Ar pirmo mēģinājumu atkārtot neizdevās, bet viss liecina, ka tūdaļ Luiss Hamiltons atkārtos un pārspēs Mihaelam Šūmaheram piederošo F1 rekordu kā uzvarām bagātākais braucējs. Par to, kurš no šiem braucējiem ir izcilāks, var diskutēt stundām, taču šoreiz atskatīsimies, kam vēl piederējis šis prestižais rekords.

Agrīnie gadi

Pirmajos gados pēc kara autobūve vēl nebija atguvusies. Pie stūres sēdās tā pati vecā paaudze un trasē dominēja trīsdesmito gadu beigās būvētās Alfettas. 1950. un 1951. gadā Džuzepe Farina un Huans Manuels Fanhio katrs tika pie viena titula un pirmās četras uzvaras abi izcīnīja pamīšus, taču Farina atradās savā karjeras beigu fāzē, kamēr Fanhio guva smagu kakla traumu un izlaida 1952. gada sezonu. Šis bija “Ferrari” dominances sākums un Alberto Askari izcīnīja deviņas uzvaras pēc kārtas. Savu pēdējo, 13. panākumu Askari 1953. gadā guva Šveicē. Pāreja uz “Lancia” nedeva cerētos rezultātus, bet 1955. gadā Askari piedzīvoja letālu avāriju. Fanhio ne tikai atgriezās autosportā, bet ar “Mercedes”, “Ferrari” un “Maserati” izcīnīja vēl četrus titulus, noslēdzot savu karjeru 24 uzvarām pēc 51 starta.

Klārka īsie prieki

Par vienu no sīvākajiem Fanhio sāncenšiem kļuva Stirlings Moss. Viņa patriotisms, drosme un rezultāti trasē izraisīja pamatīgu Formula 1 popularitātes kāpumu Lielbritānijā. Īpaši spoži iemirdzējās Džims Klārks. Kolina Čepmena radītās “Lotus” formulas bija ārkārtīgi ātras, taču ne pārāk uzticamas. Sacīkstēs, kurās Klārks finišēja, viņš uzvarēja lielāko daļu (25 uzvaras 49 finišos). 1968. gadā visi gaidīja viņa cīņu par trešo titulu pret draugu un jauno komandas biedru Greiemu Hilu. Rekordu labojošā 25. uzvara pienāca sezonas pirmajā posmā Dienvidāfrikā, bet arī palika Klārka pēdējais F1 starts, jo pāris mēnešus vēlāk viņš gāja bojā Formula 2 sacīkstēs Hokenheimā. Klārka potenciāls līdz galam netika piepildīts – to vēlāk lieliski apliecināja Hils, kļūstot par čempionu.

Ņemot vērā, ka kalendārs nemitīgi paliek arvien garāks, bet mašīnas izturīgākas, jebkādas robežas sāk šķist sasniedzamas.

Traģēdijas ēnā

Zīmīgi, ka Klārka rekordu pārspēja vēl viens ‘britu invāzijas’ produkts un tuvs Klārka un Hila draugs Džekijs Stjuarts. Skotijā dzimušais braucējs bija pionieris dažādās jomās, tostarp darbā ar medijiem un mārketingu, kā arī izcili ātrs pilots pie “Matra” un “Tyrell” formulām. Diemžēl 1973. gada Nīderlandes posmā, kad Stjuarts ceļā uz savu trešo titulu tika pie 26. uzvaras, smagi avarēja debitants Rodžers Viljamsons. Viņa mašīna aizdegās un liesmas izdzēsa pilota dzīvību, jo trases darbiniekiem nebija ugunsdrošu drēbju, lai glābtu pilotu. Sezonas pēdējā posmā letālu avāriju piedzīvoja arī Stjuarta komandas biedrs un māceklis Fransuā Sevērs. Stjuarts noslēdza karjeru kā uzvarām bagātākais braucējs un turpinājumā nopietni pievērsās drošības attīstīšanai autosportā. Nav pārspīlēts, sakot, ka Stjuarts ir viens no ietekmīgākajiem personāžiem autosporta vēsturē. Viņa uzvaru rekords noturējās  nepārspēts 14 gadus.

Profesors paceļ latiņu

Iespējams, F1 triumfa gadi meklējami astoņdesmito beigās, kad rēķinus savā starpā kārtoja Alens Prosts un Airtons Senna. Kamēr brazīlietis allaž gāja uz maksimālo rezultātu konkrētajā dienā, Prosta pragmātiskais stils, allaž domājot par čempionāta kopvērtējumu, mašīnas saudzēšanu un attīstību ilgtermiņā sniedza viņam iesauku ‘Profesors’. Karjeras laikā vairākkārt mainījis komandas, viņš allaž prata sasniegt un nepārkāpt robežu. Arī sacīkšu skaits bija audzis. 1987. gadā titulu Prostam neizdevās gūt, taču pēc 16 sacīkšu garas sezonas viņa kontā bija 28 uzvaras. Skan iespaidīgi, taču tas ir tikai par četrām vairāk kā Fanhio, kura sezona 30 gadus iepriekš sastāvēja tikai no 7 posmiem. Prosta pulveris vēl bija sauss – pieveicis Sennu “McLaren” sastāvā pēc skandalozas avārijas Japānā, francūzis devās uz “Ferrari” un vēlāk arī “Williams”, vēl vairāk uzspodrinot savu leģendas statusu. Prosts noslēdza karjeru ar 51 uzvaru. Tobrīd tikai retais varēja iedomāties, ka jau 8 gadus vēlāk šis rekords būs kritis.

