Piedāvājam FIA pasaules rallijkrosa čempionāta “STARD” komandas pārstāvja Jāņa Baumaņa pārdomas par autosportu, dzīvesveidu un mērķiem, sarunā ar BA “Turība” pārstāvjiem.

Biķernieku trase ir neparedzama un sarežģīta kā Vācijas zaļā elle

Šonedēļ lidoju uz Ameriku, lai nākamnedēļ piedalītos Pasaules čempionāta rallijkrosā astotajā posmā, Kanādā. Ir strādāts gan fiziski gan psiholoģiski, ar komandu ir pabūts vairāk – mums nav ko zaudēt, jāiet uz pilnu banku. Pēc astotā posma būs trīs nedēļu pauze līdz nākamajam posmam, kas norisināsies Francijā! Un tad jau septembra vidū ilgi gaidītais posms, kurš norisināsies Latvijā, Biķernieku trasē un tā būs otrā reize vēsturē, kad Latvijā notiek pasaules čempionāts autosportā, tas ir liels notikums.

“F1LV

Esmu izbraukājis pusi pasaules, vienīgi Āzijā vēl nav būts. Salīdzinot trases, varu teikt, ka mums Biķerniekos ir ļoti grūta trase. Trase ir neparedzama un ir sarežģīti pie tādas ātri pierast, ir nepieciešama liela koncentrēšanās. Vācijā ir viena trase ko sauc par zaļo elli, domāju, ka arī Biķernieku trasi droši var saukt par zaļo elli divi.

Šobrīd braucu Austrijas komandā STARD, esam divi braucēji, kas piedalās sacensībās. Kopumā komandā esam 24 cilvēki, kas dodas uz sacensībām, bet ofisā paliek vēl astoņi līdz desmit cilvēki, kas atbild par citām lietām.

Jānis Baumanis, foto: fiaworldrallycross.com
Jānis Baumanis, foto: fiaworldrallycross.com

Manfrēds Štols pasniedza man kreklu un teica – esi laipni lūgts komandā

Kad 2015. gadā izcīnīju Eiropas čempiona titulu Itālijā, augsts sasniegums, Latvijas otrs labākais panākums autosportā, man pienāca kāt Manfrēds Štols, kas ir aizvadījis autosportā visu savu mūžu, pasniedza kreklu un teica – esi laipni lūgts komandā. Kad gūsti labus un augstus rezultātus tevi ievēro un, būtībā, kurš pirmais pienāk tev klāt, tas arī tevi savā komandā paņem. Pēc krekla pasniegšanas ilgas sarunas vairs nebija, pēc mēneša startēju Argentīnā un uzrādīju labus rezultātus, ceturtā vieta, pēc šī posma uzreiz arī noslēdzu līgumu ar komandas īpašnieku.

Katram ceļš līdz Eiropas un tālāk jau pasaules čempionātam ir savādāks. Līdz Eiropai var tikt pats ar savu mašīnu un paša izveidotu komandu. Mans ceļš līdz Eiropai bija mazliet savādāks. Es izcīnīju divus Latvijas čempionāta titulus un vienu Baltijas čempiona titulu autokrosā. Pēc šiem tituliem bija iespēja startēt ārpus Latvijas. Pieņēmām lēmumu, ka turpināsim ar rallijkrosu. Vienu gadu braucu sacensībās Baltijas un Ziemeļvalstu čempionātos, kas deva labu pieredzi un iemaņas. Pēc pārbaudes gada rallijkrosā pavērās iespēja tikt augstākā līmeņa komandā, kas ir speciālisti ar priekšpiedziņas mašīnām. Viņi uzaicināja uz testiem un jau pēc divām nedēļām startēju pirmajās sacensībās Eiropas čempionātā, kur izcīnīju trešo vietu. Pirmajā gadā kopvērtējumā finišēju trešais, nākamajā gadā jau tēmēju uz Eiropas čempionāta titulu.

Lielākoties, visi, kas vinnē čempionāta titulu vienreiz, varbūt divreiz, tālāk jau mērķē uz augstāku, prestižāku klasi. Es nebiju izņēmums, ar labu komandu izcīnījām Eiropas čempiona titulu un tad tiecāmies augstāk, kas ir augstākās šajā kategorijā Pasaules Čempionāts rallijkrosā.

Priekš autosportista es trenēties sāku salīdzinoši vēlu, piecpadsmit gados pirmo reizi piesēdos pie stūres sporta mašīnai, bet parasti autosportā trenēties sāk agrāk, sešos vai septiņos gados. Latvijas rallijā un arī citās slēgtās trasē var braukt jau no četrpadsmit gadiem, savukārt kartingos var trenēties jau no septiņiem gadiem, vai ātrāk, ja var pabraukt un spēt kontrolēt bērnu trasē.

