Formula 1 čempionātā ielauzties vienmēr bijis sarežģīti, tomēr Somijai, kas iedzīvotāju skaita ziņā ir vien 3 reizes lielāka par Latviju, ir izdevies aizvest astoņus braucējus līdz sacīkšu startam, turklāt visi, izņemot Leo Kinnunenu, kurš kvalificējās tikai vienam posmam, ir kāpuši uz goda pjedestāla. Viens no viņiem – Jirki Jarvilehto, plašākai publikai zināms kā JJ Lehto, šodien atzīmē savu 50. dzimšanas dienu.
Lehto pirmās kartinga sacensības aizvadīja 6 gadu vecumā, taču tīņa gados nolēma pievērsties motokrosam. Diemžēl tur gūta smaga ceļa trauma pielika sapnim punktu, un Espo pilsētā dzimušais jaunietis nolēma pievērsties rallijam. Tai laikā Somija praktiski valdīja rallijā ar tādiem braucējiem kā Timo Salonens, Ari Vatanens, Juha Kankunens, Marku Alens. Tomēr arī šai idejai nebija lemts īstenoties, jo pēdējā brīdī pajuka sadarbība ar sponsoriem un Lehto nācās lūkoties formulu virzienā.
Jau 21 gada vecumā viņš bija kļuvis par Somijas, Skandināvijas un Eiropas Formula Ford 1600 čempionu. Redzēdams jaunajā censonī talantu, par viņa menedžeri kļuva 1982. gada pasaules čempions Keke Rosbergs, kurš ieteica pieņemt pseidonīmu JJ Lehto, jo ārpus Somijas daudziem bija grūtības izrunāt Jarvilehto uzvārdu. Savulaik pats Rosbergs nomainīja savu vārdu Keijo uz vieglāk izrunājamo Keke.
1988. gadā JJ Lehto “Pacific” sastāvā izdevās dominēt britu F3 čempionātā, pārspējot tādus vīrus kā Gerijs Brebems, Deimons Hils, Edijs Irvains. Lieliskais sniegums palīdzēja Lehto pārcelties uz F3000, kas, gluži kā GP2 mūsdienās, bija pēdējais solis pirms F1. Pāreju par veiksmīgu grūti nosaukt – 9 posmos gūti 6 punkti un 13. vieta kopvērtējumā, piekāpjoties arī komandas biedram Irvainam.
Tomēr ar to bija pietiekami, lai nokļūtu F1 redzeslokā. Sezonas laikā Lehto tika dota iespēja aizvadīt testus ar “Ferrari”, bet pēc Bernāra Gašo nesaskaņām ar “Onyx” vienību, beļģis tika atlaists un Lehto tika dota iespēja piedalīties sezonas pēdējos 4 posmos. Komanda bija katastrofāli vāja un tās pilotiem bieži nemaz neizdevās kvalificēties sacīkstēm. Tieši tāds liktenis piemeklēja Lehto Portugālē, kamēr viņa komandas biedrs Johansons izcīnīja šokējošu 3. vietu, kas tā arī palika vienīgais goda pjedestāls “Onyx” īsajā pastāvēšanas laikā. Johansonam neizdevās kvalificēties pēdējiem 3 sezonas posmiem, kamēr Lehto slapjajā Adelaides trasē pat pārliecinoši tuvojās punktiem, tomēr finišēt neizdevās.
10. vieta konstruktoru kausā ļāva “Onyx” nepiedalīties pirms kvalifikācijas kārtā, bet tas sezonu nepadarīja vieglāku. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem noslēgt līgumu ar “Honda” un “Porsche” par dzinēju piegādi, komandu pameta tās īpašnieks Žans Pjērs van Rosems. Sezonas pirmajos divos posmos, startējot ar iepriekšējā gada modeli, līdz startam neizdevās tikt ne Lehto, ne Johansonam, kuru nomainīja Gregors Foiteks, kura tēvam piederēja 25% komandas akciju.
No sezonas pirmajām 10 sacīkstēm Lehto uz starta stājās tikai piecās, finišēja divās, turklāt abās pēdējā pozīcijā, turklāt Hokenheimā somu braucējs nemaz netika klasificēts, jo, Airtonam Sennam sasniedzot finiša līniju, atpalika par 5 apļiem. Foiteku pacietības mērs bija pilns, viņi pameta komandu, kura jau bija iedzīvojusies finansiālās problēmās. Nespēdama rast risinājumu, pēc Ungārijas GP “Onyx” komanda savas rūpnīcas durvis aizslēdza uz visiem laikiem.
1991. gadā JJ Lehto pievienojās ambiciozajai itāļu vienībai “Scuderia Italia”, kas gan iepriekšējā sezonā punktus nebija guvusi. “Ford” dzinēju nomaiņa ar “Judd” izrādījās sekmīga un abi piloti spēja izrādīt pretestību peletona vidusdaļā. Lehto zvaigžņu stunda pienāca Sanmarīno GP, kur, startēdams no 16. pozīcijas, Lehto finišēja 3. vietā, gūstot pirmos punktus un pirmo goda pjedestālu savā karjerā. Atlikusī sezonas daļa gan nebija tik veiksmīga. Mašīna bija ātra, taču braucējiem nemitīgi nācās saskarties ar tehniskām ķibelēm, kas liedza Lehto gūt vairāk punktu.
