Ņemot vērā nevainojamo sniegumu Lemānas GP izcīņā, sacelto ažiotāžu par turpmāko karjeru un sasniegumiem kopumā nolēmu šeit nedaudz tuvāk iepazīstināt ar MotoGP spilgtāko personību, deviņkārtējo Pasaules Čempionu, kolorīto itāli – Valentīno Rosi.

Valentīno Rosi ir dzimis 1979. gada 16. februārī Itālijā, Urbino pilsētā. Viņš ir viens no visu laiku visveiksmīgākajiem motosacīkšu pilotiem, kurš savā karjerā ir izcīnījis deviņus “Grand Prix” Pasaules Čempiona titulus, no kuriem septiņus motošosejas augstākajā līmenī – MotoGP karaliskajā klasē.

“F1LV

Sekojot sava tēva Graciano Rosi piemēram, Valentīno uzsāka savu sacīkšu karjeru 1996. gadā, pievienojoties “Aprilia” komandai 125cc klasē un tajā pašā gadā, izcīnot savu pirmo Pasaules Čempiona titulu. Tālāk, no šīs klases viņš pārcēlās uz 250cc klasi, turpinot pārstāvēt “Aprilia” zīmolu un 1999. gadā arī šajā klasē izcīnīja nu jau savu otro Pasaules Čempiona titulu. Sekoja nākošais pakāpiens uz augšu un Rosi pārgāja uz 500cc klasi, kur pievienojās “Honda” nometnei, kuras sastāvā trīs gadus pēc kārtas (2001., 2002. un 2003.) izcīnīja savus kārtējos Pasaules Čempiona titulus. Tāpat čempiontituli tika izcīnīti 2004. un 2005. gadā, bet jau “Yamaha” rūpnīcas komandā uz kuru Rosi pārgāja no “Honda”. Vēl pēc diviem gadiem – 2008. un 2009. gadā Rosi ar “Yamaha” vēlreiz izcīna kārtējos Pasaules Čempiona titulus. 2010. gada sezonas izskaņā itālis aiziet no “Yamaha” un pievienojas “Ducati” vienībai.

Rosi ir vienīgais visā 500cc/MotoGP klašu vēsturē, kurš izcīnījis kopā 79 uzvaras.

Runājot par Valentīno agrākajiem gadiem, kā jau minēju – piedzima viņš Urbino pilsētā un kamēr vēl bija bērns – Rosi ģimene nolēma pārcelties uz Tavulijas ciemu, kurš atrodās Pesaro e Urbino provincē, Itālijā, Maršē reģionā, 70 km uz Ziemeļrietumiem no Ankonas. Ironiskā kārtā Rosi pirmā mīlestība, runājot par sacīkstēm, izveidojās uz kartingu, jo uz to viņu būtībā bija iedvesmojusi Rosi māte – Stefānija, rūpējoties par dēla drošību. Līdz ar to Rosi tēvs iegādājās viņam kartu kā motocikla aizvietotāju. Lai arī kā – Rosi ģimenes mūžīgā īpašība virzīties uz priekšu un nestāvēt uz vietas un kļūt vēl ātrākam, lika tēvam tomēr pārprojektēt piecgadīgā Vales kartu un 60cc dzinējs tikai nomainīts pret 100cc.

1990. gadā Rosi uzvarēja regulārajā kartingu čempionātā. Pēc tā viņš pamēģināja uzsēsties arī uz diviem riteņiem “minimoto” klasē un vēl pirms 1991. gada beigām uzvarēja jau dažās reģionālajās sacīkstēs. Tomēr Vale turpināja startēt kartingu sacīkstēs un kopā ar savu tēvu uzsāka meklēt iespēju pāriet uz Itāijas 100cc klasi, kā arī iespēju piedalīties Eiropas sērijās, kurās būtu daudz lielāka iespēja mazajam Valem virzīties “Formula 1” virzienā… Šo sapni izjauca relatīvi augstās izmaksas braukšanai ar kartiem un tika pieņemts lēmums pilnībā pārsēsties uz jau izmēģinātā “Minimoto” klases “mocīša” un tā 1992. un 1993. gadu laikā Valentīno aktīvi apguva vajadzīgās iemaņas motocikla vadīšanā. 1993. gadā ar aktīvu tēva palīdzību, mazais Vale ieguva iespēju izmēģināt spēkus ar 125cc “Cagiva Mito” spēkratu, kuru viņš sabojāja, krītot jau pirmajā līkumā, tikai 100 metrus pirms “Pitstop” izbrauktuves, tomēr, neskatoties uz to, šo sacīksti viņš pabeidza devītajā vietā. Pēc tam sekoja piedalīšanās dažādās Itālijas sacīkšu sērijās, kur guva dažādus panākumus, izcīnīdams arī Itālijas čempiontitulu.

