Pirms šīs sezonas “Ferrari” tika uzskatīti par galvenajiem favorītiem uz titulu. “Mercedes” komanda tika uzskatīta par absolūtu Hamiltona karaļvalsti, bet optimisti gaida pārsteigumus no “Red Bull”. Galu galā par pirmā posma uzvarētāju kļuva Valteri Botass, kuram pērn tas tā arī ne reizi neizdevās. To, vai somu sportistam izdosies iesaistīties cīņā par titulu, rādīs laiks, tomēr vismaz 10 reizes čempionāta vēsturē sezonas atklāšanas posma uzvarētājam sezonas turpinājums sniegtajā medus podā meta vienu darvas karoti pēc nākamās.

2012. gads – Džensons Batons: 5. vieta kopvērtējumā

Pirms septiņiem gadiem sezonas pirmajos septiņos posmos uzvarēja septiņi dažādi braucēji. Neraugoties uz dramatisku degvielas taupīšanu, Batonam izdevās pieveikt konkurentus Austrālijā, tomēr sezonas turpinājumā pielāgoties riepu specifikai nebija viegli. Nolauzts priekšējais antispārns Malaizijā, sagriešanās Monako un neskaitāmi finiši desmitnieka lejasgalā, vai pat aiz tā. Pēc mājas posma Silverstounā Džensons bija atkritis jau līdz astotajai vietai. Uzlabojumi “McLaren” mašīnai uz nākamo posmu bija ļoti veiksmīgi, tomēr sapnis par otro titulu sen bija izsapņots.

2005. gads – Džankarlo Fisikella: 5. vieta kopvērtējumā

Pārmaiņu gads F1 nāca ar stingrākiem dzinēju noteikumiem, turklāt riepām bija jāiztur pilna sacīkšu distance. Piepeši par ātrāko komandu kļuva “Renault”. Nevienu nepārsteidza pieredzējušā Fisikellas pole position spēcīgajā lietū un vēlāk arī uzvara sacīkstēs, tomēr jau nākamajos posmos bija redzams, ka komandas patiesā zvaigzne ir jaunais Fernando Alonso. Nākamajos trīs posmos Fizzi avarēja, palika malā ar dzinēja defektu un izslīdēja, kamēr Alonso jau bija tālu priekšā. Situāciju vēl vairāk apgrūtināja ātrie, bet neizturīgie “McLaren”, kā arī Šūmahera centieni atgriezt “Ferrari” galvgalī. Savu otro pjedestālu Fisikellam nācās gaidīt līdz pat Itālijai, lai gan komanda uzvarēja konstruktoru kausā.

2003. gads – Deivids Kulthards: 7. vieta kopvērtējumā

“McLaren” komandā nebija daudz optimisma pēc kvalifikācijas, kad noskaidrojās, ka abas mašīnas sacīkstes sāks no otrā desmita. Žūstošā trasē Kulthards bija viens no pirmajiem braucējiem, kuram uzmontēja sausā laika riepas. Viss liecināja, ka Deivids izcīnīs 4. vietu. Raikonens saņēma sodu par ātruma pārkāpumu boksos, Šūmahera mašīnai radās problēmas, bet Montoija sagriezās. Negaidītai uzvarai turpinājums nesekoja – Kulthards palika komandas biedra Raikonena ēnā, bet jaunais līgums ļāva komfortabli noskatīties sezonas otro pusi, braucot aiz spožākajām zvaigznēm.

1997. gads – Deivids Kulthards: 3. vieta kopvērtējumā

Raženais skotu braucējs šai nevēlamajā sarakstā iekļuvis divreiz. Lai gan sezonas oficiālajā kopvērtējumā ieņemta trešā vieta, tā ir tikai aisberga redzamā daļa. “Williams” bija izteikti favorīti, bet Šūmahers savā otrajā gadā bija padarījis “Ferrari” par mašīnu, kas var cīnīties par uzvarām. “McLaren” atlika noskatīties uz cīņu no ‘bērnu galdiņa’ kopā ar “Benetton”. Vilnēvs ar Īrvaina “Ferrari” sadūrās jau startā, bet Frencenu pievīla bremžu sistēma. Kulthards nosargāja pārsvaru pār Šūmaheru, bet nākamajos 11 posmos tikai divreiz tika punktos. Kopējo skatu kaut nedaudz saglāba cienīgs sezonas noslēgums un dubultuzvara Heresā, kur Kulthards palika aiz Hakinena.

