Tieši šai dienā pirms pusgadsimta Menhengladbahas pilsētā uzsākās Heinca Haralda Frencena dzīve. Lai gan līdz F1 titulam aizsniegties neizdevās, neraugoties uz iespēju braukt 1997. gada ātrākajā formulā, Frencens nenoliedzami kļuva par vienu no savas paaudzes spožākajiem braucējiem, kura karjera un dzīve vijās vairākiem spožiem un reizēm ne tik patīkamiem mirkļiem.
Tēva dalība autosacīkstēs un mīlestība pret tām ļāva Heincam pievērsties kartinga sacensībām 12 gadu vecumā, kur ātri vien Frencens apliecināja savu talantu. Pēc ilgāka laika Vācija varēja lūkoties uz jauniešu čempionātiem ar cerībām uz nākamo F1 zvaigzni. Tomēr ar talantu vien ne vienmēr pietiek. Lai gan Frencenu uzskatīja par spožāku talantu kā Mihaelu Šūmaheru un citu vāciski runājošo braucēju Karlu Vendlingeru, līdz debijai augstakajā klasē bija jāpaciešas līdz 1994. gadam, kad “Sauber” piedāvāja Frencenam vietu savā komandā, pēc tam kad vāciets sevi bija lieliski apliecinājis sportskāru čempionātā (mūsdienu WEC ekvivalents) Pītera Zaubera vadītajā vienībā.
Papildus notikumiem trasē aizraujoši mīlas trijstūri risinājās arī ārpus tās. Līdz ar Frencena karjeras augšupeju pārtrūka viņa attiecības ar draudzeni Korinu Beču. 1995. augustā viņa kļuva par Šūmahera sievu. Šāda dinamika gan īpaši neitekmēja abu braucēju savstarpējās attiecības un acīmredzamu konfliktu abu starpā nenācās redzēt.
Tomēr viss, kas Frencena karjerā sekoja, varēja arī nenotikt. Ja lielākā daļa motorsporta fanu Rolandu Racenbergeru atcerās, galvenokārt, traģiskā negadījuma dēļ, tad Frencena dzīvība reiz tika glābta tieši pateicoties austrieša veiklajai reakcijai. Kad grupiņa braucēju devās uz bāru, Frencenam izcēlās kašķis ar kādu citu apmeklētāju, kurš dusmās paņēma dunci, atvēzējās un bija gatavs iedurt Frencenam, tomēr Racenbergers pamanījās izsist to no iekarsušā vīrieša, pasargājot jauno talantu no potenciāli bīstamām sekām.
Debijas sezona, vērtējot sniegumu, Frencenam nebija peļama – jau otrajā posmā gūti punkti, kas lika par sevi runāt vadošo komandu pārstāvjiem. Kad Airtons Senna gāja bojā Imolas trasē, Frenks Viljamss vērsās tieši pie debitanta Frencena, kurš… atteica. Pīters Zaubers viņa karjerā esot pavēris tik daudz iespēju, ka Frencenam vispareizākais lēmums šķita galavārda atstāšana komandas vadītāja rokās. Viņš no jaunā braucēja nevēlējās šķirties. Tieši pārlieku lielu lojalitāti bieži uzskata par Frencena raksturīgāko īpašību, bet pats braucējs pat pēc daudziem gadiem intervijā atzina, ka savu lēmumu nenožēlo.
Karl Wendlinger (Sauber-Mercedes). Michael Schumacher (Benetton-Ford). Heinz-Harald Frentzen (Sauber-Mercedes). 1994. pic.twitter.com/A0I4WjlGGF
— F1 in the 1990’s ? (@1990sF1) July 27, 2015
Karla Vendlingera trauma Monako posmā liedza abiem vāciski runājošajiem talantiem uzrīkot kārtīgu dueli, bet Vendlingera aizvietotāji de Čezaris, JJ Lehto un Bulions nespēja radīt nopietnu konkurenci, kamēr pats austrietis atgriežoties demonstrēja vien blāvu atblāzmu no sava kādreizējā snieguma.