1994. gadā “Aprillia”, izmantojot “Sandroni” komandā jauno Rosi, uzlaboja savu RS125R spēkrata modeli, kas savukārt ļāva viņam izbaudīt jaunā 125cc motora sniegtās ātruma iespējas un tas ļāva itālim piedalīties Itālijas un Eiropas čempionātā gan 1994., gan 1995. gadā.

1996.gadā Rosi, ar dažādām sekmēm, pirmo reizi piedalījās Pasaules Čempionātā, nefinišējot piecās tās sezonas sacīkstēs, piedzīvodams arī kritienus, bet neskatoties uz to, jau augustā viņš izcīnījas savu pirmo Pasaules čempiona titulu Brno trasē, Čehijas GP ar “AGV Aprilia RS125R” spēkratu. Rosi turpināja dominēt arī 1997. gada sezonā 125cc klasē, izcīnīdams 11 uzvaras 15 tās sezonas sacīkstēs.

Jau 1998. gadā Rosi pārgāja uz 250cc klasi tās pašas “Aprilia” komandas ietvaros un kļuva par komandas biedru tautietim – Lorisam Kapirosi un japāņu sportistam – Tetsujam Haradam. Tajā sezonā, autoavārijā gāja bojā divi Vales draugi un tas atstāja zināmu psiholoģisku iespaidu uz viņu. Togad kopvērtējumā Doktors palika otrajā vietā, 23 punktus aiz Kapirosi. Lai arī kā, bet 1999. gada sezonā Rosi atkal bija “zirgā” un izcīnīja Pasaules Čempiona titulu, izcīnot piecas “Pole Position” un uzvarot deviņos posmos. Balvā par šī titula iegūšanu Rosi saņēma “Honda” rūpnīcas komandas piedāvājumu pievienoties viņiem 500cc klasē, kura bija augstākā klase šajā Pasaules Čempionātā. Tajā gadā, karjeru beigušā Maikla Dūena galvenais inženieris – Džeremijs Burges iepazīstināja Rosi ar jauno “NSR500” modeli un pārliecināja itāli, ka pārī ar viņu tas nesīs neko citu kā tikai veiksmi. Lieki piebilst, ka Burges kļuva par Rosi galveno inženieri un abi ir kopā līdz pat šim brīdim, bet Miks Dūens togad kļuva par Rosi personīgo mentoru “Honda” komandā. Līdzīgi kā 125cc un 250cc klasē, arī 500cc klasē, savā pirmajā sezonā Rosi tikai brieda jaunam čempiona titulam un kopvērtējumā palika atkal otrajā vietā aiz amerikāņa – Kenija Robertsa Juniora.

Savu pirmo čempiona titulu 500cc klasē Rosi izcīnīja nākošajā – 2001. gadā, pēdējā šīs klases pastāvēšanas gadā, uzvarot 11 sacīkstēs.

