Neraugoties uz tehnisko noteikumu atšķirībām, sacensības bija iekļautas F1 kalendārā kopš čempionāta rašanās 1950. gadā līdz pat 1960. gadam, tomēr braucējiem nebija interese apvienot šos projektus. Vienīgi Alberto Askari piedalījās 1952. gada sacīkstēs, finišu nesasniedzot. Tā bija vienīgā reize, kad Indianapolisā uz starta stājās “Ferrari” markas mašīnas.

Astoņpadsmit gadus pēc kārtas pie uzvarām tika ar “Offenhauser” dzinējiem darbinātās mašīnas līdz 1965. gada revolūcijai. Džims Klārks sacensībās piedalījās tikai otro reizi, bet spēja savu “Lotus” mašīnu līdz finiša līnijai aizvest visātrāk no visiem dalībniekiem, kļūstot par pirmo sacīkšu uzvarētāju ar dzinēju mašīnas aizmugurē.

“F1LV

Panākuma gūšanai Klārkam nācās upurēt dalību Monako GP izcīņai, tomēr tas netraucēja kļūt par līdz šim vienīgo braucēju, kas spējis uzvarēt F1 čempionātā un Indianapolisas 500 jūdžu braucienā vienā sezonā. Otrās vietas ieguvējam Parnelli Džounsam pēdējā aplī beidzās degviela, tādēļ sportistam nācās mašīnu līdz finišam boksos mašīnu nogādāt stumjot. Tomēr tas rezultātus nemainīja – Klārks sacensību vadībā pavadīja 95% distances garuma.

Mario Andreti un Bobijs Unsers 1981. gadā

Viens no Klārka konkurentiem Eidžejs Foits tikai pamazām uzsāka savu uzvaru gājienu, izcīnot 4 uzvaras, taču 1981. gadā veterāns par uzvaru vairs necīnījās. To savā starpā mēnešiem ilgi centās sadalīt divu leģendāru ģimeņu pārstāvji – Mario Andreti un Bobijs Unsers.

Lai gan Unsers finišēja pirmais, pēc sacensībām tika konstatēts, ka viņš apdzinis vienu no konkurentiem boksu celiņa izejā drošības mašīnas laikā, kad apdzīšana nav atļauta. Unsers tika sodīts un atkrita uz otro pozīciju, tomēr iesniedza protestu. Pēc vairākām situācijas izskatīšanām, 9. oktobrī, vairāk kā 4 mēnešus pēc sacensībām, tika nolemts atgriezt uzvaru Unseram. Tā bija pēdējā dalība Indianapolisā, jo pēc sezonas tobrīd jau 47 gadus vecais Unsers meta mieru autosacīkstēm.

Čempionātu šķelšanās Amerikā 1990-to gadu vidū, padarīja 1996. gada sacīkstes ļoti skandalozas. Līdz tam sacīkstes bija CART (vēlāk Champ Car) kalendārā, bet nu bija nokļuvušas jaunā IRL (tagad IndyCar) kalendārā. Pirmajā sezonā čempionāts sastāvēja no tikai 3 posmiem, tādēļ braucēju sastāvs bija krietni vājāks kā līdz tam un daļa prestiža bija zaudēta.

No pirmās starta pozīcijas tika atļauts startēt Tonijam Stjuartam. Pole position bija ieguvis Skots Breitons, tomēr viņš gāja bojā treniņbraucienos starp kvalifikāciju un sacīkstēm. Par uzvarētāju kļuva Badijs Laziers, neraugoties, ka tikai pirms dažiem mēnešiem bija lauzis mugurkaulu sacīkstēs Fēniksā.

Kopumā šo 100 sacīkšu dēļ, ieskaitot testus un kvalifikācijas sesijas, bojā gājuši sešdesmit cilvēki. 38 no tiem bija sacīkšu braucēji, 12 braucošie mehāniķi, 5 skatītāji, 2 komandu darbinieki boksos, 2 ugunsdzēsēji, kā arī viens zēns, kurš pat neatradās trases ovālā, bet gan parkā pie trases, kad 1932. gada sacīkstēs Billija Arnolda Millera mašīnas ritenis atdalījās no mašīnas, izlidoja no trases robežām un trāpīja divpadsmit gadus vecajam puisēnam pa galvu.

Braucēju sastāvs pēc 1996. gada palika arvien spēcīgāks un Indianapolisa nezaudēja sākotnējo spožumu, ļaujot pie uzvarām tikt veterānam Edijam Čīversam, Kenijam Brakam, kā arī uzlecošajai zvaigznei Huanam Pablo Montoijam, kuru dalībnieku vidū redzēsim arī šogad.

Neatkārtojamu panākumu Indianapolisā guvis viens no Montoijas šīs sezonas galvenajiem konkurentiem  Elio Kastronevess, kurš uzvarēja ne tikai debijas piegājienā, bet arī nosargāja uzvarētāja titulu gadu vēlāk. Kastronevess līdz trešajam panākumam gan nācās kādu laiciņu pagaidīt. Tas atnāca 2009. gadā, atnesot Kastronevesam ne tikai titulu, bet arī visu laiku lielāko prēmiju sacensību vēsturē – vairāk kā 3 miljonus USD. Sacīkstes iegāja vēsturē ar to, ka pirmo reizi tajās piedalījās 3 sievietes.

Turklāt viena no viņām ne tikai finišēja, bet pat izcīnīja 3. vietu. Tā bija neviena cita kā Danika Patrika, kas, pateicoties saviem sasniegumiem, kļuvusi par paraugu gandrīz veselai paaudzei jauno censoņu. Savu debiju Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs viņa piedzīvoja 2005. gadā, izcīnot 4. vietu kvalifikācijā, kļuva par pirmo sievieti, kas atrodas šo sacensību vadībā, tur esot pat tikai 8 apļus pirms finiša, kuru gan sasniedza 4. vietā, nešaubīgi iegūstot gada debitanta balvu.

Pie uzvaras tika britu braucējs Dens Veldons, tomēr viņa otrais panākums sacīkšu simtgadē 2011. gadā bija vēl iespaidīgāks. Džons Rendals Hildebrands savā debijā atradās vadībā sākoties pēdējam aplim, taču pašā pēdējā līkumā nenovaldīja savu spēkratu un ietriecās trases nožogojumā. Salauztā mašīna finiša līniju šķērsoja tikai 2 sekundes aiz uzvarētāja Veldona.

Raksta pirmā daļa: Pirmsākumi un tradīcijas

Raksta trešā daļa: Gaidot jubileju