Ja autosporta faniem tiktu vaicāts par prestižākajām sacensībām, atrast kopsaucēju nebūtu viegli. Dažas sacīkstes popularitāti ieguvušas pavisam nesen, kamēr citas kalendārā bija atrodamas jau ļoti senā pagātnē. Tomēr nereti par trim visprestižākajām tiek uzskatītas Monako GP izcīņa, Lemānas 24 stundu brauciens un Indianapolisas 500 jūdžu brauciens.
Šo gadu laikā drosmīgie braucēji, kas pa ovālu traucas ar daudz lielāku vidējo ātrumu kā Lemānā vai jebkurā F1 trasē, par Monako pat nerunājot, dāvājuši skatītājiem pamatīgu adrenalīna devu, jo apdzīšanas, iespaidīgas avārijas un ļoti atklātas emociju izpausmes te nav retums.
Lai gan ilgus gadus amerikāņu braucēji bijuši nospiedošā vairākumā, tomēr pēdējo gadu laikā sacensības kļuvušas krietni globālākas, pateicoties tam, ka jau divu dekāžu garumā tā ir neatņemama IndyCar čempionāta sastāvdaļa. Protams, arī agrāk sacensībās uzvarējuši tādi entuziasti kā Džims Klarks, Greiems Hils un Emersons Fitipaldi.
Lai gan sacensības 2016. gadā svinēja simto jubileju, tomēr patiesībā vēsture sniedzas nedaudz dziļākā pagātnē. Pirmās 500 jūdžu sacensības Indianapolisā norisinājās 1911. gadā, kur pirms tam bija norisinājušās tikai vietējā līmeņa sacīkstes. Tomēr sacensību bija tik daudz, ka skatītāju interese strauji saruka, tādēļ tika nolemts izveidot vienas sacīkstes, kurās piedalītos visi labākie braucēji, bet balvu fonds sasniegtu 30 tūkstošus ASV dolāru (ekvivalents vairāk kā 700 tūkstošiem USD mūsdienās, pieskaitot inflāciju).
Par sākotnējo sacensību formātu gandrīz kļuva autoražotāju atbalstītā 24 stundu brauciena ideja, ko vairāk kā 10 gadus vēlāk izmantoja pirmajā Lemānas izturības braucienā. Tomēr organizatori nolēma, ka šāda veida sacensības nespēs noturēt skatītāju interesi un uzmanību, tādēļ tika nolemts, ka sacīkstes aizvadīs no pl. 10:00 līdz pēcpusdienai. Pēc aprēķiniem tika secināts, ka 500 jūdzes ir optimālais sacensību distances garums.
Ziņas par sacensībām guva plašu interesi no avīžu lasītājiem un 46 dalībnieki bija gatavi maksāt 500 dolāru lielo dalības maksu, neraugoties uz to, ka balvu fondu sadalīja tikai desmit labākie braucēji. Tā kā daļa dalībnieku Indianapolisas ovālā ne reizi nebija braukuši, maijs tika pasludināts par testu mēnesi, kas deva pamatīgas priekšrocības vietējām komandām. Organizatori arī bija uzstādījuši limitus, cik ātri jāveic aplis, lai braucējs tiktu pielaists sacensībām. 40 sportisti to izpildīja, bet pie savām starta vietām tika nevis pēc uzrādītā rezultāta, bet gan pēc pieteikšanās datuma.
Vairāk kā 80000 skatītāji bija samaksājuši 1 dolāru vērto biļeti, lai vērotu braucienu, kā finiša līniju pēc 6 stundām un 42 minūtēm pirmais šķērsoja “Marmon-Nordyke” inženieris Rejs Harouns, kurš bija vienīgais sacensību dalībnieks bez līdzi braucoša mehāniķa. Harouns gan pēc 1910. gada sezonas bija izlēmis beigt karjeru, tomēr šī bija atgriešanās uz vienu vienīgu braucienu. Pēc uzvaras Harouns nekad vairs nepiedalījās autosacīkstēs.