2002. gadā dienas gaismu ieraudzīja 990cc četrtaktu MotoGP klase un beidzās divtaktu 500cc ēra un šajā MotoGP klases debijas gadā Rosi uzvarēja pirmajā posmā un pēc tam vēl astoņos no pirmajiem deviņiem, kopā izcīnot vienpadsmit uzvaras 2002. gada sezonā. 2003.gada sezonā atkārtojās gandrīz tas pats scenārijs, kas iepriekšējā sezonā un Rosi, uzvarot deviņos MotoGP posmos atkal izcīnīja savu trešo titulu karaliskajā klasē. Šīs sezonas otrajā pusē sāka parādīties ļoti daudz spekulācijas par Rosi nākotnes plāniem. Daudzi uzskatīja, ka viņš jau visu ir sasniedzis un tālāk jau vairs nav kur iet. Sadarbības līgums ar “Honda” beidzās šīs sezonas izskaņā un parādījās baumas, ka Rosi ir vīlies par savu klātbūtni šajā komandā, kaut gan atrašanās te viņam bija nesusi trīs čempiona titulus. Sāka izpausties ar vien lielāks skepticisms par to, ka itāļa patiesā veiksmes atslēga viņa dominacē patiesībā ir bijis spēcīgais “Honda” RC211V modelis nevis viņš pats un pamazām kļuva skaidrs, ka neizbēgami tuvojās mirklis, ka “Honda” un Rosi savienība vairs nevar pastāvēt. Parādījās jaunas baumas par itāļa iespējamo pāriešanu uz “Ducati” vienību, kura šo spekulāciju karstumā pamanījās pat nosūtīt nepārprotamu preses relīzi Itālijas presei. Tomēr koncepts par lieliskā itāļa un lieliskā itāļu motocikla savienību izskatījās pārāk nevainojams, lai būtu patiesība, kaut gan “Ducati” tik tiešām mēģināja vienoties ar Rosi, bet bija iemesli, kas neļāva šai savienībai realizēties. Kritiķi apgalvoja, ka salīdzinot ar citiem ražotājiem – “Ducati” attīstības ceļš nebija uzvaru virzienā, pat savienībā ar Rosi. Skarbi, bet vēlāk šim apgalvojumam bija tomēr lemts piepildīties. Jāatzīmē, ka tiešām – nākošajā sezonā “Ducati” agonēja. Savā autobiogrāfijā (What If I`d Never Tried It), kas iznāca 2005. gadā Rosi gan piedāvā citu iemeslu tam kāpēc izvēle krita par labu “Yamaha” nevis “Ducati”, apgalvodams, ka Itāļu komandas domāšanas veids bija diezgan līdzīgs tam kāds tas bija “Honda” komandā, kas bija iemesls tam, lai Rosi sāktu izvērtēt citus piedāvājumus. Galu galā Doktors parakstīja divu gadu līgumu ar “Yamaha”  12 miļjonu ASV dolāru vērtībā; summu kādu neviena cita komanda nebija gatava piedāvāt – pat ne “Honda”.

2004. gadā, ar Rosi ienākšanu komandā sākās “Yamaha” spožās atdzimšanas laiks. 2004. gada sezona sākās ar Dienvidāfrikas GP Velkomas trasē. Rosi uzvarēja šajā posmā un kļuva par vienīgo motosportistu, kurš ir uzvarējis pēc kārtas ar dažādu ražotāju spēkratiem, uzvarot arī iepriekšējās sacīkstes pēdējā posmā ar “Honda”. Šajā sezonā Rosi uzvarēja vēl astoņos GP posmos un ar 304 punktiem izcīnīja savu kārtējo čempiona titulu aiz sevis atstādams savu sīvāko sāncensi Seti Žibernē ar 257 punktiem un Maksu Biadži ar 217 punktiem.

2005.gada sezonā Rosi “Yamaha” sastāvā izcīnīja savu septīto čempiona titulu. Sezonu pirmajā vietā kopvērtējuma viņš noslēdza ar 367 punktiem – par 147 punktiem vairāk kā otrajā vietā palikušajam Marko Melandri (220 punkti). Trešajā vietā kopvērtējumā ierindojās Nikijs Haidens ar 206 punktiem.

2006. gada sezona bija sākusies un Rosi bija neapšaubāms favorīts titula izcīņā, tomēr pirmajā sezonas daļā viņu piemeklēja dažādas likstas sacensībās, līdz ar ko kopvērtējuma līderpozīcijas pārņēma Haidens, tomēr otrajā sezonas daļā Rosi lēnām atkal sāka atgūt pozīcijas kopvērtējumā. Divas sacīkstes pirms sezonas beigām Rosi jau bija pietuvojies līdz minimumam Haidena pirmajai vietai kopvērtējumā un tad, priekšpēdējā posmā – Portugāles GP aizraujošā cīņā Haidenu, kurš izmisīgi cīnijās par kopvērtējuma pārsvara noturēšanu, no sacensībām izslēdza viņa paša komandas biedrs “Honda” komandā – Danī Pedrosa, kurš pārgalvīgi apdzīdams Haidenu, aizķēra amerikāni, kurš tā rezultātā piedzīvoja kritienu un sacīkstes vairs nevarēja turpināt. Tas ļāva Rosi pārņemt kopvērtējuma vadību atkal, kad līdz sezonas izskaņai bija palikusi tikai viena sacīkste – Valensijā. Šajā posmā veiksme tomēr uzsmaidīja Haidenam un par piedzīvoto rūgto vilšanos pirmspēdējā posmā, kā balvu viņš saņēma Pasaules čempiona titulu, jo jau sacensību sākumā Rosi neveiksmīgā kārtā piedzīvoja kritienu un bija spiests piekāpties Haidenam cīņā par čempiona titulu, palikdams otrajā vietā sezonas kopvērtējumā.

