Šajā nedēļas nogalē Luiss Hamiltons un Sebastians Fetels turpinās cīņu par čempiona titula noskaidrošanu Amerikā. Arī precīzi pirms 60 gadiem Marokā “Ferrari” bija jācīnās ar ļoti spēcīgu britu braucēju – toreiz cīņa par uzvaru bija dzīvības un nāves jautājums burtiskā nozīmē, taču beigu beigās virsroku ņēma cilvēciskā pieklājība un bezbailība.

1958. gads bija pārmaiņu laiks Formula 1 čempionātā. Pēc četru gadu dominances tikko karjeru bija beidzis Huans Manuels Fanhio. Tehnika strauji attīstījās, aizvadot pēdējos gadus ar dzinēju mašīnas priekšā, kamēr vesela plejāde jauno braucēju no Lielbritānijas nostiprināja savu piederību motorsporta elitei.

Divi no tiem bija “Ferrari” komandas pārstāvji Pīters Kolinss un Maiks Hotorns. Abi izstrādāja plānu, kā tikt galā ar trešo komandas braucēju Luidži Musso no Itālijas – kā jau tautieši Kolinss un Hotorns pirms sezonas vienojās, ka visus laimestus no uzvarām savā starpā dalīs vienādi, neatkarīgi no tā, kurš izcīna uzvaru. Šādā veidā abi bija pasargāti no iekšējās konkurences, braucot ar, iespējams, ātrāko formulu, kas tolaik bija pieejama.

Jūnijā Kolinss ar Hotornu kopīgi sēdās pie “Ferrari” stūres, lai piedalītos Lemānas 24 stundu sacīkstēs. Mūsdienās ļoti reti redzams, ka braucēji apvienotu Formula 1 un izturības sacīkstes, tomēr tolaik tā bija ierasta prakse. Ar savu ‘pleiboja’ dzīvesstilu pazīstamais Pīters Kolinss apzināti sabojāja savas mašīnas sajūgu, lai nevajadzētu braukt spēcīgajā un bīstamajā lietū. Komandas vadītājs Enzo Ferrari pamatīgi aizsvilās pēc šāda izgājiena un nolēma atlaist Kolinsu, kurš vēl pirms sacensību finiša jau bija redzams izklaidējoties vietējā bārā. Uzreiz draugu aizstāvēt metās Hotorns, uzstādot Ferrari kungam ultimātu – ja Kolinss tiek atlaists, arī viņš dodas prom. Pazaudēt abus braucējus Enzo nebija gatavs – itālis dusmīgi padevās un ļāva abiem karstgalvjiem doties uz F1 sezonas nākamo posmu Francijā.

Tolaik katra posma labākie braucēji tika nodrošināti ar balvu fondu un Francijā tas bija lielāks kā jebkur citur. Stirlings Moss ar “Vanwall” uz sacīkstēm devās kā kopvērtējuma līderis (17), viņam sekoja Hotorns (14) un Musso (12), kurš gan bija iekūlies pamatīgos parādos, lai sacenstos šādā līmenī. Finansu problēmas un komandas biedru sadarbība radīja pamatīgu psiholoģisko slogu. Ar to Musso netika galā – Reimsas trasē, traucoties pakaļ sacensību līderim Hotornam, Musso nenovaldīja savu mašīnu, piedzīvojot letālu avāriju.

‘Ferrari’ trijotne 1958. gadā – Hotorns kreklā ar tauriņu, Musso pie stūres un Kolinss ar glāzi rokā, Foto: The Versed

Traģēdijas tūlītējais ieguvējs bija Pīters Kolinss – viņa vieta komandā vairs nebija apdraudēta, turklāt nākamajā posmā Silverstounā 26 gadus vecais brits aizvadīja vienu no karjeras izcilākajiem braucieniem, savā mājas posmā satriecošā duelī pieveicot Stirlingu Mosu. Diemžēl šis bija pēdējais Grand Prix, ko Kolinss veica, jo jau nākamajā posmā Nirburgringā, ķerot Toniju Brūksu, viņš piedzīvoja avāriju. Sportists tika izsviests no mašīnas un guva smagas galvas traumas. Pēcpusdienā izdzisa arī Kolinsa dzīvība.

No “Ferrari” zelta trijotnes bija palicis tikai Hotorns. Portugālē uzvaru guva Moss, bet sacensību tiesneši bija gatavi diskvalificēt Hotornu par atgriešanos trasē nepareizajā virzienā pēc izslīdēšanas, tomēr Moss pārliecināja tiesnešus, ka citi braucēji netika apdraudēti un Hotorns savu otro vietu un 7 punktus varēja paturēt.

Pēc Itālijas Grand Prix uz sezonas pēdējo posmu Marokā allaž tauriņu valkājošais Hotorns devās ar 8 punktu pārsvaru pār Mosu. Tituls bija gandrīz rokā – Mosam bija nepieciešama uzvara ar ātrāko apli pie nosacījuma, ka Hotorns neizcīna otro vietu.

