Divkārtējais F1 pasaules čempions Mika Hakinens atklāti pastāstījis par sarežģīto lēmumu atgriezties autosacīkstēs pēc smagās avārijas 1995. gada Austrālijas “Grand Prix” izcīņā, kas gandrīz beidzās ar traģēdiju.
Uzstājoties raidījumā “Up To Speed” kopā ar bijušo “McLaren” komandas biedru Deividu Kuthārdu, Hakinens dalījās atmiņās par psiholoģiskajiem un fiziskajiem šķēršļiem, ar kuriem viņš saskārās pēc Adelaidas trasē piedzīvotā negadījuma, kurā guva galvaskausa lūzumu. Kvalifikācijas laikā pārsista riepa lika saslīdēt un uz līkuma apmales formula tika uzsviesta gaisā, pēc kā “McLaren” bolīds lielā ātrumā ietriecās riepu barjerā.
Atceroties avārijas brīdi, Hakinens stāstīja: “Kad es biju sāniskā stāvoklī un uzbraucu tai milzīgajai apmalei līkuma izejā, un mašīna uzlidoja gaisā, tas bija brīdis, kad es sapratu, ka šī būs liela avārija. Mašīna vispār nebremzēja, un es zināju, ka barjera nav tālu. Tas bija ļoti liels ātrums, un tad mašīna vēl griezās gaisā.” Sportists norādīja uz bezspēcības sajūtu trieciena brīdī: “Problēma bija tajā, ka, kad es mēģināju pakustināt rokas vai mēģināju pakustināt kājas, nebija nekādu izredžu. Un es nodomāju: “Ak, velns.” Kad cilvēks pienāca man priekšā un teica: Tagad vienkārši atslābinies, neko nedari, mēģini palikt mierīgs. Tad kāds izslēdza gaismu.”
Pēc dzīvības glābšanas operācijas trasē un divu mēnešu pavadīšanas slimnīcā Hakinens atcerējās savas pirmās vizuālās ainas pēc pamošanās: “Pirmie cilvēki, kurus es redzēju, kuri atnāca mani apciemot, bija Rons un Liza Denisi, un pirmais, ko es redzēju, bija Liza Denisa manā priekšā. Bet, protams, es biju uz tik daudz medikamentiem, ka domāju, ka esmu paradīzē. Tad es paskatījos pa kreisi, un tur stāvēja Rons Deniss. Tāpēc es nodomāju, ka šī nav paradīze.”
Lēmums atgriezties trasē dažu mēnešu laikā nebija vienkāršs, un sportistam nācās pārvarēt nopietnas iekšējās šaubas. “Es domāju, ka šis lēmuma brīdis bija viens no visizaicinošākajiem,” skaidroja Hakinens. “Tajā brīdī varētu viegli pateikt, pārkārtosim dzīvi citā virzienā un aizmirsīsim autosacīkstes.” Sportists atzina, ka jautājumi par nākotni pastāvīgi nodarbinājuši prātu: “Tev ir jāpieņem šis lēmums vienam, un tev tādā veidā ir jāiziet cauri tik daudzām dažādām lietām savā dzīvē. Kam tu esi gatavs savā dzīvē? Kāda ir tavas dzīves nākotne? Jautājumi tev galvā nāk visu laiku: Pirms pāris mēnešiem es gandrīz nomiru, tāpēc vai tu gribi atgriezties šajā pašā lietā?”
Tomēr milzīgā aizraušanās ar ātrumu un sacīkstēm galu galā guva virsroku pār bailēm. “Tā ir tik milzīga kaislība – autosacīkstes un mašīnas pilotēšana, šīs neticamās F1 mašīnas kontrolēšana lielā ātrumā,” secināja leģendārais soms. “Kad viss strādā un tiek veikts lielisks komandas darbs ar mehāniķiem, ar inženieriem… Tāpēc es izlēmu atgriezties, un es nezinu, vai tam ir kāds sakars ar jaunību. Kad esi jauns, tev ir liels ego, tu gribi pierādīt sev, ka, jā, es to varu. Es pieņēmu lēmumu atgriezties, bet tas nebija viegls lēmums. Tev ir jāstrādā ar savu domāšanu. Kad tu apsēdies mašīnā pēc negadījuma, tavai domāšanai ir jābūt tādai, lai nedomātu par avārijas bailēm. Tas notiks vēlreiz. Tu atkal cietīsi avārijā, bet tev nav jābaidās no šīs avārijas.”
Mika Hakinens vēlāk 1998. un 1999. gadā kļuva par F1 pasaules čempionu.