Jānis Baumanis, foto: fiaworldrallycross.com
Jānis Baumanis, foto: fiaworldrallycross.com

Astoņdesmito gadu vidū vectēvs Ziemassvētkos vinnēja volgu, bet dabūja žiguli

Rallijs ir mūsu ģimenes sporta veids. Esam trīs brāļi un divi no mums startē rallijkrosā. Arī trešais brālis, sava prieks pēc, reizēm izbrauc trasi. Esmu jaunākais no brāļie. Tas mums ir asinīs. Mans tēvs divdesmit gadus nobrauca rallijā, desmit gadus ļoti labi cīnījās par rezultātiem, ir bijis Latvijas čempions. Pēdējos desmit gadus vairāk brauca prieka pēc ne rezultātu dēļ. Kad tēvs beidza braukt es sāku. Sacensību gars ir mums visiem. Vectēvs bija čempions velotrekā. Astoņdesmito gadu sākumā vectēvs Ziemassvētkos vinnēja volgu, bet dabūja žiguli, kā mēdza gadīties tajos laikos, par cik tēvs agrā jaunība jau interesējās par mašīnām, tad žiguli pārtaisīja priekš rallija, un tā arī viss sākās, nobrauca ilgus gadus.

Pirmā trase, ko izbraucām ar brāļiem bija Bauskā, izmēģinājām, kā mums sanāk. Pēc gada jau braucām pa Ziemeļvalstīm, kur liela konkurence kroskartos, jo Latvijā bija divi, trīs braucēji, salīdzinoši ar divdesmit, trīsdesmit braucējiem Skandināvijā. Bija ļoti labi rezultāti. Tad pienāca krīze, gadu braukājām tikai pa Latviju. Pēc krīzes, kad visi modās, pamodāmies arī mēs un aktīvi piedalījāmies ne tikai Latvijas un Baltijas čempionātos, bet devāmies arī tālāk uz Eiropu.

Pašiem savi specializētie treniņi Latgalē uz ledus

Jānis Baumanis, foto: Aldis Putniņš/F1LV
Jānis Baumanis, foto: Aldis Putniņš/F1LV

Ziemā nav daudz iespēju kur trenēties. Specializētie treniņi sastāda lielas izmaksas, tāpēc mēs trenējamies uz ledus. Lai arī daudzi par to šausminās un šos braucējus sauc par benzīngalvām, atsaldētajiem mums īsti citu iespēju nav. Pagājušajā gadā trenējāmies Latgalē, kur ezeram bija 45 cm biezs ledus. Galvenais ir nepulcēties uz ledus vienā vietā, tad ielūst nevar.

Treniņiem un braukšanai Latvijas čempionātos izmaksas ir salīdzinoši mazākas, nekā startējot Eiropā. Ir vajadzīgi sponsori un atbalstītāji. Summa, ko saņem par labiem rezultātiem autosportā ir pieklājīga, apmēram četras minimālās algas ir sestajai vietai un uz augšu, bet tas neatsver tos līdzekļus ko esi jau ieguldījis. Sanāk arī pašam strādāt, lai varētu to atļauties.

Kad nav sacensības, no pirmdienas līdz ceturtdienai darbojos ģimenes uzņēmumā. Ģimenei ir savs kopakstprādes uzņēmums kurā visi arī saimniekojam. Šobrīd arī studēju uzņēmējdarbības vadību Biznesa augstskolā Turība, ceturtais kurss. Arī augstskolu uztveru kā darbu, tas ir priekš manis, manas nākotnes un ģimenes. Visu mūžu rallijkrosā nebraukšu, tāpēc ir jādomā par izglītošanos, jo nekad neko nevar zināt.

Vecākais čempionāta dalībnieks ir Francūzis septiņdesmit piecus gadus vecs, vecuma ierobežojuma autosportā nav. Bet paskatoties uz šo autobraucēju, var redzēt, ka viņam sanāk cīnīties vairāk kā jaunajiem, jo mašīnas ir ātras, spriedze ir liela. Noteikti tik ilgi es negribētu braukt, tādā vecumā es varētu vadīt komandu, bet ne braukt. Vidējs vecums autosportā varētu būt trīsdesmitpieci gadi, kad esi vēl labā formā un vari veidot komandu, audzināt jaunos čempionus.

Pa ielām nesportoju un riepas nekūpinu

Jānis Baumanis, foto: Baumanis Motorsport Photography
Jānis Baumanis, foto: Baumanis Motorsport Photography

Piektdienās vai ceturdienās ir tehniskās komisijas un sestdienās, svētdienās norisinās sacensības. Ir jābūt ne tikai fiziski, bet arī morāli gatavam sacensībām. Kas ir ļoti svarīgi. Kādu laiku atpakaļ apmeklēju psihologa konsultācijas. Šobrīd tas nav vajadzīgs, bet morālā sagatave autosportistam ir ļoti svarīga.

