Gronholma uzvārds pieredzējušākajiem autosporta faniem saistās ar ralliju, kamēr jaunākajiem – ar rallijkrosu. Niklass negāja sava tēva Markusa ceļu un nu kļuvis par celmlauzi rallijkrosa attīstībai Somijā. Pirms došanās uz Rīgu, viņam izdevās izcīnīt triumfu mājas posmā, tādēļ cerības uz labu rezultātu arī Latvijā ir pamatotas.

Domāju, ka trase mums ir labi piemērota. Mašīna te uzvedas ļoti labi, ar “Hyundai” te regulāri esam sasnieguši labus rezultātus. Pēdējos divus gadus šeit izcīnīju ceturto un otro vietu, tādēļ sagaidu, ka viss būs kārtībā arī šonedēļ. Nedomāju, ka mūsu trumpis ir trases ar augstu saķeres līmeni, bet nezinu kādu iemeslu dēļ šeit vienmēr esam bijuši ātri un viss ir salicies mums labvēlīgi,” pirms sacensībām intervijā F1.LV stāsta Gronholms.

Atgriezties sacīkšu ritmā nebija sarežģīti. Veicām nelielus testus pirms Holjesas posma un jutos komfortabli. Šī mums būs jau trešā sezona, tādēļ atrast ierasto ritmu kļūst arvien vienkāršāk. Zviedrijā nebijām īsti apmierināti ar amortizatoriem, tādēļ pie tiem vēl ir jāpiestrādā. Somijā jau bija labāk, domāju, ka Rīgā viss būs kārtībā, jo šeit ir citādāki pagriezieni, tādēļ ceram būt konkurētspējīgāki kā pirmajos posmos. Domāju, ka arī uzvara ir sasniedzama. Protams, ir viens puisis, kurš ir diezgan ātrs (domāts Johans Kristofersons – aut. piez.). Centīsimies noturēt viņa tempu.

Ja varētu izvēlēties, varbūt pievērstos rallijam, bet domāju, ka man tas jau ir par vēlu.

Vaicāts par Covid-19 izraisītā piespiedu pārtraukuma aktivitātēm, Niklass uzsver: “Vispār nebraucu ar simulatoriem. Man viņi nepatīk un es nedomāju, ka tie sniedz pietiekamu reālisma devu, lai es kaut ko iegūtu. Dažiem cilvēkiem šķiet, ka tie palīdz, bet es tajos neesmu ieinteresēts, tādēļ daudz strādāju pie fiziskās sagatavotības, pat vairāk kā parasti. Nodarbojos ar ikdienišķām lietām, kam nav nekādas saistības ar motorsportu.”

Gronholms pasaules rallijkrosa čempionātā savu pirmo pilno sezonu aizvadīja 2016. gadā, tādēļ augustā notikušajā dubultposmā Kouvolas trasē pirmoreiz viņš varēja aizvadīt sacīkstes dzimtajā Somijā. “Bija patīkami sacensties arī mājas posmā, Somijā. Zinu to trasi ļoti labi. Bija patīkami braukt tik tuvu mājām, taču būtu vēl labāk, ja to varētu darīt skatītāju klātbūtnē. Cerams, ka varēsim tur atgriezties. Cilvēkiem nācās pārraidi vērot TV ekrānos. Man pēc sacensībām bija atrakstījuši ļoti daudz cilvēku, turklāt tonedēļ rallijkrosa posms bija otrā skatītākā pārraide visā Somijā, kas ir ļoti patīkami, jo tur rallijkross nav tik populārs kā Zviedrijā vai Norvēģijā.

Zviedri ir ļoti spēcīgi tieši rallijkrosā – Hansenu ģimene, Johans Kristofersons un Matiass Ekstroms, kā arī Peters uzvar čempionātos. Mums somiem tādu nav. Topi Heikinens bija virsotnē dažus gadus, taču vairāk nebrauc. Varbūt iemesls tam ir zviedru trūkums populārākajos sporta veidos, kā, piemēram, Formula 1. Somijā lielākā uzmanība tiek pievērsta Valteri Botasam un Kimi Raikonenam, kā arī rallija braucējiem, tādēļ rallijkross paliek mazliet nepamanīts.

Vispār nebraucu ar simulatoriem. Man viņi nepatīk un es nedomāju, ka tie sniedz pietiekamu reālisma devu, lai es kaut ko iegūtu.

Niklasa tēvs Markuss kļuva par pasaules čempionu rallijā 2000. un 2002. gadā, pārspējot tādus meistarus kā Karlosu Saincu, Peteru Solbergu, Kolinu Makreju, Ričardu Bērnsu… tomēr Niklass izvēlējās citu karjeras attīstības virzienu. “Man pašam gan nebija nekādas vēlmes pievērsties rallijam. Es sāku samērā vēlu. Braucu folkreisā, kas ir ekonomiskāka versija rallijkrosam. Turpinājumā rallijkross bija dabiskāks turpinājums. Man patīk šis sporta veids. Ja varētu izvēlēties, varbūt pievērstos rallijam, bet domāju, ka man tas jau ir par vēlu. Negribu strādāt ar ātrumposmu pierakstiem. Zinu, ka trases pieraksts ir ļoti garš process, lai panāktu vēlamo līmeni. Ir jāsāk ļoti jaunam, lai rallijā būtu konkurētspējīgs. Es jau šo izdevību esmu nokavējis. Bet dažus rallijus esmu nobraucis, tomēr tas vairāk ir hobijs. Šo to jau iemācos, bet nav viegli, ja to nedara katru dienu.