Ceļš uz F1
Niko Hilkenbergs nenāca no autosportistu ģimenes, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka līdz debijai pie kartinga stūres viņš nonāca salīdzinoši vēlu – vien 10 gadu vecumā. Jau gadu vēlāk Niko bija kļuvis par Vācijas čempionu un pēc neilga laika nonāca arī Villija Vēbera paspārnē. Bijušais Mihaela Šūmahera menedžeris saskatīja daudz līdzību abos braucējos, tādēļ drīz vien jaunais talants, pateicoties savām pārdabiskajām spējām tika pie jaunas iesaukas – Hulks (pēc supervaroņa filmas ar tādu pašu nosaukumu).
Nav nekāds pārsteigums, ka pēc tik spoža sākuma, 2005. gadā, aizvadot pirmo sezonu ar formulām Hulks uzvarēja Formula BMW ADAC čempionātā. Gadu vēlāk Vācijas F3 izcīnīta piektā vieta (trešais starp debitantiem, kur labākais bija latvietis Haralds Šlēgelmilhs).
Tomēr no šī brīža viss gāja strauji uz augšu – uzvara A1GP čempionātā ar Vāciju, pārliecinošs triumfs Formula 3 Euro Series savā otrajā sezonā, testi “Williams” rindās, kur Hilkenbergs tikai nedaudz atpalika no Niko Rosberga un pārspēja otru pamatsastāva braucēju Kazuki Nakadžimu, bija pietiekami argumenti, lai noslēgtu līgumu komandas testpilota amatā.
Odziņu Hilkenberga perfektajam karjeras pirmajam posmam pielika 2009. gada GP2 sezona, kur sezonas pirmajā pusē tika uzsākta cīņa par titulu ar Romēnu Grožānu, tomēr, kad Romēns tika pie vietas “Renault” F1 komandas rindās, Hulka ceļš pretim titulam kļuva ievērojami vieglāks. Izcīnīt titulu GP2 (tagad Formula 2) debijas sezonā nevienam nebija pa spēkam līdz pat 2017. gadam, kad to paveica Šarls Leklerks.
Motorsporta elitē
Apliecinājis sevi testos ar “Williams” vēl pirms GP2 titula izcīnīšanas, nav nekāds pārsteigums, ka Hilkenbergs spēja pārliecināt Frenku Viljamsu par pievienošanos komandas pamatsastāvam 2010. gadā. Ne Hilkenbergam, ne komandas biedram Barikello ar vadošajām komandām pacīnīties neizdevās un situāciju neuzlaboja ziņas, ka Hilkenbergam nāksies pamest komandu, dodot vietu Pastoram Maldonado un viņa dāsnajiem sponsoriem. Sezonu gan Niko izdevās noslēgt uz pozitīvas nots, izcīnot negaidītu pole position lietainajā Interlagosas trasē Brazīlijā. Sacīkstēs gan nācās atkrist uz astoto vietu.
Palicis bez komandas, Niko Hilkenbergs pievienojās “Force India”, aizvadot gadu rezerves braucēja amatā, bet gadu vēlāk pierādīja sevi, pārspējot komandas biedru Polu di Restu. par sezonas spožāko mirkli atkal kļuva Brazīlijas GP. Lietainajiem apstākļiem vislabāk pielāgojās Hilkenbergs un “McLaren” braucējs Džensons Batons – abi izmantoja pārejas laika riepas un ieguva 40 sekunžu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem. Atlūzas uz trases šo pārsvaru izdzēsa. Pavadījis nepilnu pussacīksti vadībā, Hilkenbergs piekāpās Luisam Hamiltonam, bet mēģinājumi atgūt pozīciju noslēdzās ar sadursmi. Hamiltona cīņa bija galā, kamēr Hulkam nācās samierināties ar piekto vietu.
