Francija ir mājvieta visu laiku pirmajām Grand Prix sacīkstēm, tādēļ nav pārsteigums, ka gadu gaitā šī nācija bijusi dzimtene veselai virknei spožu talantu. Lai gan Žans Bera nekad tā arī F1 sacīkstēs neuzvarēja, viņa spilgtā personība palikusi daudzu F1 līdzjutēju atmiņās.

Tieši pirms 100 gadiem šai dienā Nicā pasaulē nāca Žans Bera. Savus pirmos panākumus pie autosacīkšu stūres Bera guva piecdesmito gadu sākumā, kad pasaule nupat bija atkopusies pēc 2. Pasaules kara. Autosports bija ļoti bīstams – vieni uzskatīja, ka ar viņiem nekas ļauns nenotiks, citi nāves briesmās saskatīja papildus adrenalīnu, daži pārstāja braukt pēc nopietnas avārijas un tad vēl bija Žans Bera…

1949. gadā viņš avarēja Sanremo, tiekot pie lauztas plaukstas locītavas, lauzta īkšķa un pāris lauztām ribām. Togad pirms motosacīkstēm dzimtenē Bera pamanījās tikt pie rokas un atslēgas kaula lūzumiem. Trīs gadus vēlāk F2 sacīkstēs lietū viņš salauza abas rokas, bet rallija sacensībās Meksikā avārija rezultējās ar lauztām ribām, degunu un sasistu galvu. Gadu vēlāk viņš atgriezās Carrera Panamerica rallijā, to noslēdzot ar lauztu roku un mugurkaula skriemeļu nobīdi. Nākamo gadu laikā viņš pamanījās vēl pa reizei salauzt roku un ribas, kā arī gūt nopietnus apdegumus pēc komunikācijas kļūmes Karakasas GP boksos 1957. gadā.

Foto no kāda veca franču laikraksta – Žans Bera un visi viņa savainojumi
“F1LV

Lai arī kur Bera startētu, šķiet tas allaž beidzās ar traumām, taču tā vietā, lai gaustos par kārtējiem savainojumiem, francūzis rīkojās pretēji, izmantojot situāciju praktiskiem jokiem. 1955. gada Tourist Trophy Beram noslēdzās ar avāriju, kurā līdzās vēl vairākām traumām, viņš palika bez labās auss. Žans tika pie protēzes, kas izskatījās gluži kā īstā auss, tādēļ ballītēs šokēja cilvēkus, iesviežot protēzi dzēriena glāzē.

Bera bija sacīkšu braucējs vārda vistiešākajā nozīmē. Mūsdienu riepu un degvielas taupīšana, uzvarot ar ‘mazāko iespējamo ātrumu’ nebija viņa stilā. Tā, piemēram, 1958. gadā Lemāna kopā ar Hans Hermanu tika izcīnīta trešā vieta kopējā ieskaitē, bet savā klasē “Porsche 718 RSK” no tuvākajiem sekotājiem šķīra 34 apļi jeb vairāk kā 400 kilometri.

Nodevu Ferrari kunga ziņojumu Beram, kurš mani nosauca pa muļķi un iesita pa seju.

Par Beras karjeras spožāko sezonu kļuva 1956. gads. Viņa rīcībā bija “Maserati 250F1” – tāds pats, kā žilbinošajam britam Stirlingam Mosam. Lai gan Bera tā arī netika pie uzvarām, pjedestāli Argentīnā, Monako, Beļģijā, Francijā, Lielbritānijā un Vācijā ļāva uz sezonas pēdējo posmu doties kā sezonas vicelīderim.

1959. gads varēja kļūt par pozitīvu pagrieziena punktu Beras karjerā, taču sapnis pārvērtās murgā pavisam ātri. Pēc traģiskās sezonas, kas laupīja dzīvību visiem trim “Ferrari” braucējiem, komandai nācās meklēt jaunus drošsiržus. Sezona Beram iesākās cerīgi – sarkanajā formulā viņš Monako Grand Prix kvalifikācijā pieveica komandas biedrus Filu Hilu un Toniju Brūksu, izcīnot otro pozīciju. Sacīkšu pirmo daļu Bera pavadīja kā līderis līdz dzinēja defekts lika izstāties. Nīderlandē Bera bija vienīgais “Ferrari” braucējs, kurš guva punktus, bet mājas posmā Francijā nācās vēlreiz izstāties dzinēja dēļ.

Žans Bera, 1957. gads, Foto: SnapLap

Šīs izrādījās viņa pēdējās sacīkstes “Ferrari” sastāvā. Sajutis, ka komanda sniedz lielāku atbalstu pārējiem tās braucējiem, Bera nekautrējās vietējam laikrakstam “L’Equipe” pavēstīt, ka “Ferrari” viņam sagatavojuši sliktu mašīnu ar vecu dzinēju. Dienu vēlāk Enzo Ferrari sazinājās ar “Ferrari” F1 komandas vadītāju Romolo Tavoni, cenšoties izprast iemeslus Beras izteikumiem.

Es joprojām biju Reimsā, lai savāktu balvu fondu (“Ferrari” mašīnas finišēja pirmajā, otrajā un ceturtajā vietā). Ferrari kungs teica, lai satieku Beru un pieprasu tūlītēju atvainošanos, kā arī labojumus pateiktajam. Nodevu Ferrari kunga ziņojumu Beram, kurš mani nosauca pa muļķi un iesita pa seju. Tad sazvanījos ar Ferrari un pastāstīju, kas notika. Viņš lika man nodot informāciju, ka Beram nākamajā otrdienā ir jāierodas komandas bāzē Maranello,” vēlāk notikušo atceras Tavoni.

Bera sekoja norādījumiem. Enzo Ferrari pavēstīja, ka viņiem vēl jāsagaida itāļu žurnālists, kurš strādā franču laikrakstā, lai noformētu atvainošanos. Bera atteicās to darīt un vēlāk nevēlējās atvainoties arī Tavoni. Enzo Ferrari izsauca kabinetā savu grāmatvedi un norādīja, lai norēķinoties ar Beru, taču sākot ar šo brīdi sadarbība bija beigusies.

Žans tika pie protēzes, kas izskatījās gluži kā īstā auss, tādēļ ballītēs šokēja cilvēkus, iesviežot protēzi dzēriena glāzē.

Savu atgriešanos trīs nedēļas vēlāk Bera centās bruģēt ar paša vadītu projektu sadarbībā ar “Porsche”. Togad Vācijas Grand Prix bija paredzēts aizvadīt AVUS trasē. Tā faktiski sastāvēja no divām 4 km garām taisnēm pa šoseju, kuras savā starpā sadalīja asi pagriezieni. Viens no tiem izveidots 43 grādu slīpumā (tas ir vairāk kā Deitonā, Moncā vai Indianapolisā). Līdz startam Bera tā arī nenonāca. Atbalsta kategorijas sacīkstēs lietainā laikā viņš saslīdēja, piedzīvoja avāriju, tika izmests no mašīnas un atsitās pret karoga kātu.

38 gadus vecais Bera gāja bojā notikuma vietā. Enzo Ferrari uz viņa bērēm nedevās, turklāt publiski arī neizteica līdzjūtību sportista tuviniekiem. AVUS trase vairs nekad Formula 1 čempionātā pēc 1959. gada netika izmantota. Tavoni turpināja pildīt “Ferrari” komandas vadītāja lomu līdz 1961. gadam. Viņš nodzīvoja līdz sirmam 94 gadu vecumam, dodoties viņsaulē pagājušā gada 20. decembrī.