Arī 2007. gada sezonā Rosi nesekmējās tik labi, kā bija gaidīts, jo jaunais “Yamaha” YZR-M1 800cc modelis bija nestabils un nevarēja sadzīvot ar “Michelin” riepām kā arī nevarēja taisnēs attīstīt konkurētspējīgu maksimālo ātrumu. Šajā sezonā titulu izcīnīja Keisijs Stouners no “Ducati”, bet Rosi kopvērtējumā palika tikai trešais aiz Danī Pedrosas un tā bija zemākā čempionāta kopvērtējuma pozīcija kopš viņa pirmās sezonas 1996. gadā.

2008. gada sezonā Rosi cīņu par titulu uzsāka ar “Bridgestone” riepām atšķirībā no sava komandas biedra “Michelin”. Sezona sākās nosacīti pieticīgi priekš Doktora ar izcīnītu piekto vietu sezonas pirmajā posmā Katarā. Pēc tam sekoja Šanhaja, kur Rosi uzvarēja un paliekot uz uzvaras takas arī nākošajos divos MotoGP posmos. Kopš Kataras Rosi kāpa uz goda pjedestāla katrās sacensībās, kopumā uzvarot deviņās sacīkstēs, izņemot Nīderlandes posmu, kur Asenas trasē sekoja kritiens un sacensību finišs tika sasniegts 11. vietā. Šajā sezonā Rosi sasniedza vēl vienu savdabīgu rekordu – viņš bija uzvarējis visās MotoGP trasēs, kuras līdz šim ir bijušas kalendārā. Sekoja Rosi kārtējais čempiona tituls šajā sezonā – sestais MotoGP klasē un astotais kopā, ieskaitot visas klases.

2009. gada sezonā Rosi izcīnīja savu devīto čempiontitulu, izcīnot 6 uzvaras un pārspējot savu komandas biedru Horhi Lorenco no “Yamaha” par 45 punktiem, kurš savā MotoGP debijas gadā palika otrajā vietā čempionāta kopvērtējumā. Sešas uzvaras bija Rosi mazākais uzvaru skaits sezonā, kad tika izcīnīts kāds no čempionā tituliem. Tās sezonas uzvara Nīderrlandes GP Asenā nodrošināja Rosi vēl vienu rekordu, kad tika tika izcīnīta viņa simtā uzvara, kļūstot par otro motobraucēju, kurš ir izcīnījis simts uzvaras.

2010. gada sezona, pēc dominēšanas gandrīz visos pirmssezonas testos, sākās ar uzvaru tās pirmajā posmā Katarā, kad sākotnējais sacīkstes līderis Keisijs Stouners jau sacīkstes sākumā krita. Pēc šīs sacīkstes Rosi piedalījās krosa moticiklu treniņos un neveiksmīgi krita, savainojot plecu un muguru. Tas nevarēja neietekmēt Doktora sniegumu MotoGP klasē un nākošajos divos posmos to veiksmīgi izmantoja Horhe Lorenco, uzvarot tajos, kamēr Rosi cīnījās ar spēcīgām pleca sāpēm sacīkstes gaitā. Būtībā šim savainojumam nevajadzēja atstāt tālejošas sekas un bija paredzēts, ka dažu nedēļu laikā tas jau tiks aizmirsts, taču viss nenotika kā bija cerēts un pleca saišu plīsums tomēr ne pārāk veiksmīgi dzija. Kā par nelaimi vēl – mājas posmā Mudžello, treniņu sesijā Rosi krita, kad bija sasniegts aptuveni 190 km/h liels ātrums un lauza labo stilba kaulu, sekoja operācija un gandrīz simtprocentīga prognoze, ka deviņkārtējam čempionam sezona ir beigusies, taču – lika drusku pagaidīt… Pēc vairākiem testiem ar WSBK specifikācija motociklu un ārstu apskatēm – Vale atgriezās jau uz Vācijas GP izcīņu – divus posmus ātrāk nekā tika prognozēts un tikai 41 dienu pēc šī nelaimes gadījuma. Šajā posmā viņš izcīnīja ceturto vietu pēc lieliskas cīņas par trešo pozīciju ar Keisiju Stouneru. Pēc tams, Sepangā, Malaizijas GP tika izcīnīta vēl viena uzvara, kas nodrošināja viņam jau desmito pjedestālu tajā sezonā un trešo vietu kopvērtējumā sezonas izskaņā. Tā gada 15. augustā, pēc Brno sacīkstes, Rosi paziņoja par pāriešanu uz “Ducati” no 2011. gada, noslēdzot ar šo vienību divi gadu sadarbības līgumu.

