Tā diena ir pienākusi. F1 vēstures grāmatai pāršķirta liela lappuse. Ne vien lappuse vai nodaļa, drīzāk vesels sējums. Eklstona ēra ir noslēgusies. Lai gan runas par viņa potenciālo aiziešanu cirkulēja jau gadiem, tomēr Bernijs vienmēr atradis veidu kā panākt savu. Biežāk lamāts nekā mīlēts, tomēr ar savu pārliecību un izcilajām prasmēm rast kopsaucēju, lai no tā paņemtu maksimumu Eklstons atstājis neizdzēšamas pēdas autosporta karaliskās kategorijas attīstībā.
Jūrnieka dēls pie sava pirmā amata tika jau 16 gadu vecumā, pametis skolu, kļūstot par asistentu gāzu ražošanas rūpnīcā. Pusdienu pārtraukumos Bernijs pievērsās savai kaislībai – motocikliem un drīz vien uzsāka rezerves daļu tirdzniecības biznesu, bet 1940-to gadu beigās izmēģināja savas spējas pie F3 mašīnas stūres.
Sacīkšu braucēja karjera nebija gara un pēc nopietnas avārijas Brendshečas trasē, Eklstons nolēma koncentrēties auto tirdzniecībai, kā arī sāka nodarboties ar nekustamo īpašumu pārdošanu, tomēr 1957. gadā atgriezās autosportā kā britu uzlecošās zvaigznes Stjuarta Luisa-Evansa menedžeris, kā arī izpērkot finansiālajās grūtībās nokļuvušo “Connaught” komandu.
Nākamajā sezonā Eklstons pat pats mēģināja kvalificēties Monako GP izcīņai, tomēr vēlāk atzina, ka mēģinājums neesot bijis nopietns. Luisa-Evansa bojāeja gadu vēlāk pēc negadījuma Marokas GP laikā pamatīgi satrieca Eklstonu, kurš nolēma, ka pats pie sacīkšu mašīnas stūres vairs nesēdīsies.
Rojs Salvadori, kurš bija Luisa-Evansa komandas biedrs “Connaught” komandā, 1960-tajos gados izmantoja izdevību piesaistīt viņa pārziņā esošajai “Cooper” vienībai Eklstonu kā tās braucēja Johena Rinta menedžeri. Arī šī sadarbība nebija ilga, jo 1970. gadā Itālijā, esot vien soļa attālumā no čempiona titula, Rints piedzīvoja letālu avāriju un Eklstons jau atkal nolēma mest mieru autosportam. Jebkādā tā izpausmēs.
Šīs atvadas gan nebija uz ilgu. 1971. gadā inženieris un sacīkšu mašīnu dizaineris Rons Tauranaks, kurš pēc Brebema karjeras beigām bija kļuvis par “Brabham” komandas vadītāju, meklēja jaunu investoru un drīz vien to atrada – vienību par 100000 mārciņām pārpirka Eklstons, pamazām palīdzot tai izkļūt bedres.
Sākums gan nebija viegls, jo Eklstons uzstāja, ka Tauranakam un Brebemam būtu jāvelta visi iespējamie līdzekļi F1 komandai, ja viņi vēlās to padarīt par titulu pretendenti. Tika piesaistīts arī jauns tehniskais speciālists Gordons Marejs.
Kopā ar Kolinu Čepmenu, Frenku Viljamsu, Tediju Maijeru, Kenu Tirelu un Maksu Mosliju 1974, gadā tika radīta FOCA (F1 komandu asociācija). Tika ieviesta jauna pieteikumu kārtība sacīkstēm, kā arī FOCA bija panākusi, ka visas komandas saņems ienākumus par dalību sacīkstēs. FOCA prasības auga, bet FISA (tagad FIA) nevēlējās padoties, radot pamatīgu jucekli 1980-to gadu sākumā.
Cīņā par varu un ietekmi uz čempionāta lēmumu pieņemšanu, FOCA ar tās vadītāju un “Brabham” bosu Berniju Eklstonu priekšgalā uzskatīja, ka līdzekļu sadale notiek negodīgi, lobējot lielos auto ražotājus – “Ferrari”, “Alfa Romeo” un “Renault”. Tas noveda pie vairākiem boikotiem no abām pusēm un vienošanās tika panākta vien 1981. gadā, apmierinot lielu daļu komandu asociācijas prasību naudas sadalē, kā arī paredzot to, ka katra komanda, kas piedalās čempionātā, dosies uz visiem sezonas posmiem pēc sastādītā Konkordes līguma noteikumiem, kas ar vairākām izmaiņām ir spēkā vēl šodien.
Līgums paredzēja, ka 47 procenti TV ienākumi tiks sadalīti starp komandām, 30 % nonāks FIA pārziņā, bet atlikušie 23 % nonāca jaunizveidotās F1 attīstības veicināšanas un administrācijas grupai, ko pārvaldīja pats Eklstons, tādējādi vēl vairāk nostiprinot savu varu F1 pasaulē.
Paralēli politiskajām spēlēm, Eklstons un Marejs spēja atrast robus esošajos noteikumos, radīt vairākas prātam netveramas inovācijas – fan car, atjautīgas dzesēšanas sistēmas, degvielas uzpilde sacīkšu laikā – kas palīdzēja līdz pirmajiem diviem tituliem aizvest Nelsonu Pikē.
Tomēr spožajiem panākumiem sekoja dziļa lejupslīde, pēc kuras komandu pameta gan Pikē, gan Marejs, savas idejas tālāk nododot “McLaren” komandai, kas ātri vien kļuva par dominējošo spēku čempionātā. Tikmēr pats Eklstons 1987. gada izskaņā centās pārdot komandu “Alfa Romeo” priekš Procar čempionāta, tomēr tas savu dienasgaismu tā arī neieraudzīja, tādēļ Džeka Brebema komanda nonāca uzņēmēja Joakima Luti rokās par 5 miljoniem dolāru. 15 gadu laikā Eklstons bija četrdesmitkāršojis vienības vērtību.
Ar F1 Group ietekmes celšanu Eklstons bija izlauzis savu ceļu un kļuvis par ietekmīgāko personu F1 čempionātā. Par viņa gaitām, ekscentrisko pieeju un skandalozajām darbībām lasiet raksta otro daļu tuvāko dienu laikā F1.LV portāla sadaļā BLOGS.
sakat ko Jūs gribat par Bernardu Čārlzu Ekklstōnu, bet bez Viņa Formula1 šodien vispār nebūtu kā tāda. Noceļu cepuri priekš BCE gan kā autosporta attīstītāja, gan kā biznesmeņa priekšā. KBE Bernie!