Par Frencena pirmo nopieno konkurentu 1996. gada sezonā kļuva Džonijs Herberts, kurš iepriekšējā gadā ar Mihaelu Šūmaheru izcīnīja “Benetton” vienībai tās vienīgo konstruktoru kausu. Lai gan “Sauber” ātrums nebija peļams, tomēr mašīnas regulāri lūza un sezona tika pabeigta tikai ar 11 punktiem, no kuriem septiņus Frencens un Herberts, ironiskā kārtā, guva tieši tad, kad problēmas piemeklēja teju visus konkurentus – Monako GP, kur finišēja tikai četras mašīnas.
Ar to bija pietiekami, lai jau atkal saņemtu piedāvājumu no Frenka Viljamsa – šoreiz aizvietojot Deimonu Hilu, kurš kļuva par “Williams” braucēju, kad Frencens atteicās no izdevības. Pirmssezonas testos Frencens sevi vēlreiz apliecināja no labākās puses un, zinot komandas pēdējo gadu dominanci, kļuva par vienu no galvenajiem titula pretendentiem, lai gan līdz karjeras pirmajai uzvarai vēl nebija ticis.
Pati sezona gan izvērtās par absolūtu katastrofu, kurā Frencens nespēja izrādīt jebkādu pretestību komandas biedram Žakam Vilnēvam, kurš sezonas pirmajā posmā kvalifikācijā Melburnas trasē bija par 1.7 sekundēm ātrāks par Frencenu. Sacīkstēs vācietis izmantoja Vilnēva pirmā apļa izstāšanos, lai dotos pretim 2. vietai, līdz 3 apļus pirms finiša padevās bremzes. Punktus neizdevās gūt arī Brazīlijā, bet Argentīnā atteicās sajūgs. Vilnēvs bija iekrājis jau 20 punktus, kamēr Frencens joprojām bija bešā.
Vilnēvs izstājās no Sanmarīno GP pārnesumkārbas defekta dēļ, kas ļāva Frencenam izcīnīt pirmo uzvaru karjerā. Tā gan palika vienīgā šai sezonā, jo turpinājumu neizdevās vērst uz pozitīvo pusi. Lai gan ķibeles ik pa laikam piemeklēja abus braucējus, Žila Vilnēva dēls uz sezonas pēdējo posmu devās ar septiņām uzvarām un noslēdzošo soli cīņā par titulu ar Šūmaheru, kamēr Frencens bija iekrājis par 36 punktiem mazāk (tolaik uzvarētājam piešķīra 10 punktus).
Heresas trasē Frencens piedalījās vienā no neticamākajiem notikumiem autosporta vēsturē. Kad kvalifikācijā Šūmahers uzrādīja identisku laiku Vilnēva rezultātam pūlis bija šokā. Tomēr eļļu ugunim piešāva Frencens, atkārtojot abu titula pretendentu rezultātu. Pesimisti izvirzīja teoriju, ka notikusi kļūda ar rezultāta mērīšanas sistēmu, tomēr nekas netika pierādīts un dienas beigās visus trīs braucējus, kas trasi veica 1 minūtē un 21.072 sekundēs sarindoja pēc laika, kad tas tika paveikts. Abiem “Williams” braucējiem vienāds rezultāts, bet viens startēja no pole position, kamēr otram atlika otrā starta rinda.
Uz jautājumu, kas tieši tosezon neizdevās Frencenam, skaidras atbildes nav. Attiecības ar tehnisko direktoru Patriku Hedu neesot bijušas no siltākajām, tomēr nākamajā gadā Frencens ar Vilnēvu jau cīnījās kā līdzīgs ar līdzīgu, tiesa, ne vairs par pirmajām vietām un sadarbībai pienāca beigas.
