1994. gada 1. maijs. Datums, kas motorsporta faniem komentārus neprasa. Tieši pirms 24 gadiem dzīvību zaudēja trīskārtējais F1 čempions Airtons Senna. Divas nedēļas vēlāk bez spožākā varoņa sportisti devās uz Monako. Tieši šaurās pundurvalstiņas ielas lika Sennas zvaigznei iemirdzēties īpaši spoži.
Brazīlietis Monako sevi lieliski apliecināja jau debijas sezonā, izcīnot otro vietu ar “Toleman”, bet pirmo uzvaru guva 1987. gadā. Tam sekoja pieci secīgi triumfi no 1989. līdz 1993. gadam. Airtona rekordu – 6 uzvaras Monako Grand Prix – joprojām nevienam nav izdevies atkārtot. Varēja būt arī septiņas… Šoreiz ielūkosimies, kas nogāja greizi 1988. gadā.
Sennas galvenais spēks nāca no vienas domas, kas vienlaikus paradoksāli kļuva par viņa Ahileja papēdi – vēlmes satriekt konkurentus. Ne velti par ‘Profesoru’ sauca viņa galveno konkurentu Alenu Prostu, kurš allaž ar zinātnisku precizitāti vēlējās paveikt pēc iespējas mazāk darba, nepārslogojot mašīnu – galvenais bija rezultāts, kamēr Senna darīja visu iespējamo, lai psiholoģiski iznīcinātu konkurentus – visam bija jānotiek pa visiem 100 procentiem.
Tieši tādēļ ar lielu ažiotāžu tika gaidīts abu braucēju duelis pie 1988. gada “McLaren MP 4/4” modeļa stūres. Tas kļuva par pēdējo gadu turbo ērā, kad sportistiem savus superjaudīgos spēkratus nācās dresēt kā nepieradinātus savvaļas zvērus. Ātri vien kļuva skaidrs, ka Senna un Prosts ir ārpus konkurences, tādēļ abiem nācās koncentrēties uz civilkaru komandas iekšienē.
Pēc sezonas pirmajiem diviem posmiem Senna bija iedzinējos, līdz ar to uz sacīkstēm Monako viņš ieradās ar vienu mērķi – dominēt. Jau tolaik komandas biedra pārspēšana par pussekundi bija uzskatāms par milzu panākumu. Taču ja tavs komandas biedrs ir Alens Prosts situācija ir ievērojami piņķerīgāka. Kvalifikācijā Senna sasita Prostu lupatās, izcīnot pole position ar 1.4 sekunžu pārsvaru (trešā vieta atpalika nepilnas 3 sekundes no Sennas).
Sacīkšu diena. Prosta mašīna startā nedaudz ieķeras otrajā pārnesumā. Ar to ir pietiekami, lai garām patrauktos Gerharda Bergera vadītais “Ferrari”. Senna ātri vien sāk iekrāt pārsvaru, to palielinot par aptuveni sekundi katrā aplī. Prostam bija nepieciešami 53 apļi, līdz viņš apsteidza Bergeru. Senna pa to laiku bija iekrājis jau nepilnas minūtes pārsvaru.
Ticis brīvā trasē Prosts mazliet sadeldēja Sennas pārsvaru, taču bija skaidrs, ka ar to ir daudz par maz, lai noķertu komandas biedru pirms finiša. Taču Airtons nebija radis nebūt ātrākais. Viņš kāpināja tempu un ignorēja komandas vadītāja Rona Denisa norādījumus nomierināties. 12 apļus pirms finiša, zaudējis kontroli Portier līkumā pirms tuneļa, Senna piedzīvoja avāriju. Droša uzvara un 9 punkti čempionāta kopvērtējumā tika aizmesti vējā, jo Sennam ar uzvaru vien bija par maz.
Pēc avārijas Senna nedevās uz komandas boksiem, bet gan pa taisno pameta trasi un devās uz sev piederošajiem apartamentiem. Nevienam cilvēkam no “McLaren” nebija iespēja ar viņu sazināties. Neviens viņu neredzēja līdz pat vēlam vakaram, kad komanda jau bija gandrīz sapakojusies, lai dotos prom.
Statistika liecina, ka Prosts savā karjerā izcīnīja vairāk titulu un uzvaru. Gandrīz visas fanu aptaujas liecina, ka Senna bija savas paaudzes izcilākais braucējs. Iespējams, tieši šie divi fakti vislabāk raksturo abus nesamierināmos sāncenšus – Prosts paveica tieši tik, cik bija vajadzīgs, lai skaitliski būtu pārāks, Senna katru apli, katru līkumu veica tā, it kā tas būtu pēdējais, pat tad, ja to nemaz nevajadzēja.
