Šī gada F1 sezona iesākusies ar lielu blīkšķi – Alonso un Gutjeresa iespaidīgā avārija, “Ferrari” lieliskais sacīkšu ātrums, “Haas” komandas pirmie punkti, bet pirms visa tā – jaunais kvalifikācijas formāts. Ja pirms tā izmēģināšanas domas dalījās, tad pēc sestdienas braucēju, komandu pārstāvju, ekspertu un fanu viedoklis bija gandrīz vienbalsīgs – no tā jātiek vaļā.
Pēc komandu vadītāju tikšanās ar FIA pārstāvjiem, tika nolemts jau Bahreinā atgriezties pie pēdējos gados ierastās sistēmas. Kā jau katram formātam, arī šim ir savi plusi un savi mīnusi. Ielūkosimies, kā starta kārtība F1 noskaidrota agrāk.
Divas sesijas
Čempionāta pirmsākumos 1950-tajos gados kvalifikācija tika rīkota divās stundu garās sesijās. Tradicionāli pirmā sesija notika piektdienas pēcpusdienā, bet otrā sesija sestdienā. Braucēju starta pozīcijas tika noteiktas pēc viņu ātrākā apļa laika, neatkarīgi kurā sesijā tas uzstādīts.
Braucēju skaits pamazām auga un 1977. gadā, lai izvairītos no pārāk lielas braucēju burzmas tika pieņemts lēmums rīkot pirms-kvalifikācijas kārtu, lai vēl pirms treniņbraucieniem atsijātu lēnākos braucējus un pie dalības posmā tiktu vien 26 braucēji.
Katrai dekādei, pat pie vienādiem noteikumiem, bija savas specifiskas iezīmes. Piemēram, 1980-tajos gados esošajā Turbo ērā braucēji izmantoja īpaši jaudīgus 1 aplim paredzētus dzinējus, kurus sacīkstēs nomainīja uz mazāk jaudīgiem, bet izturīgākiem ražojumiem.
Ekonomiskās krīzes dēļ 1993. gadā, komandu skaits saruka līdz 13, līdz ar to visi braucēji turpmāk piedalījās kvalifikācijā, bet katram braucējam tika atļauti tikai 12 apļi, lai uzrādītu pēc iespējas labāku apļa laiku.
Lai gan formāts spēja piepildīt tribīnes gan piektdien, gan sestdien, tomēr šim formātam trūka kulminācijas un mainīgu laikapstākļu dēļ mēdza gadīties, ka vēl pirms otrās kārtas sākuma ir skaidrs, ka slapjajā trasē nevienam braucējam neizdosies labot savu piektdienā uzrādīto apļa laiku, kā rezultātā braucēji trasē tikpat kā nedevās.
Viena stunda
Svaigas pārmaiņas atnesa 1996. gada sezona, kad kvalifikācija sastāvēja no vienas 60 minūšu sesijas sestdienā, bet tika piektdienas sesija tika pārvērsta vēl vienā treniņbraucienu sesijā.
Tā kā katram braucējam nu bija iespēja stāties uz starta, FIA ieviesa jaunus noteikumus – ja braucēja rezultāts nebija 107% ietvaros no pole position ieguvēja rezultāta, tad braucējs var tikt pielaists sacīkstēm tikai ar īpašu tiesnešu atļauju, ko piloti pārsvarā saņēma, ja spēja uzrādīt konkurētspējīgus apļa laikus treniņbraucienos, kā arī ja kvalifikācijas norisē iejaucās nokrišņi.
Šie noteikumi pasargāja no potenciāliem gadījumiem, kad vājākās komandas varētu nolīgt braucējus, kas ir ievērojami lēnāki par konkurentiem, bet spētu sniegt komandām pamatīgu finansiālo atbalstu.
Šis formāts pēdējo reizi tika izmantots 2002. gadā. Tā kā ilgstoša braukšana attīra trasi un palīdz uzlabot saķeri, tad komandas arvien biežāk sāka gaidīt līdz pēdējam brīdim, lai veiktu savus lidojošos apļus, padarot pirmās 50 minūtes diezgan vienmuļas un nesaistošas.
šoferu arodbiedrība pamodusies – https://twitter.com/GPDA_/status/712647643139334145
Better Later Than Never 🙂