritības rezultātā ar Brūsa mašīnām startēja gan Kriss Eimons, gan Jaunzēlandes vienīgais pasaules čempions Denijs Halms. 1967. gada Monako Grand Prix trīs no četrām vadošajām pozīcijām finišā aizņēma tieši jaunzēlandieši.
Maklārens nositās 32 gadu vecumā, pēc dažiem gadiem karjeru beidza arī Eimons un Halms. Jaunzēlande savas pēdas F1 vēl pamanījās atstāt ar Maiku Takvelu, kurš uz ilgu laiku kļuva par jaunāko braucēju F1 vēsturē, tomēr reāla turpinājuma ilgu laiku nesekoja.
Lai gan motorsporta virsotne tā arī palika neiekarota, pilnīgā bešā jaunzēlandieši nav atstāti – šī gadsimta viens no spožākajiem talantiem Skots Diksons četras reizes uzvarējis IndyCar čempionātā, kamēr Hārtlija pārinieks “Porsche” komandā Ērls Bambers Lemānā uzvarēja arī 2015. gadā.
