Bijušais “Formula 1” pilots un daudzpusīgais autosportists Andrea de Adamičs miris 84 gadu vecumā.
Itālis F1 pasaules čempionātā startēja no 1968. līdz 1973. gadam, pārstāvot tādas komandas kā “Ferrari”, “McLaren”, “March”, “Surtees” un “Brabham”. Lai gan viņam neizdevās kāpt uz pjedestāla, de Adamičs divreiz finišēja ceturtais – 1972. gada Spānijas GP un 1973. gada Beļģijas GP. Tomēr viņš izcīnījis trīs pjedestālus F1 nečempionāta sacīkstēs.
Karjeru De Adamičs sāka kalnā braukšanas sacensībās un “Formula Junior” čempionātā, taču lielākos panākumus ieguva touring car un sportscar sacīkstēs. 1966. gadā viņš kļuva par Eiropas salonautomobiļu čempionu, četras reizes uzvarot ar rūpnīcas “Autodelta” komandas “Alfa Romeo GTA”. Gadu vēlāk viņš atkārtoti ieguva savas klases titulu un triumfēja “Tourist Trophy” sacīkstē Oultonparkā. Paralēli tam viņš kļuva arī par Itālijas F3 čempionu 1965. gadā un uzvarēja 1968. gada F2 “Temporada” sēriālā Argentīnā, pārspējot daudzus spēcīgus pilotus, arī nākamo F1 čempionu Johenu Rintu.
Tieši ar “Ferrari” De Adamičs debitēja F1, piedaloties 1967. gada nečempionāta posmā Spānijā un pēc tam 1968. gada Dienvidāfrikas GP. Tomēr smags avārijas negadījums Brendshečā pārtrauca sadarbību ar komandu. Pēc atlabšanas viņš atgriezās “Alfa Romeo” paspārnē, taču F1 rezultāti bija pieticīgi – “McLaren” un “March” periodos nebija iespējams konkurēt ar “Cosworth” dzinējiem. Tikai pievienojoties “Surtees” komandai 1972. gadā, viņš sasniedza punktus, finišējot ceturtais Heresā.
Pēdējo pilno sezonu 1973. gadā De Adamičs aizvadīja ar “Brabham”, taču dramatiskā avārija Silverstonā, kuru izraisīja Džodijs Šekters, pielika punktu viņa karjerai. Smago kāju traumu dēļ viņš vairs neatgriezās F1.
Neraugoties uz to, De Adamičs palika cieši saistīts ar autosportu, kļuva par žurnālistu, televīzijas komentētāju un vadīja braukšanas skolu. Viņš saglabāja ciešas attiecības ar “Alfa Romeo”, vēlāk darbojoties arī “N.Technology” komandā, kas guva panākumus salonmašīnu sacīkstēs 21. gadsimta sākumā.