Lai arī Ford Latvija man ikdienas braukāšanai ir piešķīrusi sportisku auto, es pa ielām nesportoju un riepas nekūpinu. Nav māksla sevi uz ielas parādīt. Pirmkārt, tu nevari būt pārliecināts par citiem braucējiem, lēkāšana pa joslām, agresīva braukšana var beigties letāli, otrkārt, ir pierādīts tas, ka diži ātrāk nekur aizskriet nevar. Varbūt Vācijā tu vari ieekonomēt uz kādiem 400 km, bet te Latvijā, nobraucot, piemēram, 70km līdz Tukumam, ieekonomēsi varbūt piecpadsmit minūtes, tad labāk izbraukt piecpadsmit minūtes ātrāk un braukt mierīgi.

Brīvajā laikā, starp čempionātiem, braucu atpūsties savās lauku mājās Tukuma rajonā pie ezera, atpūšos aktīvi, svaigs gaiss, ar ūdensmoci pa ezeru, braucieni pa laukiem ar kvadraciklu, volejbols, futbols, peldēšana.

Runājot par konkurentiem, ir tādi, kas brauc visus posmus, viņiem ir līgums ar organizētājiem. Papildus atsevišķos posmos nāk klāt individuālie braucēji. Lielākais dalībnieku skaits vienā posmā ir bijuši 34 dalībnieki, skaits ir limitēts, ir daudzi, kas atsevišķos posmos grib piedalīties, bet viņiem atsaka, jo tas traucē čempionātam. Ir tie, kas cīnās par punktiem un ir tādi, kas rada nepatikšanas un traucē, dauza un bojā rezultātu. Pirms čempionāta tiek izskatīti pieteikumi, labākos un solīdākos braucējus palaiž, savukārt ne tik tīros braucējus palaiž uz Eiropas čempionātu.

Baumanis, foto: Baumanis Motorsport Photography
Baumanis, foto: Baumanis Motorsport Photography

Cīņa ar rūpnīcas komandām ir īsta laimes spēle

Es, pārsvarā, tieku salīdzināts ar savu komandas biedru krievu Timuru Timerzjanovu, lai gan konkurenti ir visi, kas piedalās sacensībās, nedaudz spēcīgāki ir tie, kas brauc rūpnīcas komandās (Volkswagen, Audi, Ford, Peugeot). Šīm rūpnīcas komandām arī ir lielāka cilvēku grupa, kas strādā, apmēram 200 cilvēki uz vienu projektu, mums ir 20, 30 cilvēku grupa un ir starpība, cik daudz idejas var iedot 200 cilvēki un cik 30 cilvēki. Viņiem ir atvēlēta atsevišķa rūpnīca tieši autosportam un milzīga pieredze, līdz ar to, cīnīties ar viņiem, tā ir laimes spēle. Ir teiciens, ja piedalās Volkswagen, tad izredžu Tev vinnēt samazinās par 90%. Augstākais, kur var uzkāpt šajā autosportā ir braukt Volkswagen komandā, tā ir visprofesionālākā komanda ar vislielāko pieredzi un labākajiem cilvēkiem autosporta saimē.

Mani nebiedē ātrums, bet gan strauja apstāšanās

Autosportā, kā jebkurā sporta veidā var gūt traumas, vai labākajā gadījumā, lielu izbīli. Ātrums mani nebiedē, bet vairāk es baidos no straujas apstāšanās. Gadus atpakaļ, 2009. gadā treniņā Brenguļos uzlecu tramplīnā, pagrieziens aizgāja pa labi, bet mašīnu sagrieza pa kreisi, ar 100 km stundā es ietriecos sienā un uz minūti zaudēju samaņu. Kad pamodos nezināju vai pats varēšu izkāpt ārā. Mašīna bija sasista. Protams, pēc šāda gadījuma, lai saņemtos un turpinātu startēt nākamajos posmos ir nepieciešams psihologs. Nedēļu pēc negadījuma bija nākamais posms, negulēju pāris naktis skrūvēdams mašīnu, lai varētu turpināt piedalīties.

Man bieži jautā ko es darītu, ja nebūtu autosportists. Agrāk mani interesēja arī hokejs. Ja es būtu sācis trenēties jau septiņu gadu vecumā un man būtu jāizlemj, vai tas būs autosports vai hokejs, es būtu izvēlējies hokeju. Pāris reizes arī piedalījos spēlēs, bija forši, bet autosports tomēr patika vairāk, pie tā arī paliku.

Pirms starta stress ir liels. Sākot jaunas disciplīnas vai mainot klases, uztraukums ir milzīgs, jo nezini kā būs – trīc, kājas un rokas, jo nezini ko var sagadīt, tagad uzdevums nav vinnēt sacensībās, bet nobraukt tik labi, cik spēj un gūt pieredzi, kas ir svarīgi, lai vēlāk ar pieredzi un uzlabotu auto varētu jau cīnīties par vietu uz pjedestāla. Stress ir vienmēr, bet lielāks ir tad, kad zini, ka visi gaida pjedastālu. Tagad koncentrējos uz tuvākajiem posmiem Kanādā, Latvijā, Vācijā un noslēdzošais posms Dienvidāfrikā.