Ja vēl sezonas vidū optimistiskākie mazo komandu atbalstītāji solīja, ka Caterham un Marussia vienības spēs līdz sezonas beigām aizsniegties līdz Lotus un Sauber līmenim, tad tagad situācija šīm komandām ir krietni vien sarežģītāka. Ja Caterham finansiālās problēmas nevienu īpaši nepārsniedz, tad Marussia komandas lēmums nepiedalīties sacīkstēs Ostinā pārsteidzis daudzus. Līdz ar to Amerikā redzēsim vien 18 mašīnas, taču ir bijis vēl mazāk…

Protams, runājot par posmiem ar nelielu dalībnieku skaitu, pirmā sacīkste, kas nāk prātā ir Amerikas GP izcīņa Indianapolisā 2005. gadā. Viss sākās piektdienas treniņbraucienos, kad smagu avāriju piedzīvoja Toyota komandas braucējs Ralfs Šūmahers, kas liedza viņam piedalīties sacīkstēs. Viņu aizvietoja Toyota testu pilots Rikardo Zonta, taču līdz startam arī brazīlis netika.

“F1LV

Michelin riepu ražotāji nolēma, ka piedalīties sacīkstēs ir pārāk bīstami, tādēļ cerēja uz izmaiņām 13. līkumā, tomēr kompromisu ar FIA nepanāca. Rezultātā pēc iesildīšanās apļa no 20 mašīnām, kas piedalījās kvalifikācijā, 14 Michelin riepu izmantotāji nobrauca malā. Sacīkste sākās tikai ar 6 braucēju dalību, kas izmantoja Bridgestone riepas. Formula 1 reputācija Amerikā tika pamatīgi sabojāta, bet Michelin pēc nākamās sezonas pameta čempionātu.

Tomēr mašīnu skaits kvalifikācijā bija lielāks nekā gaidāms šī gada ASV GP izcīņā. Pēdējo reizi kvalifikācijā redzējām vien 18 mašīnas dažas sacīkstes pirms iepriekš minētā posma. Pēc San Marino GP izcīņas BAR komandas braucēja Džensona Batona mašīna izrādījās pārāk viegla.

BAR komandas noteikumu interpretācija nepārliecināja FIA, kas vēlējās diskvalificēt komandu no čempionāta, tomēr beigās piesprieda diskvalifikāciju abiem braucējiem, lai gan Sato mašīnai pārkāpumi netika konstatēti, kā arī aizliegumu piedalīties nākamajās divās sacīkstēs. Līdz ar to pēdējā reize, kad kvalifikācijā redzējām vien 18 mašīnas, bija 2005. gada Spānijas un Monako GP izcīņās.

Vairāk nekā 30 gadu laikā dalībnieku skaits zem 18 nav nokritis. Astoņdesmito gadu sākumā, līdzīgi kā 2009. gadā, F1 komandu asociācija un FISA (FIA priekšgājēji) atradās kara stāvoklī. Ar nespēju atrast kopīgu valodu, lai pārrunātu čempionāta tālāko gaitu, nepietika. Izmantojot nepilnību noteikumos, pamatīgas priekšrocības ieguva Williams un Brabham komandas braucēji. Brabham braucējam Nelsonam Pikē izdevās izcīnīt uzvaru, 2. vietā atstājot Kekes Rosberga vadīto WIlliams, taču FISA tomēr neatzina Williams un Brabham mašīnu kā legālu, rezultātā abu komandu braucēji tika diskvalificēti.

Formula 1 komandu asociācija ar šādu lēmumu nebija mierā un nolēma boikotēt San Marino posmu. Ferrari, Renault un Alfa Romeo šajā asociācijā nebija, līdz ar to iespēju boikotēt sacīkstes neapsvēra. Tām pievienojās Toleman, Osella, ATS un Tyrell, līdz ar to uz Imolas trasi devās vien 7 komandas.