2011. gada sezonu Rosi uzsāka “Ducati” sastāvā kopā ar savu bijušo komandas biedru no “Honda” vienības – Nikiju Haidenu. Pirmo reizi “Desmosedici” spēkratu Rosi testēja Valensijā 2010. gada 9. novembrī. Pēc tam sekoja vēl viena operācija, lai izārstētu savainoto plecu, lai pēc iespējas ātrāk būtu gatavs pirmajiem nopietnajiem testiem Malaizijā. Pēc sākotnējā progresa pirmajos testos sekoja otrie testi, kuros “Ducati” būtībā izgāza komandas cerības uz spīdošiem panākumiem un atstāja Rosi sarūgtinātu pēc tam, kad viņš bija finišējis 1,8 sekundes “Honda” komandas pilota Keisija Stounera. Sezonas pirmajā sacīkstē Katarā ar “Ducati” Rosi spēja izcīnīt vien tikai septīto vietu un piekto vietu nākošajā posmā Heresā, kur lija lietus, neskatoties uz sadursmi ar Stouneru, par kuru gan vēlāk Rosi atvainojās Stouneram. Vēl viena piektā vieta sekoja Portugālē vēl pirms savas trešās vietas nākošajā posmā – Lemānā, veiksmīgi izmantojot Danī Pedrosas un Marko Simončelli sadursmu, kā rezultātā Pedrosa izstājās, bet Simončelli tika sodīts ar izbraukšanu caur boksiem par šīs sadursmes izraisīšanu. Pēc tam Rosi finišēja nākošajās četrās sacīkstēs sešiniekā… Kopvērtējumā savā debijas sezonā “Ducati” sastāvā Vale ierindojās vien septītajā vietā, pie kam lauzdams, jau ierasto, pēdējā posma uzvaras tradīciju, kad Valensijā tika piedzīvots kritiens jau pirmajā līkumā pēc starta, pateicoties Alvaro Bautistam, kurš sev līdzi paķēra gan Rosi, gan Haidenu, gan Rendiju de Punjē.

Runājot par ciešākajām Rosi sāncensībām jau agrākajos karjeras gados tā sākās ar Maksu Biadži. Sāncensība bija tik cieša, ka pat savā mājas lapā netika minēts Biadži vārds, bet tā vietā tika ievietots uzkrītošs “XXX XXXXXX” apzīmējums, kaut gan viņi nebija viens ar otru tieši sacentušies trasē līdz pat 2000. gadam. Sāncensība beidzās pēc Biadži aiziešanas no MotoGP un viņa neveiksmīgajiem centieniem atrast atbalstu un stabilu ritmu sacīkstēs un Rosi jaunajiem čempiona tituliem. Būtībā Rosi bija psiholoģiski iznīcinājis Biadži.

