Raksta pirmo daļu vari lasīt ŠEIT.
Viens aplis
Lai izvairītos no situācijas, kad 20 braucēji savu ātrāko apli veic vienlaicīgi, 2003. gadā tika pieņemts jauns formāts – katrs braucējs veiks tikai 1 ieskaites apli brīvā trasē. Piektdienā notika pirmā kārta, kas noteica tikai to, kādā secībā braucēji veiks apļus sestdienā. Tas nozīmēja to, ka mazās komandas tika pie tikpat ilga laika TV ekrānos kā vadošās komandas.
Lai gan laikapstākļi varēja padarīt rezultātus diezgan neobjektīvus, tā nebija galvenā problēma. Fakts, ka trasē bija tikai 1 braucējs, kura apļa laikam sekot, padarīja formātu ļoti neinteresantu, bet fakts, ka braucēji vairs nebrauca tukšām bākām, bet gan ar sacīkstēm paredzēto degvielas daudzumu, situāciju neuzlaboja.
Zemo TV reitingu dēļ 2004. gadā piektdienas sesija tika pārcelta uz sestdienu. Lai izvairītos no riska sesijas beigās sagaidīt lietu, vairāki braucēji ik pa laikam pirmajā sesijā mēdza apzināti veikt lēnu apli vai pat sagriezties.
Skaidrs, ka izmaiņām bija jānotiek. 2005. gada sākumā kvalifikācija notika 2 sesijās. Pirmā notika sestdien, kad, līdzīgi kā iepriekšējos gadus, katram braucējam bija iespēja veikt tikai 1 lidojošo apli bez degvielas ierobežojumiem, bet otrā sesija notika svētdienas rītā ar sacīkstēm paredzēto degvielas daudzumu. Starta secību noteica, saskaitot abu sesiju rezultātus.
Otrajā sesijā braucēju starta kārtība īpaši neizmainījās, TV kanāliem izmaiņām bija grūti pielāgoties, svētdienas sesijai bija ļoti zema skatītāju interese, bet presi neapmierināja fakts, ka starta kārtība vispār tiek noteikta vien dažas stundas pirms sacīkšu starta. Pietika vien ar 6 posmiem, lai F1 teiktu ardievas kārtējam neveiksmīgajam formātam.
Atlikušo sezonas daļu kvalifikācijas rezultātus noteica sestdienā pēc 1 sesijas, kurā katram braucējam tika dota iespēja veikt vienu apli ar sacīkstēm paredzēto degvielas daudzumu, kas arī noteica starta secību. Lai gan tas nenoliedzami bija uzlabojums, tomēr viena apļa formāti sevi bija izsmēluši.
Izslēgšanas princips
Pirms 10 gadiem F1 atgriezās pie vairāku apļu sistēmas, radot formātu, kas kalpojis par bāzi līdz pat šodienai. 3 kvalifikācijas kārtas, kurās tiek atsijāti lēnākie braucēji, līdz izšķirošajās minūtēs par pole position cīnās 10 ātrākie piloti.
Taču sākotnējā versijā šiem 10 braucējiem nācās startēt ar tādu degvielas daudzumu, kādu tika uzsākta izšķirošā kārta. Tas nozīmēja, ka par ierastu skatu kļuva degvielas dedzināšana pirmajās minūtēs un viens ātrs aplis sesijas noslēgumā. Lai gan tas pasargāja no braucēju sēdēšanas boksos, rezultāts bija grūti izprotams ne pārāk cītīgiem autosporta mīļotājiem.
Pēc 2 sezonām tika pieņemtas izmaiņas – braucējiem sacīkstes jāuzsāk ar tādu degvielas daudzumu, ar kādu beidz kvalifikāciju, tādējādi likvidējot bezjēdzīgo braukāšanu pirms ātrajiem apļiem, bet vēl aizvien atstājot skatītājus neziņā par degvielas daudzumu katrā formulā, padarot spēku samēru analīzi ļoti sarežģītu.
Degvielas uzpildes aizliegums sacīkstēs radīja izmaiņas arī kvalifikācijas noteikumos. Braucēji varēja brīvi izvēlēties degvielas daudzumu kvalifikācijā, kas padarīja rezultātus daudz objektīvākus. Vienīgais ierobežojums, lai uzrādītu maksimāli labu rezultātu – 3. kārtas pārstāvjiem sacīkstes jāuzsāk ar tām pašām riepām, ar kurām viņi uzsāks sacīkstes.
Pēc vairāku jaunu un ne sevišķi ātru komandu parādīšanās, tika pieņemts lēmums noteikumos atgriezt punktu par to, ka braucējiem aplis jāveic 107% ietvaros no ātrākā rezultāta. Tas gan attiecās tikai uz pirmo kārtu, tomēr upuri šīm izmaiņām bija meklējami jau sezonas pirmajā posmā.
2016
Formāts fanu vidū bija visnotaļ iecienīts, taču īsi pirms šīs sezonas tika nolemts veikt izmaiņas, izmantojot atsijāšanas principu. Lai gan pirmajās kārtās bija redzama liela rosība, tomēr vairākas komandas pārrēķinājās un nepaspēja veikt savu ātrāko apli, kamēr trešajā kārtā kulminācija notika jau pašā sākumā, kamēr pēdējās minūtes braucēji pavadīja boksos, bet Sebastians Fetels uz preses konferenci jau bija paguvis pārģērbties.
Lai gan tika apspriesta iespēja tikai 3. kārtu aizvadīt pēc vecās sistēmas, tomēr tika pieņemts lēmums atgriezties pie pārbaudītajām vērtībām un 2016. gada Austrālijas GP ieies vēsturē kā vienīgais posms, kurā kvalifikācijas rezultāti tika noskaidroti, atsijājot lēnāko braucēju ik pēc 90 sekundēm.
Lai gan klasiskais trīs kārtu formāts nodrošina intrigu visas kvalifikācijas garumā, tomēr tam arī ir savi mīnusi. Skaidrs, ka ļoti reti gadās, situācijas, kad vadošo komandu braucēji nespēj tikt uz trešo kārtu, taču tajā ātrākie apļi parasti tiek uzrādīti pēdējā minūtē, kas nozīmē, ka kameras pārsvarā koncentrējas uz braucēju, kas visātrāk devies trasē, vai arī čempionāta līderi, tādējādi neizbēgami palaižot garām pole position ieguvēja vai viņa sīvākā konkurenta apļa laiku.
Vēl viens mīnuss ir fakts, ka labāka starta pozīcija ne vienmēr nozīmē priekšrocības. Braucējiem, kas kvalificējas trešajai kārtai sacīkstes, jāuzsāk ar tām riepām, ar kurām tas paveikts, kamēr pārējiem braucējiem tiek dota brīva izvēle savā stratēģijā. Līdz ar to 11. vietas īpašniekam ir ievērojamas priekšrocības pret vairākiem priekšā esošiem braucējiem.
Raksta trešo daļu lasi ŠEIT.
Tā, nu, viņš ir – vairāk nekā 40 gadus kvalifikācijas formāts bijis +/- nemainīgs un bez problēmām varēja balstīties uz loģiskiem sportiskajiem principiem. Un, protams, ka viss tika sačakarēts tieši 90-to gadu vidū – laikā, kad sabruka īstenā Formula 1 un sākās visa šī drošības paranoja, tehnikas kropļošana, inovāciju aizliegšana un trašu izvarošana. Kad par primāro kļuva Bernija onkuļa peļņa un varas centralizācija, kas galu galā šo pasākumu ar nosaukumu “F1” padarījusi par balagānu.