Izolācijas laikā Daniels Rikjardo dalījies ar savām domām par braucēju patiesajiem spēku samēriem. Austrālietis norāda, ka labākos braucējus var atrast statistikas ailēs, taču bez konkrētas secības šie pieci braucēji, viņaprāt, bija pelnījuši daudz lielāku atzinību no publikas.
Markuss Ēriksons
“Markuss bija patiešām ātrs, kad mēs abi augām. 2009. gadā Makao Grand Prix viņš ieguva pole position, kad mēs abi tur sacentāmies. Svētdienas braucēji tai trasē pie pole position netiek, turklāt seši no mums vēlāk iekļuva F1. Markuss tika ļoti augstu vērtēts kā juniors, taču šī reputācija nesaglabājās Formula 1 vidē. Viņam noteikti bija ātrums. To lieliski apliecina 2018. gada sezonas sākums ar “Alfa Romeo” cīņā ar Šarlu Leklerku, taču sezonas gaitā Šarls guva virsroku, apliecinot sevi kā elites braucēju. Tikmēr Markusa ātrums palika mazliet nenovērtēts.”
Žils Bjanki
“Nav jau tā, ka Žils netiktu novērtēts, taču mēs nekad viņu neieraudzījām ātrā formulā, tādēļ dažkārt cilvēki neizprot, cik labs viņš varēja būt. Atliek atcerēties 2014. gada Monako GP un “Marussia” komandas pirmos punktus… Monako ir mazliet līdzīga Makao – šeit ar rezultātu nevar vienkārši paveikties. Rezultāts bija pilnībā pelnīts. Kartinga laikos Žils bija mēraukla. Mēs satikāmies ‘Formula Medicine’ kompleksā Itālijā. Jau tolaik 17 gadu vecumā visi pret viņu attiecās kā jau gatavu F1 braucēju. Iepazināmies un kļuvām par draugiem. Ātri sapratu, ko viņš sasniedza pirms es ierados Eiropā. Protams, šis ir skumjš stāsts, jo viņš būtu ticis vadošajā komandā un nav nekādu šaubu, ka būtu kļuvis par sacīkšu uzvarētāju. Man šķiet, Šarls šobrīd dara to, ko Žils būtu sasniedzis. Šarls ir kā novēlotā versija tam, kādus panākumus mums vajadzēja redzēt no Žila.”
Vitantonio Liuci
“Mans pirmais F1 komandas biedrs! Daudzi saka, ka viņš ir viens no visu laiku izcilākajiem kartinga braucējiem. Augot kartinga vidē, mums pat Austrālijā kartinga žurnālos bija viņa reklāmas. Viņš bija kartingu Mihaels Šūmahers. Viņš tika līdz Formula 1, kas apliecina, ka progress neapstājās, taču tur viņam neizdevās viss, kā bija iecerēts. Viņš bija ļoti ātrs, tādēļ nonākšana “HRT” komandā kā viņa komandas biedram atvēra man acis. Viņš jau atradās savā karjeras norietā, tādēļ varu atzīt, ka sākumā viņu līdz galam nenovērtēju, jo mani pārsteidza viņa ātrums. Iespējams, sacīkšu gaitā tik labi nesekmējās, taču viņa spējas izspiest maksimumu viena apļa ietvaros, piesaistīja manu uzmanību. Atceros, ka 2011. gadā, manā debijas sezonā, Ungārijas GP veicu lielisku apli, bet viņš vienalga mani pieveica. Tīri ātruma izteiksmē, viņam par visiem 100 procentiem bija prasmes.”
Roberto Meri
“Divi “Marussia” braucēji manā pieciniekā! To jūs negaidījāt. Meri Formula 1 čempionātā pavadīja tikai vienu sezonu 2015. gadā, taču vēl pirms tam 2007. gadā mēs kopā braucām Itālijas Formula Renault čempionātā tikko pēc manas ierašanās Eiropā. Mēs bijām divi debitanti, kas izcēlās uz kopējā fona, braucot ar ne to pašu ātrāko mašīnu. tādēļ ļoti ātri piefiksēju viņu. Nākamajā gadā kopā ar Valteri Botasu braucām Eurocup, tomēr joprojām Meri uzskatīju par savu galveno sāncensi. Ar savu lielisko mašīnas kontroli viņš man atgādina Maksu Verstapenu. Viņš bija bezbailīgs un ļoti ātrs, bieži riskējot. Man šķita, ka viņš būs tas, ar ko kopā mēs izsitīsimies līdz virsotnēm, ja tas izdosies. Viņa braukšanas stils bija ļoti piemērots Formula Renault mašīnām – regulāra pārstūrēšana, ātra un pludena braukšana. Tas viņam padevās lieliski, bet to neizdevās transformēt iekš F1. Riepas bija tik jūtīgas, ka nācās balansēt uz naža asmens. Šī pieeja vairs nestrādāja.”
Džensons Batons
“Kā Formula 1 čempions var būt nenovērtēts? Ieklausieties manī… Džensonam bija vairākas lieliskas sezonas F1, bet 2011. gadā viņš brauca “McLaren” komandā kopā ar Luisu Hamiltonu un pieveica viņu tīrā un godīgā cīņā. Mēs zinām, ka tas nav viegli, tādēļ viņš ir pelnījis vietu manā topā. Viņš pieveica Luisu kārtīgās sacīkšu trasēs kā Suzukā. Viņa sacīkšu ātrums togad bija satriecošs. Manuprāt, 2011. gadā viņš bija pats labākais. Viņš to sasniedza atšķirīgi no pārējiem. Viņam bija laba komanda, bet viņš pats necentās būt uzmanības centrā, saglabājot mierīgu tēlu un aizvadot stabilu un noturīgu sezonu. Viņš joprojām ir labākais braucējs, kuru esmu redzējis tādos dīvainos ‘ne īsti sausa, ne īsti slapja’ laika apstākļos. Turklāt tā uzvara Kanādā 2011. gadā, divus posmus pirms mana karjeras pirmā starta, bija viena no visu laiku izcilākajām F1 sacīkstēm.“