Savu trešo sezonu kā F1 braucējs Hilkenbergs uzsāka trešajā vidus ešalona komandā – “Sauber”. Sadarbība neizvērtās kā cerēts un jau sezonas vidū abas puses oficiāli lauza līgumu, lai gan Hilkenbergs palika startēt “Sauber” sastāvā līdz sezonas beigām, vairākkārt apliecinot savu talantu, to visspožāk paveicot Korejā, kur tika pieveikti motorsporta dūži Luiss Hamiltons un Fernando Alonso, kas ļāva ieņemt 4. vietu. Sezona kopvērtējumā tika noslēgta 10. vietā, kamēr komandas biedrs Estebans Gutjeress tikai reizi finišēja punktos, un arī tad aiz Hilkenberga.
Atgriešanās “Force India” rindās izvērtās samērā veiksmīga – Hilkenbergs guva punktus pirmajos 10 posmos un pārspēja komandas biedru Serhio Peresu, ļaujot komandai nostabilizēties sešu vadošo vienību vidū. Finansējuma trūkums gan liedza sezonas otrajā pusē tikpat efektīvi sacensties ar “McLaren” un “Williams”. Nākamo divu sezonu laikā “Force India” regulāri krāja punktus vienā posmā pēc otra, tomēr Hilkenbergam nācās atzīt Peresa pārākumu. Neraugoties uz vairāk kā 20 finišiem pirmajā sešiniekā Niko tā arī ne reizi nespēja aizsniegties līdz goda pjedestālam. Tikmēr 2015. gadā paralēli F1 programmai tika izmēģinātas izturības sacīkstes – savā vienīgajā mēģinājumā Lemānas 24 stundu sacīkstēs ar “Porsche” Hilkenbergam izdevās nodrošināt uzvaru.
2017. gadā Hilkenbergs pieņēma jaunu izaicinājumu startēt atjaunotās “Renault” komandas rindās. Pirmā sezona pagāja tieši tā, kā lielākā daļa viņa karjeras, muļļājoties par pirmā desmitnieka beigām. Komandas biedrs Džolions Palmers nespēja izrādīt nopietnu konkurenci, tomēr Karlosa Sainca ienākšana uzkurināja iekšējo dueli. Pieredze ļāva Hilkenbergam gūt virsroku, kopvērtējumā sasniedzot septīto vietu. Sezona gan noslēdzās ar sadursmi ar Grožānu, pēc kā viņa mašīna nonāca augšpēdus.
Pēdējais gads “Renault” rindās neizvērtās tik spožs, kā vācietis vēlētos. Jaunais komandas biedrs Rikjardo bija pārāks, turklāt jau atkal izdevību kāpt uz pjedestāla Niko neizmantoja pēc paša kļūdas slapjajā Hokenheimā. Hilkenbergam nebija līguma uz 2020. gadu, līdz ar to šķita, ka viņa F1 karjera ir galā.
Atgriešanos lielā mērā sekmēja pandēmija. Abi “Racing Point” braucēji sezonas laikā izlaida sacīkstes, līdz ar to Hilkenbergs steidzās palīgā, Lielbritānijā pat kvalificējoties trešajā vietā aiz dominējošajiem “Mercedes”. Jau atkal pjedestālu aizķert neizdevās. Vēl vairākas komandas izrādīja interesi par Hilkenbergu,kad viņu braucējiem parādījās pirmie vīrusa simptomi.
Vienība, kas nu bija pārtapusi par “Aston Martin” paturēja viņu rezervista lomā uz nākamo gadu, taču Grand Prix praksi Niko Hilkenbergs neguva. Vēl viena atgriešanās sekoja 2022. gadā uz pirmajiem diviem posmiem, aizvietojot saslimušo Sebastianu Fetelu, taču mašīna nebija pietiekami ātra, lai cīnītos par punktiem.
Pēc trim faktiski izlaistām sezonām Niko sagaidīja vēl vienu izdevību, šoreiz kā pamatsastāva braucējs “Haas” komandā, kas nebija apmierināta ar Mika Šūmahera sniegumu. “Haas” formula bija ļoti nesaudzīga pret riepām, kā rezultātā pat cerīgs rezultāts kvalifikācijā ātri vien tika aizēnots ar ļoti blāvu sacīksti.
Visas sezonas gaitā Hulks punktus guva tikai divreiz: sacīkstēs Austrālijā un sprintā Austrijā. Tomēr uz Magnusena fona viņš izskatījās lieliski, saglabājot vietu komandā arī uz 2024. gada sezonu.