Arī pati sacīkste izvērtās gana skandaloza. Pēc abu Renault braucēju izstāšanās par uzvaru cīnijās Ferrari braucēji Didjē Pironi un Žils Vilnēve. Pirms sacīkstes abi braucēji bija sarunājuši, ka šādos gadījumos savstarpēji necīnīsies, tomēr Pironi vēlme pēc uzvaras ņēma virsroku. Vilnēve ar otro vietu nebija mierā un paziņoja, ka nekad mūžā vairs nerunās ar savu komandas biedru. Diemžēl mūžs nebija ilgs – Vilnēve gāja bojā pēc 2 nedēļām Zolderas trasē.

Tomēr ir bijuši arī gadījumi, kad dalībnieku skaits nesasniedz 14. Līdz šim pēdējais šāds gadījums notika 1969. gadā Francijā, kad Džekijam Stjuartam cīņā par uzvaru nācās pieveikt vien 12 konkurentus. Tomēr piecdesmitajos gados šāds skaits nevienu īpaši neizbrīnītu. 1951. un 1954. gada Beļģijas GP izcīņās uz starta devās vien 13 mašīnas, arī uz Argentīnu nedevās pārāk daudz braucēju, galvenokārt, izmaksu dēļ, jo F1 čempionāts tolaik bāzējās Eiropā.

Tomēr kulminācija mazajam braucēju skaitam Dienvidamerikā notika 1958. gadā. Argentīnas GP bija sezonas pirmais posms un notika janvāra vidū. Noteikumu izmaiņas degvielas jomā nozīmēja, ka Vanwall un BRM komandas nevarēja paspēt sagatavot sacīkstēm atbilstošas mašīnas, tādēļ uz Argentīnu devās vien 10 mašīnas, no kurām 6 bija Maserati, 3 Ferrari un viena – Cooper-Climax.

Tieši Cooper-Climax braucējs Stirlings Moss bija tas, kuram izdevās izcīnīt uzvaru, par nepilnām 3 sekundēm apsteidzot Ferrari braucēju Luidži Musso. Mosa uzvara bija revolūcija autosportā, jo pirmo reizi F1 vēsturē uzvara tika izcīnīta mašīnā ar dzinēju aizmugurē.

Lai gan arī sacīkstes ar nelielu braucēju skaitu var izvērsties interesantas, un tieši tādas vēlamies redzēt sacīkstes pāri okeānam, tomēr cerēsim, ka Caterham savu pēdējo sacīksti vēl nav aizvadījusi. Par Marussia varam justies nedaudz drošāk, jo 9. vietai konstruktoru kausā vajadzētu būt pietiekami, lai nodrošinātu komandu ar nepieciešamajiem līdzekļiem nākamajai sezonai.

1 KOMENTĀRS

  1. Te rakstā minētie gadījumi, kad uz starta stājās vēl mazāks skaits mašīnu, ir tā teikt ‘no citas operas’. Salīdzinot ar šodienu, 50-60-tajos gados autosports, ieskaitot 1.formulu, bija vairāk vai mazāk tāds entuziastu-šībernieku pasākums un nebija brīnums, ka kāds vienkārši neieradās uz Grand Prix izcīņu, jo bija šmigā pakāsis liekus 100$ ceļa naudas. Savukārt 82.g. Sanmarīno GP un 2005.g. ASV GP ir tīri F1 politisko spēlīšu kāzusi.
    Taču situācija, kādā ir nonākusi 1.formula tagad – modernajā un attīstītajā 21.gadsimtā – ir absolūts nonsenss! Te var paironizēt par savulaik tik populāro jēdzienu “pūstošais kapitālisms”. Re – to, kuri spēj noturēt Bernija onkuļa multimiljonu kanti, paliek aizvien mazāk. Un, pirms komandām tiks dota atļauja startēt ar 3 mašīnām, neaizmirsīsim vienu patiesību – tas tiks darīts ne jau aiz kādas labvēlības pret līdzjutēju, ne jau sportiskās intrigas palielināšanai, bet gan tikai un vienīgi tāpēc, lai bodīte ar nosaukumu “1.formula” neaizietu pa burbuli…