2003. un 2004. gada sezonā Rosi ciešākā sāncensība izveidojās ar karstasinīgo spāni no “Gresini Movistar Honda” komandas – Seti Žibernē. Sākumā abi gan bija diezgan draudzīgi gan garāžās, gan ārpus tām – Žibernē pat izmantoja izdevību kopā ar Rosi piedalīties kādā draudzīgā pasākumā Itālijā, kuru organizēja pats Vale. Plaisa viņu attiecībās sāka veidoties 2004. gada sezonā un kulmināciju sasniedza saucamajā “Kataras incidentā”, kad Rosi komanda tika sodīta par līkuma nogriešanu, lai uzlabotu savu pozīciju trasē kopā ar “Honda Pons” pilotu Maksu Biadži, abiem pilotiem liekot  startēt no starta beigām nākošajā posmā. Vairākas komandas, to skaitā arī Žibernē komanda ” Gresini”, kā arī bijusī Rosi rūpnīcas komanda “Honda” pārsūdzēja sacīkšu direkcijai šo lēmumu, lai panāktu bargāku sodu Doktoram. Rosi un viņa galvenais mehāniķis Džeremijs Burges uzstāja, ka viņi nav ne par mata tiesu rīkojušies savādāk, kā jebkurš cits pilots, kurš sastopās ar netīru trasi. Kopš šī incidenta Žibernē ar Rosi vairs nerunāja, bet itālis to sāka izmantot kā psiholoģisko ieroci, lai palielinātu spiedienu uz Žibernē trasē. Rosi nozvērējās, ka pēc šī incidenta Katarā, kurā Žibernē uzvarēja, bet Rosi krita, viņš darīs visu, lai būtu pārliecināts par to, ka Žibernē atkal neatrodas uz pjedestāla augstākā pakāpiena. Žibernē beidza savu karjeru 2006. gadā pēc nepatīkama savainojuma iegūšanas esot “Ducati” sastāvā un tik tiešām, kopš Kataras tā arī neizcīnot vairāk nevienu uzvaru nevienā no posmiem, liekot dažiem Spānijas un Itālijas medijiem atsaukties  uz minēto incidentu, nosaucot to par “Kataras lāstu”.

2007. gadā kā jauns sāncensis Rosi parādījās Keisijs Stoners. Kopā ar “Ducati” jaunais austrālietis uzvarēja pirmajā šīs sezonas MotoGP posmā, kam sekoja vēl vairākas uzvaras, piesakot savas ambīcijas uz 2007. gada MotoGP Pasaules Čempionāta titulu. Bija vairākas sīvas cīņas abu starpā, kad pēc kādas kārtējās reizes, kad abiem sportistiem trase izrādījās par šauru, Stouners nāca klajā ar paziņojumu, ka viņš ir zaudējis respektu pret vienu no dižākajiem motosportistiem šo sacīkšu vēsturē. Tiesa gan, par šo komentāru Stoners atvainojās Rosi jau nākošajā sacīkstē.

2008. gadā “Yamaha” rūpnīcas komandā ienāca jaunais 250cc klases čempions, ambiciozais spānis Horhe Lorenco uzsākot jaunu sāncensību ar Rosi nu jau vienas komandas ietvaros. Tajā gadā Rosi izcīnīja savu kārtējo pasaules čempiona titulu, kad Lorenco nevarēja atgūties no diviem ļoti neveiksmīgiem kritieniem, bieži vien pārvērtējot savus spēkus šajā lielajā klasē. 2009. gadā starp Rosi un Lorenco atkal atsākās karadarbība, kuras rezultātā Rosi tika pie sava devītā pasaules čempiona titula. 2010. gadā Lorenco tomēr pārspēja Rosi un izcīnīja čempiontitulu, lielā mērā pateicoties Rosi iegūtajai pleca traumai un lauztajam kājas stilbam, kā dēļ viņš bija spiests izlaist četrus GP posmus.

Valentīno Rosi ir bijušas daudz iesaukas viņa karjeras laikā un pirmā no tām bija “Rosifume”. Rosi tā nozīmi skaidroja kā cieņas apliecinājumu citam motobraucējam Norifumi Abem. Nākošo iesauku viņš ieguva startējot 250cc klasē. Iesauka “Valentinik” bija kā atsauksme kādam Donalda Daka tēlam – supervaronim “Paperinik”.