Nākamajā gadā 200 apļu garajās sacensībās dominēja itālis Ralfs DePalma, pavadot sacīkšu vadība 196 apļus līdz avārijai 2 apļus pirms finiša, kas, plīvojot rūtotajam karogam, nostādīja itāļu braucēju 11. pozīcijā – uzreiz aiz balvu fonda. Pie uzvaras viņš tika 3 gadus vēlāk, kamēr 1925. gadā to paveica Pīts DePaolo – Ralfs bija viņa onkulis. Tā kļuva par pirmo reizi, kad sacīkšu uzvarētāja vidējais ātrums sasniedza 100 jūdzes stundā.
Braucēju un komandu profesionalitāte strauji attīstījās, bet ātrumi pieauga. Pirmais pasaules karš ieviesa korekcijas, tādēļ nācās atcelt sacensības 1917. un 1918. gadā, bet atgriešanās sacīkstes 1919. gadā nebija no priecīgākajām – sacensībās gāja bojā 3 braucēji, padarot to par vienu no visu laiku traģiskākajiem Indianapolisas 500 jūdžu braucieniem. Pēc kara visizteiktāk izpaudās amerikāņu nospiedošais pārsvars. Viņi uzvarēja visas sacensības no 1921. līdz 1964. gadam, lai gan šai periodā nācās izlaist vēl četras sacīkstes Otrā pasaules kara dēļ.
Šai laikā dzima neatņemama sacensību tradīcija – piena pudeles pasniegšana uzvarētājam. Par tās aizsācēju kļuva Luiss Meijers, kurš 1928. gadā uzvarēja sacensībās, lai gan savai sievai nemaz nebija paziņojis, ka tajās piedalās. Pēc uzvaras 1933. gada sacensībās viņš uzvaru nosvinēja ar glāzi paniņu, kā dzeršanu viņam karstās dienas rītā bija ieteikusi māte. 1936. gadā viņš kļuva par pirmo braucēju, kas uzvarējis sacensībās 3 reizes. Lai gan jau atkal palūdzis organizatoriem sagādāt glāzi paniņu, viņš tika pie veselas pudeles.
Tas pavēra iespējas vietējam piena kombinātam aizsākt savdabīgu reklāmas akciju, pasniedzot piena pudeli sacensību uzvarētājam, kas ar nelielu pauzi pēc Otrā pasaules kara kļuva par tradīciju, kas vēl arvien vērojama mūsdienās.
Tomēr ne visiem braucējiem uzvaras piens gājis pie sirds. Pēc sava otrā titula Emersons Fitipaldi, kuram tobrīd piederēja apelsīnu apstrādes bizness, demonstratīvi izvēlējās pēc finiša šķērsošanas savas slāpes veldzēt ar apelsīnu sulu. Šis šķietami maznozīmīgais incidents radīja diezgan lielu nepatiku fanu acīs un pabojāja brazīlieša publisko tēlu Amerikā.
Prieks, ka beidzot atkal pienācis maija pēdējais vīkends ar šo grandiozo gonku. Kā parasti var piemetināt, ka izslavētā Monako GP pa dienas vidu ir tikai garlaicīga uvertīra, kas labākajā gadījumā palīdz noskaņoties uz sacīkšu viļņa, lai patiesās emocijas un spriedzi izbaudītu vakarā, kad ies vaļā Indy 500.
Diemžēl, kārtējo reizi pārskatot visas mūsu “attīstītajā” valstī pieejamās TV programmas, nākas secināt, ka autosporta līdzjutējiem Indianapolisa legālā un komfortablā veidā nespīd – kā ierasts nāksies meklēt strīmus. Bet, lai jau Viasats, Lattelekoms un līdzīgie makšķernieku kanālu tiražētāji aizrijās – viņu nespēja un vārgums mums svētkus nesabojās.