Intervija ar Gerhardu Bergeru, kurš dalās domās par saviem komandas biedriem Airtonu Sennu, Žanu Alezī un arī Sebastianu Fetelu.
“F1 Racing” novembra numurā lasīju ļoti interesantu interviju ar bijušo F1 pilotu un “Toro Rosso” komandas vadītāju Gerhardu Bergeru. Nolēmu dažus intervijas izrāvumus piedāvāt arī Jums.
Bergers par Sennu
“Pirms pievienošanās “McLaren” es mierināju sevi, ka Airtons ir tikai vēl viens pilots, kuru man jācenšas pārspēt,” Bergers stāsta par savu komandas biedru “McLaren” komandā 1990.gadā. “Es jau biju startējis kopā ar lieliskiem pilotiem kā Būtsens, Mansels, Alboreto un man nebija problēmas ar viņiem konkurēt. Sākumā arī ar Airtonu viss bija kārtībā – posmā Fīniksā es biju ātrāks un startēju no pole. Tomēr sacīkstē es izstājos pēc avārijas, bet Senna finišēja. Tad es sāku saprast, ka viņam ir krietni lielāka piereze un viņš šo spēli spēlēja perfekti. Es sacīkstēs sāku piedalīties ļoti vēlu, kamēr viņam aiz muguras bija nopietna kartinga bāze un tāpēc viņš visu labāk izprata un analizēja detaļās. Viņš visu to jau kādreiz bija pieredzējis, kamēr man tas viss bija jaunums, lai arī pēc vecuma mēs bijām vienaudži.
[column size=”2-5”] [quote]Man tiešām ļoti patika Airtons un viņš bija mans draugs, tomēr jāatzīst, ka viņš bija ārkārtīgi egoistisks. Viņš bija bastards, bet ļoti simpātisks bastards.”[/quote][/column]
“Pēc telemetrijas es varēju redzēt, ka ātrums nebija mana vājā vieta – es viņam zaudēju visos citos elementos: mašīnas regulējumos, koncentrēšanās spējā, fiziskā koncentrācijā un politiskās spēlītēs. Ņemot visu kopumā, viņš vienmēr bija man priekšā. Taču man nebija iemesla sūdzēties viņam vai komandai – man vienkārši bija cītīgi jādara mans mājas darbs. Protams, ka viņam bija dabas dots talats un ātrums, tomēr domāju, ka tas bija mums visiem. Taču atšķirība bija tā, ka viņš spēja tam likt klāt visu pārējo nepieciešamo, lai būtu priekšā visiem. Man tiešām ļoti patika Airtons un viņš bija mans draugs, tomēr jāatzīst, ka viņš bija ārkārtīgi egoistisks. Viņš bija bastards, bet ļoti simpātisks bastards. Tieši tā tam bija jābūt Formulā 1, jo šeit nevar kļūt par pasaules čempionu, uzvarēt sacīkstē un vienlaicīgi palikt jauks pret visiem. Taču cilvēki bieži nemaz nepamanīja viņa egosimu, jo vienlaicīgi viņš bija tik simpātiski patīkams, ka neviens viņu nekritizēja pat par nopietniem pārkāpumiem. Šajā ziņā viņš bija gluži kā Mihaels Šūmahers, tikai krietni labākā izpildījumā.”
Bergers par Alezī
“Kā jau teicu, Airtons man ļoti patika, tomēr mans mīļākais komandas biedrs viennozīmīgi bija Žans Alezī,” atzina austrietis, kurš 1993.gadā atgriezās “Ferrari” sastāvā un pievienojās Alezī. “Žans ir ārkārtīgi patīkams cilvēks un viņam ir liela sirds. Runājot par Formulu 1, tad Alezī bija dīvaina īpatnība – viņš savu labāko rezultātu visbiežāk uzrādīja jau pašā pirmā aplī, viņam nevajadzēja iesildīties. Reiz testos Silverstonā es atgriezos boksos un pateicu, ka trase ir sausa, lai gan tālajā galā bija uzlijis lietus. Es zināju, ka viņš brauks ar slikiem un jau pirmajā aplī ar pilnu ātrumu. Atlika tikai gaidīt riepu kaucienus brīdī, kad viņš saslīdēs.”