Uz 1999. gada sezonu tika veikta rokāde ar Ralfu Šūmaheru un Frencens nonāca “Jordan” sastāvā kopā ar Deimonu Hilu. Bijušais čempions vairs nespēja demonstrēt gaidīto sniegumu, kamēr Frencens krāja punktu pēc punkta un ar uzvarām Francijā un Itālijā noslēdza sezonu trešajā vietā. Tas ļāva cerēt uz iesaistīšanos cīņā par titulu nākamajā gadā, tomēr Edija Džordana dzeltenās formulas nespēja konkurēt ne tikai ar “Ferrari” un “McLaren”, bet ar grūtībām cīnījās arī ar “Williams”, “Benetton” un ”BAR”. Trulli bija spēcīgs komandas biedrs kvalifikācijās, tomēr sacīkstēs Frencens spēja gūt vairāk punktu.
Gadu vēlāk sekoja gandrīz precīzs 1998. gada atkārtojums – nesaskaņas par to, kādā virzienā komandas tehniskajam departamentam vajadzētu virzīties (Frencens pat piedāvāja par savu naudu veikt labojumus), kas komplektā ar savainojumu un virkni izstāšanos, par ko pat tika izplatītas runas par iespējamo sabotāžu, lika abām pusēm šķirties vēl pirms sezonas izskaņas, kas tika noslēgta ar “Prost”. Vienība atradās uz bankrota sliekšņa, kas 4. vietu kvalifikācijā Beļģijā padarīja tikpat kā neticamu.
“Man nav nekas pret Šūmaheru. Vienkārši viņš vienmēr izvēlējās pareizos lēmumus, kamēr man šai ziņā nepaveicās.”
Palicis bez komandas, Frencens piekrita Toma Volkinšova piedāvājumam, tomēr “Arrows” komandas bultas, kas kārtīgi tika izšautas deviņdesmitajos gados, strauji krita uz zemi un jau augustā arī šī komanda savu pēdējo posmu bija aizvadījusi.
Savu pēdējo sezonu Frencens pavadīja tur, kur viņa ceļš sākās – “Sauber”, kļūstot par komandas biedru Nikam Haidfeldam. Abu Menhengladbahā dzimušo braucēju cīņā pārāks bija Frencens. Goda pjedestāls priekšpēdējā karjeras posmā ASV kalpoja kā lieliskas atvadas savai dekādi ilgušajai F1 karjerai.
Sekoja pāreja uz Vācijas salonautomobiļu čempionātu (DTM), bet “Opel” nespēja konkurēt ar “Audi” un “Mercedes” un līdz uzvarām tā arī nezdevās aizsniegties. Vēlāk pēc 16 gadu pauzes tika nobaudītas arī Lemānas 24 stundu sacīkstes, tomēr Frencena, Vendlingera un Pičini “Aston Martin” GT1 klasē palika tikai 4. vietā.
Pirms 3 gadiem mūžībā aizgāja Heinca Haralda tēvs, kurš aktīvi darbojās apbedīšanas biznesā. Uzņēmums nonāca Frencena un viņa māsas (kuras vīrs ir Nika Haidfelda brālis) rokās. Lai gan katafalki prasa pilnīgi citas iemaņas kā F1 mašīna, vienam no deviņdesmito gadu spožākajiem sacīkšu braucējiem ir izdevies atrast savu vietu arī pēc slavas dienām.
Kas attiecas uz vēlmi pēc ātruma, Frencena stāsts vēl nav galā. Elektrisko GT mašīnu čempionāts ir viens no jaunākajiem projektiem, kas dienasgaismu plāno ieraudzīt šī gada novembrī. Tam aktīvi gatavojas “Tesla Model S EGT”, kam testos pie stūres sēdās trīskārtējais Grand Prix uzvarētājs Frencens.
Viens jāiekapā par veco zēnu! Tie bija labi laiki…atceros,kad Šūmis šim dāmu nocēla,tad visi gaidīja trasē īpašu cīņu,bet nekā 😉 ko tur dēļ vecenēm plēsties!
Ļoti precīzs virsraksts! Pārvērtētais M. Šūmahers F1 debitēja ar 7.vietu 1991.g. Beļģijas GP kvalenē, bet Hains Haralds Frencens debitēja ar 5.vietu 1994.g. Brazīlijas GP kvalenē!
Gala rezultāts ir tikai savādāks 😉 nocelts skukjis un 7 pret 0 😀