Kopš itāļa dominances 500cc un MotoGP klasē Rosi sāka lietot iesauku “The Doctor”, kas bija atvasinājums no tā cik Rosi smalki, vēsi un bieži ar medicīnisku precizitāti saberza savus pretiniekus pīšļos, ejot kopsolī ar savu aukstasinību, kas visvairāk izpaudās startējot 125cc un 250cc klasēs, kur viņa sniegums mēdz būt nepatstāvīgs un bīstams, kas izraisīja vairākus kritienus. Ir divas teorijas kāpēc patiesībā Rosi lieto savu “The Doctor”. Viena no tām pasaka, ka šo iesauku Rosi ir ieguvis kādreiz iegūstot grādu, kas dod tiesības Itālijā tikai vienai personai lietot titulu “Doktors”. Otra ir radusies pateicoties itāļa tēvam Graciano, kurš apgalvo, ka nav nekāda īpaša iemesla iesaukas izcelsmei un tā vienkārši ir brīnišķīga un svarīga, pie kam Itālijā tas ir vārds, kas liek šīs iesaukas nēsātāju respektēt un tas ir ļoti svarīgi. Pats Rosi bieži jokojot saka, ka lai arī kā, bet Itālijā uzvārds Rossi ļoti bieži ir sastopams ārstiem.

Viņa bijušais komandas biedrs “Yamaha” komandā – Kolins Edvards pēdējā laikā, līdzīgi kā vēl daži TV žurnālisti, bieži ir sācis Rosi saukt par GOAT, kas burtiskā tulkojumā nozīmē “āzis”, bet patiesībā ir saīsinājums no “Greatest of all Time”, kas tulkojās kā “Visu laiku labākais”.

Savā karjerā Rosi vienmēr ir startējis numuru “46”. Tas ir numurs ar kādu startēja viņa tēvs, kad izcīnija savu pirmo no trijām uzvarām savā karjerā, 1979. gadā toreizējā Dienvidslāvijā, 250cc klasē. Parasti Pasaules Čempionāta uzvarētājs tiek apbalvots numura “1” uzlīmi nākošajai sezonai, bet aiz cieņas pret bijušo motosportistu, britu Bariju Šēnu, kurš bija pirmais sportists mūsdienās, kurš saglabāja savu numuru pēc čempiontitula izcīnīšanas, Rosi  vienīgais numurs visā karjeras laikā ir bijis šis “46”. Pēc titulu izcīnīšanas numuru “1” Vale parasti ir nesājis uz sacīkšu aizsargkombinezona pleca.

Runājot par citām motoru sporta aktivitātēm – Rosi ir testējis “Ferrari” F1 mašīnu, Valensijā, 2006. gada 31. janvārī, 1. februārī un 2. februārī. Pirmā testu diena Rosi beidzās grants joslā. Otrajā dienā Rosi uzstādīja devīto labāko rezultātu no 15 pilotiem, atpaliekot aptuveni par vienu sekundi no Mihaela Šūmahera, kurš tajā dienā bija trešais ātrākais. Rosi bija ātrāks par “Red Bull” pilotiem Marku Vēberu un Deividu Kulthardu un “Toyota” pilotu Jarno Trulli. Pēdējā testu dienā Rosi bija vairs tikai par aptuveni pussekundi lēnāks kā Šūmahers, kurš pēc šiem testiem paironizēja, ka Rosī būtu nekavējoties jāpārnāk uz F1 sacīkstēm. Tā paša gada maijā Rosi paziņoja, ka MotoGP viņš paliks tik ilgi kamēr viņš sāks just, ka viņa darbs uz motobaika ir beidzies. “Ferrari” pilots Šūmahers uz to reaģēja, izplatot ziņu, ka šis Rosi lēmums viņu ir apbēdinājis, bet jebkurā gadījumā atbalsta to. Pēc tam Rosi parakstīja jaunu līgumu ar “Yamaha” uz diviem gadiem, bet 2008. gada sezonas izskaņā to pagarināja vēl uz diviem gadiem.

