Naidžels Mansels izbaudīja iespēju startēt Formula 1 ‘zelta laikmetā’, sacenšoties ar tādām leģendām kā Airtons Senna, Alens Prosts un Nelsons Pikē (visi foto), 1992. gadā izcīnot čempiona titulu. Savas karjeras laikā Mansels izgāja cauri mežonīgo un nevaldāmo turbodzinēju ērai, kā arī tehnoloģiski attīstītajām mašīnām ar aktīvo piekari.
Traukšanās ar 1500 zirgspēku jaudīgajiem ‘monstriem’ prasīja ļoti labu fizisko formu un izturību. Rezultāti bija acīmredzami – dažkārt braucēji pēc finiša bija tik noguruši, ka izkāpšana no kokpita sagādāja problēmas. Tikmēr ambiciozie jaunekļi testu dienās veica vairākus īsus izbraucienus, jo viņu kakli nebija spējīgi turēt slodzes tik ilgi, kā tas ir mūsdienās, kad dienas laikā tiek pievarētas pat divas sacīkšu distances.
“Formula 1 nekad pie tā neatgriezīsies. Braukt ar turbo ēras automašīnām bija uzmundrinošākā un biedējošākā lieta, ko dzīvē varēja darīt. Uz pasaules nav nekas, kas līdzinātos “Williams” FW11B mašīnai. Nopietni, mūsdienu braucēji nezina, kā ir braukt ar kārtīgu F1 mašīnu,” stāsta Mansels, kurš ar FW11B modeli 1987. gadā cīnījās par titulu ar komandas biedru Pikē, tomēr izstājās no cīņas pēc savainojumiem no avārijas Japānā.
“Kvalifikācijā tev bija pieejami līdz pat 1500 zirgspēki. Bija zināms, ka “BMW” ir vēl vairāk. Riteņi spolēja sestajā ātrumā, braucot ar 175 vai 180 jūdzēm stundā (280-290 km/h). Braucējs nespēj izteikt šīs sajūtas vārdos. Katrā līkumā mašīna centās tevi nonāvēt.”
Nereti stūrgalvīgais britu braucējs savas karjeras laikā ieguva iesauku ‘Lauvassirds’. “Tai laikā vecajā Silverstounas konfigurācijā kvalifikācijas režīmā pa ‘Hangar’ taisni traucāmies ar vairāk kā 200 jūdžu stundā (320 km/h) ātrumu. ‘Stowe’ līkums tika izņemts ar pilnu jaudu, neatlaižot gāzes pedāli, un tas viss vecajā trasē ar sešas collas (15 cm) platiem mietiem līkumu ārmalā, kurus pa vidu saturēja vadi kā drošības barjera, kurai tu traucies garām, gandrīz aizskarot mietus. Tad ieej ‘Club’ pagriezienā, jau atkal neatlaižot pedāli. Izbraucot no tā ārā, vari atviegloti uzelpot. Pirmkārt, tādēļ, ka atkal vari elpot pēc tam, kad G spēki tevi rauj uz visām pusēm, bet, otrkārt, tu nodomā: “Man tas izdevās,” kas ir pats galvenais. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos drošības attīstība uzņēma pareizo kursu, bet tehnoloģijas situāciju neuzlaboja. Tas bija samērā drūmi.”