Nākamā sezona bija vēl neveiksmīgāka. Lai gan “Ferrari” dzinēji bija uzticamāki, tomēr mašīnas vadāmība bija ļoti zemā līmenī un Lehto labākais rezultāts bija 7. vieta Spā, kur pirmo uzvaru karjerā izcīnīja Mihaels Šūmahers. Tomēr soma talants tika kārtējo reizi pamanīts, kas ļāva 1993. gadā pievienoties kārtējai jaunajai komandai – “Sauber”.
Sezonas sākums izdevās lielisks – Dienvidāfrikas un Sanmarīno GP izcīņās gūti svarīgi punkti, tomēr par pagrieziena punktu kļuva Monako lielā balva. Lehto atradās 8. pozīcijā aiz komandas biedra Vendlingera. Apdzīšanas mēģinājums nebija veiksmīgs, braucēji sadūrās. Lehto sacīkstes bija galā, bet Vendlingers zaudēja lielisku iespēju gūt punktus. Pēc šī incidenta krietni pasliktinājās abu braucēju savstarpējās attiecības, kā arī komandas nostāja pret somu braucēju. Atlikušo sezonas daļu Lehto vairāk laika pavadīja aiz komandas biedra un punktus neguva.
Uz 1994. gada sezonu “Benetton” bija sagatavojusi ļoti veiksmīgu modeli. Par komandas pirmo pilotu kļuva Šūmahers, bet par otro vietu sacentās Lehto, Verstapens, Alboreto un Badoers. Diemžēl pirmssezonas testu laikā Silverstonā Lehto piedzīvoja smagu avāriju un kakla lūzums liedza piedalīties sezonas pirmajos divos posmos. Ārsti pat bijuši pārsteigti, ka Lehto nekļuva paralizēts.
Par spīti runām, ka Lehto fizisko formu vēl nav atguvis, viņš atgriezās uz bēdīgi slaveno Sanmarīno GP izcīņu. Starts no piektās pozīcijas neizdevās, Lehto mašīna noslāpa un viņā ietriecās “Lotus” braucējs Pedro Lamī. Neraugoties uz izcīnīto punktu Kanādā un izstāšanos no 3. pozīcijas Spānijā, “Benetton” vadībai kļuva skaidrs, ka kakla savainojums vēl nav pilnībā izārstēts un Lehto vietā pie stūres jau atkal sēdās Joss Verstapens.
Pēc Šūmahera divu posmu diskvalifikācijas Lehto bija iespēja sevi pierādīt Itālijā, kur sacīkšu dienā Lehto kļuva par tēvu, un Portugālē, taču punktus neizdevās gūt. Neveiksmīgas bija arī sezonas pēdējās divas sacīkstes “Sauber” sastāvā, kur Lehto aizvietoja traumu guvušo Vendlingeru. Lehto 6 gadus ilgā F1 karjera bija galā.
Sekojot Rosberga padomam, JJ Lehto pievērsās salonautomobiļu un sportskāru sacīkstēm, uzvarot 1995. gada Lemānas 24 stundu sacīkstēs ar “McLaren F1 GTR”. Turpmākos gadus ar mainīgām sekmēm pavadījis ALMS, CART, ITCC un DTM čempionātos, kā arī uzvarējis prestižajās Sebringas 12 stundu sacīkstēs, Lehto guva iespēju atkārtot savu Lemānas panākumu, pievienojoties “Audi”. Pēc 3. vietas 2003. un 2004. gadā, Lehto nonāca vienā komandā ar leģendāro Tomu Kristensenu un Marko Verneru un izcīnīja pēdējo spožo karjeras uzvaru.
No 2001. līdz 2010. gadam Lehto strādāja par sacīkšu komentētāju vietējā TV kanālā, taču 2010. gada 17. jūnijā piedzīvoja smagu avāriju, vadot motorlaivu, kas ar 75 km/h lielu ātrumu ietriekusies tilta balstā, kā rezultātā gāja bojā laivas pasažieris, bet Lehto guva vairākus sasitumus, nobrāzumus un lauztas ribas. Soms tika apsūdzēts par braukšanu dzērumā (2,5 promiles), bīstamu braukšanu un slepkavību aiz neuzmanības. 2011. gada decembrī Lehto tika atzīts par vainīgu un viņam tika piespriests cietumsods uz 2 gadiem un 4 mēnešiem. Lehto pārsūdzēja tiesas lēmumu un tika atzīts par nevainīgu, jo tiesai neizdevās pierādīt, ka negadījuma brīdī pie stūres bijis tieši JJ Lehto. Šobrīd Lehto aizvada mierīgu ģimenes dzīvi, audzinot 3 bērnus.