Nenotveramais Šūmahers…

Mihaela karjera attīstījās pēc ļoti līdzīga scenārija kā Hamiltonam – spoži panākumi (“Benetton” laikos), tad grūts periods ar komandas maiņu un tās atgriešana zenītā. Trīs gadus allaž kaut kas pietrūka (1997. gadā diskvalifikācija par sadursmi ar Vilnēvu, 1998. gadā “McLaren” izrādās ātrāki, 1999. gadā lauzta kāja), tomēr tad, kad viss salikās kā nākas, Šūmahers bija nenoķerams. Vācietis kļuva par čempionu 5 gadus pēc kārtas. 2004. gadā viņš uzvarēja 12 no pirmajiem 13 posmiem (varbūt būtu 13, ja nesadurtos ar Montoiju tunelī Monako). Šūmahers prata sev apkārt pulcēt pareizos cilvēkus – Žanu Todu, Rosu Braunu, Roriju Birnu, Aldo Kostu, Nikolā Tombazi… Drastiskas izmaiņas noteikumos riepu lauciņā pielika punktu Šūmahera dominancei, taču 91 uzvara šķita nenotverams rekords. Kā tūdaļ vēlreiz pārliecināsimies, rekordi radīti, lai tos pārspētu.

…tomēr notverams

Savu pēdējo sacīksti “Ferrari” formulā Šūmahers aizvadīja 2006. gadā. Nākamajā sezonā “McLaren” savā sastāvā pieteica jaunu talantīgu britu braucēju. Viņš kāpa uz pjedestāla jau debijas posmā, vēlāk to atkārtojot vēl un vēl… Tomēr jāatcerās, ka 2012. gada izskaņā Hamiltons pameta “McLaren”, ar ko kopā bija izcīnījis 21 uzvaru un devās uz komandu, kas tosezon konstruktoru kausā knapi izcīnīja piekto vietu, kamēr “McLaren” pēc Hamiltona aiziešanas vairs nav guvusi uzvaras. Hamiltons ir sociāli daudz aktīvāks braucējs par Šūmaheru un Prostu, tādēļ arī publika viņu vai nu mīl, vai ienīst, tomēr noliegt Hamiltona satriecošo talantu un darba prasmes būtu muļķīgi. Vienalga kad un cik ļoti Hamiltons labos Šūmahera rekordu, šo sasniegumu gan neviens tik drīz nelabos, vai ne? Ņemot vērā, ka kalendārs nemitīgi paliek arvien garāks, bet mašīnas izturīgākas, jebkādas robežas sāk šķist sasniedzamas.

F1 uzvaru rekorda attīstība
RekordistsUzvaras sākotSasniegtsUzvaras beidzot
Džuzepe Farina1Lielbritānija 19502
Huans Manuels Fanhio3Francija 19506
Alberto Askari7Nīderlande 195213
Huans Manuels Fanhio14Argentīna 195524
Džims Klārks25Dienvidāfrika 196825
Džekijs Stjuarts26Nīderlande 197327
Alens Prosts28Portugāle 198751
Mihaels Šūmahers52Beļģija 200191

1 KOMENTĀRS

  1. Mēdz jau teikt, ka rekordi tam arī domāti, lai tos pārspētu, tomēr mūsdienu 1.formulā šai statistikas vienībai ir nepatīkama medaļas otra puse. Un to sauc garlaicība. Daži jau strīdas, ka šodien apdzīšanu esot nesalīdzināmi vairāk, nekā ‘vecajos laikos’. Jā, tikai tas panākts ar dažādiem mākslīgiem risinājumiem, turklāt tās lielākās cīņas nebūt nenotiek par godalgotajām vietām. Un šī uzvaru statistika to lieliski apstiprina.
    Es labi atceros, kā Prosts 1987.gadā pārspēja Stjuarta 27 uzvaru rekordu. To atspoguļoja arī Padomju Latvijas prese un atmiņā pat iespiedies virsraksts kādā no vietējiem laikrakstiem: “Alēns Prosts – rekordi ir mana dzīve”. Un šeit runa iet par nieka 27 uzvarām, kamēr šodien te daži gozējas statistikas ailēs ar pavisam citiem astronomiskiem cipariem. Ironizējot – gan Šūmahers, gan Hamiltons katrs kopumā ir uzvarējis 4,5 pilnas sezonas (ar vidēji 20 posmiem mūsdienu izteiksmē).
    Nav šaubu, ka Hamiltons drīzumā izcīnīs gan 91., gan triumfālo 92. uzvaru. Un noteikti ies tālāk uz 100. Bet jautājums paliek – vai šādam rekordam ir kāda būtiska vērtība? Vai tas ir normāli, ka viens pilots gadu gadiem brauc absolūti dominējošā komandā un mehāniski štancē uzvaras? Domāju, ka nē. Tas vienkārši ir neinteresanti…