[column size=”2-5″] [quote]Viņš bija ļoti nikns un taisnē samazināja ātrumu un lai visi varētu redzēt palaida mani garām. Es viņam neatzinos, ka prasīju komandai palaist mani.”[/quote][/column]
“Toreiz Portugāles GP izcīņā Eštorilā es biju aiz Alezī trešajā vietā un darīju visu, ko spēju, lai noturētos viņam līdz. Taču es pa radio pateicu, ka varu braukt ātrāk un lai viņi saka Žanam laist mani garām. Apli vēlāk es redzu, ka Žans dusmīgi krata galvu, jo “Ferrari” acīmredozt liek mani laist garām. Viņš bija ļoti nikns un taisnē samazināja ātrumu un lai visi varētu redzēt palaida mani garām. Es viņam neatzinos, ka prasīju komandai palaist mani. Pāris posmus vēlāk es izdarīju to pašu vēlreiz. Viņš atlak bija nikns kā elle un pēc sacīkstes sūdzējās man, ka komanda palīdzot tikai man. Tad es atzinos, ka esmu prasījis laist mani garām un viņš no dusmām nebija valdāms. Tas bija ļoti smieklīgi. Bet vispār viņš ir lielisks puisis un viņam ir brīnišķīga ģimene. Žans joprojām ir viens no maniem labākajiem draugiem.”
Bergers par Fetelu
“2008.gadā es biju “Toro Rosso” vadībā un tad pie mums atnāca Sebastians Fetels,” atceras Bergers. “Viņš bija izcils gandrīz nekavējoties un mēs uzreiz varējām redzēt, ka šis puisis ir īpašs. Mums bija grūti laiki ar Tonio Liuci un Skotu Spīdu. Mēs ar Francu Tostu tiekam kritizēti par to, ka esam pārāk prasīgi un nežēlīgi pret pilotiem, tomēr es tam nepiekrītu. Ja pilots, kaut ko nespēj izdarīt, tad viņš sāk domāt daudz un dažādus attaisnojumus. Taču es pats esmu bijis pilots un zinu visus šos attaisnojumus – tā ir pilnīgās muļķības. Taču tad ieradās Sebastians un mēs ar Francu uzreiz sapratām, ka tieši viņu esam visu laiku gaidījuši.”
[column size=”2-5″] [quote]Skots Spīds nekad neko nejautāja – viņš domāja, ka zina visu, taču viņš bija pats stulbākais pilots, kādu es esmu pazinis. Viņš nebija talantīgs.”[/quote][/column]
“Sebastians visu dienu uzdeva jautājumus, taujāja un interesējās. Skots Spīds nekad neko nejautāja – viņš domāja, ka zina visu, taču viņš bija pats stulbākais pilots, kādu es esmu pazinis. Viņš nebija talantīgs. Savukārt Fetels uzreiz nodemonstrēja savu inteliģenci un ātrumu, tomēr nepārstāja uzdot jautājumus, jo gribēja zināt visu. Mēs ar Francu nevarējām saprast, kā BMW viņu izlaida no rokām. Mēs nojautām, ka ar Fetelu tajā sezonā mums var izdoties kaut kas īpašs un tas arī notika – Moncā. Vienīgā Fetela vājā vieta ir tas, ka viņš sev uzliek pārāk lielu psiholoģisko spiedienu, jo ir izsalcis pēc panākumiem. Tagad, kad viņš ir izcīnījis divus titulus, noteikti kļūs vēl tikai stiprāks, jo psiholoģiksias spiediens mazināsies. To jau mēs varējām novērot šogad, kad viņām kabatā bija pirmais tituls. Tieši tāpēc Vēberam ir grūti konkurēt ar Fetelu šogad, jo Marks nav guvis titulu un spiediens, ko viņš sev uzliek ir milzīgs. Sebastians man atgādina Airtonu – to var redzēt viņa startēšanas manierē vai kvalifikācijas izšķirošajos brīžos, kad spriedze ir vislielākā. Viņi abi spēja visu savas spēju maksimumu nodemonstrēt ļoti īsā laika sprīdī un vajadzīgajā momentā.”