Trase Kasablankā bija bīstami ātra, tomēr tas netraucēja bezbailīgajam Hotornam izcīnīt pole position. Viņam blakus pirmajā rindā stājās Moss un vēl viens “Vanwall” braucējs Stjuarts Luiss-Evanss, kura menedžeris bija lietoto automobiļu tirgotājs Bernards Eklstons (pie iesaukas ‘Bernijs’ viņš tika vien 1960-tajos gados pateicoties Johanam Rintam).

Pirmā apļa izskaņā Moss cīnījās par vadību ar “Ferrari”, tomēr tā bija Fila Hila vadītā mašīna, jo Hotorns bija noslīdējis līdz trešajai vietai. Hils saskārās ar bremžu problēmām un uz dažiem apļiem pazaudēja otro pozīciju, kamēr Moss darīja tieši to, kam bija gatavojies – pārliecinoši pieaudzēja savu pārsvaru pār visiem sekotājiem, kamēr Hotorns cīnījās par ļoti nepieciešamo trešo vietu ar Toniju Brūksu no “Vanwall”, līdz Brūksa dzinējs 30. aplī padevās.

Sapratuši, ka Fils Hils nenoķers Mosu, “Ferrari” lika amerikānim samazināt ātrumu, lai ļautu Hotornam pakāpties uz otro vietu un nodrošināt titulu. 39. aplī abas sarkani krāsotās mašīnas apmainījās pozīcijām un Hotorna tituls bija gandrīz rokā.

Pēc dzinēja problēmām smagu avāriju piedzīvoja piektajā vietā esošais Stjuarts Luiss-Evanss. Guvis 75 procentu ķermeņa apdegumus, Luiss-Evanss tika nogādāts slimnīcā, kur sešas dienas vēlāk nomira. “Vanwall” izcīnīja konstruktoru kausu, taču jaunā brita zaudējums bija pamatīgs trieciens komandas vadītājam Tonijam Vandervelam. “Vanwall” komanda tā arī neatgriezās Formula 1 apritē.

Stirlings Moss allaž izteicis vēlmi sacīkstēs startēt britu komandās. “Vanwall” viņam šādu izdevību sniedza 1957. un 1958. gadā, Foto: Southport Visiter

Sacīkstes netika apturētas – Moss paveica visu iespējamo – uzvara ar ātrāko apli, taču 1 minūti un 24 sekundes vēlāk finiša līniju otrajā vietā šķērsoja jaunais čempions Maiks Hotorns. 29 gadu vecais gaišmatis bija atkārtojis Huana Manuela Fanhio un Alberto Askari sasniegumu, triumfējot ar Enzo Ferrari mašīnu. Moss ceturto gadu pēc kārtas kļuva par vicečempionu.

Uzreiz pēc titula izcīnīšanas Hotorns paziņoja par sacīkšu karjeras noslēgšanu. Tika izvirzītas vairākas teorijas čempiona lēmumam – tās svārstījās no nespējas psiholoģiski tikt pāri draugu, tostarp Kolinsa, bojāejai līdz Niko Rosbergam raksturīgās ‘misija izpildīta’ attieksmes.

Viens no ticamākajiem variantiem gan ir nieru problēmas. 1955. gadā jau palicis bez vienas nieres Hotorns saskārās ar infekcijas slimību. Ārsti paredzēja, ka viņš dzīvos vairs tikai trīs gadus. Hotorns vairākkārt saskārās ar nieru problēmu izraisītiem ģīboņiem. Nav zināms, kas tieši notika 1959. gada 22. janvārī uz autoceļa Jorkšīrā – avārija, ģībonis vai tehniskas problēmas, taču ceļa satiksmes negadījumā, braucot ar “Jaguar Mark 1” mašīnu dzīvību zaudēja arī pēdējais “Ferrari” trijotnes pārstāvis.

Vairākus gadus vēlāk Luidži Musso draudzene Fiamma Breši dalījās emocijās par notikušo: “Angļiem bija vienošanās par vienlīdzīgu naudas sadali, ja kāds no viņiem uzvar. Luidži nebija šai klubā. Cīņa bija divi pret vienu. Viņi bija vienoti. Šāds antagonisms patiesībā palīdzēja “Ferrari” komandai. Braucēji traucās vēl ātrāk, padarot “Ferrari” teju neuzvaramus.

Es ienīdu viņus abus. Pirmkārt, zināju, ka šādām lietām nevajadzētu notikt. Otrkārt, kad izgāju no slimnīcas (pēc Musso letālās avārijas) un devos uz viesnīcu, pamanīju abus parkā. Abi smējās un jokojās, spēlējot futbolu blakus pāris tukšām alus bundžām. Kad viņi abi gāja bojā, jutos atbrīvota. Citādi mani pārņemtu rūgtums uz ilgiem laikiem. Šādā veidā atradu sevī mieru.