Bez Rosi sapņiem par F1, spēcīga viņa aizraušanās vēl bija rallijs. Jaunībā viens no viņa varoņiem bija WRC Čempions – Kolins Makrejs. Vēlāk šī rallija leģenda iepazīstināja ar pamatiem rallija mašīnas vadīšanā. Rosi pirmais oficiālais starts bija 2002. gadā, piedaloties WRC Lielbritānijas rallijā, kurā viņš avarēja. Vēl Rosi ir piedalījies Jaunzēlandes WRC posmā 2006.gadā, Moncas rallijā tajā pašā gadā un citos rallija posmos. Rosi ir bijis saistīts gan ar pāriešanu uz F1, gan uz WRC (2007. gadā), tomēr itālis nolēma palikt MotoGP pasaulē. 2010. gada janvārī Rosi paziņoja, ka tad, kad viņš beigs savu MotoGP karjeru, tad labprāt pārietu uz ralliju, jo priekš F1 viņš būs jau par vecu. “Ferrari” komandas vadītājs Stefano Dominecali, laikā, kad 2010. gada janvārī atkal testēja formulu, apgalvoja, ka viņš vēlētos, kaut viņiem būtu trešā mašīna uz starta ar Rosi tajā.

Savas karjeras laikā Rosi ir izmantojis vairākus ķiveres dizainus, visbiežāk attēlojot Saules un Mēness motīvu uz tās, norādot uz savas personības divām pusēm.

Rosi ir ļoti māņticīgs un ir pazīstams ar saviem pirmssacensību rituāliem. Sacīkšu dienā viņš vienmēr noskatās 125cc klases sacīkšu sākumu, lai redzētu cik ilgi spīd starta gaismas pirms nodzišanas. Pirms braukšanas (gan treniņos, gan kvalifikācijā, gan sacīkstē) viņš sāk savu personīgo rituālu, nostājoties aptuveni divu metru attālumā no sava motocikla un tad atliecoties uz aizmuguri, bet pēc tam uz priekšu, aizsniedzoties līdz saviem aizsargzābakiem. Pēc tam Rosi pieiet pie sava spēkrata, notupjās un pieķerās sava labā aizsargzābaka sprādzei, vienlaikus, noliecot arī savu galvu. Kādā intrvijā Rosi ir teicis, ka tas vienkārši ir brīdis, kad viņš var koncentrēties un sarunāties ar savu motociklu, pārvietojoties no vienas vietas uz nākamo. Viņš pielāgo savu kombinezonu sēžamvietas rajonā labākai sēdēšanai, nostājoties uz jau braucoša motocikla taisni, kamēr vēl notiek braukšana par pitstopa taisni. Rosi atzīmē, ka vienmēr, bez izņēmuma viņš iziet šo rituālu pirms kāpšanas uz motocikla, bet nokāpjot no tā viņš vienmēr pārceļ labo kāju pāri bākai priekšpusē.

Rosi ir viens no vislabāk apmaksātajām sporta personībām pasaulē līdz 2007. gadam nopelnot 34 miļjonus ASV dolārus. 2009. gadā žurnāls “Forbes” ievietoja Rosi devītajā vietā pasaules vislabāk apmaksāto sportistu sarakstā, nopelnot 35 miljonus ASV dolārus 2008. gadā.

Savu personīgo dzīvi Rosi cenšās slēpt no apkārtējās publikas cik vien tas ir iespējams.

1 KOMENTĀRS

  1. Pieļauju, ka sekojošā teikumā kļūda: “2009. gadā žurnāls “Forbes” ievietoja Rosi devītajā vietā pasaules vislabāk apmaksāto sportistu sarakstā, nopelnot 35 ASV dolārus 2008. gadā.”

  2. Paldies – ļoti interesants raksts par ļoti interesantu – izcilu personību un talantīgu sportistu !
    Tur vienīgi par to 96.g. veselās divās vietās teikts, ka uzreiz izcīnot pirmo titulu 125 ccm klasē – pirmajā gadā bija pirmā uzvara, tituls sekoja nākošajā gadā – tā Rossi ir izdarījis visās trīs klasēs – pirmajā gadā piešāvies, guvis pa kādai uzvarai, a nākošajā gadā tituls … Angļu komentētāji tā arī saka – one year to learn, next one to win ! – Un visās trīs klasēs viņš tā – debija un nākošajā tituls … Nu un, protams, lielajā klasē ir nu jau veseli 7 tituli …

  3. … starpcitu, a ja nu ar Ducati tā tomēŗ sanāk – one year to learn, next one to win ?! It kā šiem tur visādi uzlabojumi cepās, pēc otrās vietas posmā varbūt arī tāds kā morālais pacilājums ! – Redzēs … Pēc tā kā viņš ar Yamahu visus pulverizēja 2004.g., es vairs ne par ko nebrīnītos !