Žaks Vilnēvs aizvadījis testus ar “Alpine” komandas F1 mašīnu un dalījies atziņās, kas ir mainījies kopš laika, kad viņš pats startēja šajā čempionātā. Kanādietis neslēpj, ka ir pozitīvi pārsteigts par to, cik ļoti pa šo laiku ir attīstījusies sacīkšu tehnika.

Savu pēdējo F1 sezonu Vilnēvs aizvadīja 2006. gadā, bet šonedēļ viņam bija iespēja Moncas trasē pilnvērtīgi izmēģināt 2021. gada spēkratu. Tā bija pirmā reize pēdējo 16 gadu laikā, kad Vilnēvs tika pie iespējas izbraukt ar mūsdienīgu F1 auto.

“Patiesībā mašīna bija ļoti stabila, to bija samērā vienkārši pilotēt, bija ļoti liela saķere,” pēc aizvadītajiem testiem stāsta 51 gadu vecais Vilnēvs. “Ātrums… manām smadzenēm bija problēmas to aptvert. Es biju kā pienaglots pie zemes un sajūta, ka it kā skatījos filmu, tobrīd ātri traucoties uz priekšu. Bija tiešām iespaidīgi.”

Vilnēvs atzīst, ka viņa laikā bremzēšanu pirms līkumiem bijis jāuzsāk daudz ātrāk: “Pēc simulatorā veiktajiem apļiem un skatoties, ko dara Estebans Okons un Fernando Alonso, es redzēju, kur ir bremzēšanas punkti. Trasē pat ir stendi ar informāciju, kur vajag sākt bremzēt. Bet smadzenes atceras visu – trajektorijas un visu pārējo, kas bija pirms 15 vai 16 gadiem. Kad ar savām atmiņām izbraucu trasē, spiedu bremzes un pabeidzu bremzēšanu, izrādījās, ka līkums ir vēl 50 metrus priekšā!”

1997. gada F1 čempions bijis ļoti pārsteigts par to, kā pēdējo 16 gadu laikā ir attīstījusies aerodinamikas joma.

“Pat, ja neskaita bremzēšanu kā tādu, ir sajūta, ka mašīnu it kā bremzē izpletnis,” viņš skaidro savas izjūtas. “Es neatceros tādu reizi, kad man jebkad būtu bijusi iespēja braukt ar tik stabilu mašīnu. Bija sajūta, ka bremzēšanas laikā nevaru noturēt savu galvu paceltu. Šonakt es noteikti miršu no sāpēm.”

Tāpat Vilnēvs apraksta savu pieredzi simulatorā: “Tas mani padarīja traku. Kad nospied bremzes, smadzenes domā, ka esi F1 mašīnā, tās aizmirst, ka brauc simulatorā. Tās domā, ka sajutīsi centrbēdzes spēku, bet tas nenotiek. Tu gaidi, ka būs slodze uz galvu un rokām, bet tās nav. Tā vietā, lai sajustu drošības jostas, tu sajūti sēdekli. Tas viss ir pretējs tam, ko vajadzētu sajust. Smadzenes tajā brīdī sāk domāt, ka kaut kas nav pareizi. Ir sajūta, ka esi saēdies kaut kādas sēnes vai ko tādu. Ja smadzenes spēj šajā brīdī nošķirt realitāti no simulācijas, tad ir labi. Ja viss ir tik reāls, manas smadzenes domā, ka esi sacīkšu mašīnā.”