1989. gads – Naidžels Mansels: 4. vieta kopvērtējumā

Uz pirmo posmu pēc Turbo dzinēju ēras braucējiem nācās doties uz Airtona Sennas dzimteni Brazīlijā. “McLaren” joprojām bija favorīti, taču Mansela un Bergera arsenālā bija “Ferrari” pusautomātiskās transmisijas sistēma, kas palīdzēja veikt satriecošus startus. Šoreiz tas bijā pārlieku labs un Bergers uztriecās pole position ieguvējam Sennam, bet Prosts nespēja atrast pareizos regulējumus. Pārnesumkārbas defekti pirmssezonas testos bija regulāri, tas pats atkārtojās kvalifikācijā. Mansels bija tik dusmīgs, ka rezervēja lidmašīnu atpakaļceļam vēl pirms sacīkšu finiša. Reisu nācās nokavēt, jo sacīkšu dienā sarkanā mašīna strādāja kā nākas. Sekoja četras izstāšanās, apliecinot, cik neizturīgu mašīnu itāļi togad bija radījuši.

1974. gads – Denijs Halms: 7. vieta kopvērtējumā

Ilggadējais “McLaren” braucējs Denijs Halms jau atradās karjeras norietā un vēlējās karjeru noslēgt bez nopietnām traumām. Bailes par paša drošību vēl vairāk radīja drauga Petera Revsona letālā avārija sezonas sākumā, kam sekoja lēmums likt punktu gada izskaņā. “McLaren” mašīna togad bija īpaši spēcīga – Roitemana kļūda priekšpēdējā aplī dāvāja Halmam karjeras pēdējo uzvaru, bet sezonas laikā visa uzmanība tika veltīta Emersonam Fitipaldi, kurš izcīnīja savu otro titulu.

1971. gads – Mario Andreti: 8. vieta kopvērtējumā

“Ferrari” komanda uz Dienvidāfriku bija paredzējusi doties ar pamatsastāva braucējiem Kleju Regazoni un Džekiju Iksu, trešo mašīnu atstājot Ignacio Džinti rokās. Itālis zaudēja dzīvību izturības sacīkstēs Argentīnā, tādēļ viņa vietu ieņēma Andreti. Amerikāņa debija “Ferrari” pārvērtās negaidītā uzvarā, kad Deniju Halmu pašās Dienvidāfrikas GP beigās piemeklēja balstiekārtas defekts. Pārējie posmi Andreti nebija tik veiksmīgi, turklāt akcents tika likts uz sezonu Amerikā. Viņa laiks F1 čempionātā pienāca dekādes beigās.

1968. gads – Džims Klārks: 11. vieta kopvērtējumā

1968. gadā Kolins Čapmens pirms sezonas paveica visu iespējamo – radīja ātrāko mašīnu un nolīga divus labākos braucējus – Džimu Klārku un Greiemu Hilu. Tas ar dubultuzvaru tika apliecināts arī sezonas pirmajā posmā Dienvidāfrikā. Otro posmu Klārks vairs nesagaidīja pēc letālās avārijas F2 sacīkstēs Hokenheimā. Hils vēlāk kļuva par čempionu…

1967. gads – Pedro Rodrigess: 6. vieta kopvērtējumā

Tolaik kalendārā bija īpatnēja iezīme – Dienvidāfrikas posms risinājās janvārī, bet nākamie posmi bija jāgaida līdz maijam. “Cooper” komandu bija pametis Džons Sērtiss, tādēļ ar Rodrigesu tika noslēgts pagaidu līgums uz vienu posmu. “Brabham” braucējus piemeklēja problēmas, Klārka dzinējs padevās un piepeši vadībā nonāca vietējais braucējs Lovs trīs gadus vecā privātā “Cooper” mašīnā. Viņam nācās veikt papildus pitstopu, lai papildinātu degvielas bāku un uzvara tika Rodrigesam. Meksikānis aizvadīja pilnu sezonu ar “Cooper”, taču kompānija atradās savā norietā. “Brabham” un “Lotus” dalīja uzvaras, bet Rodrigess uz pjedestāla togad vairs nekāpa.

1966. gads – Džekijs Stjuarts: 7. vieta kopvērtējumā

Šaurajās Monako ieliņās finišu sasniedza tikai sešas mašīnas, turklāt divas atradās tik tālu aizmugurē, ka klasificēti tika vienīgi četri braucēji, kas joprojām ir F1 rekords. Tehnisko noteikumu izmaiņas paredzēja pāreju uz 3 litru dzinējiem, kam ne visas komandas bija gatavas, it īpaši pēc “Climax” lēmuma pamest čempionātu. Nekas gan nespēja apturēt tobrīd vēl jauno uzlecošo zvaigzni Stjuartu. Nākamajā posmā Beļģijā viņš piedzīvoja smagu avāriju, kas kalpoja par pagrieziena punktu dzīvē – skots sāka aktīvi iesaistīties kampaņās par drošības standartu uzlabošanu. Kas attiecas uz atlikušo sezonas daļu, “BRM” mašīnas izturība bija tik zemā līmenī, ka finiši paši par sevi kļuva par retumu.