Svētdien, 14. aprīlī, Šanhajā tiks dota zaļā gaisma Formula 1 čempionāta tūkstošajām sacīkstēm. 69 gadu laikā gājis raibi, tomēr ir dažas sacīkstes, kas līdzjutēju sirdīs ir iespiedušās spilgtāk par pārējām. Piecu rakstu sērijā aplūkosim 25 unikālus gadījumus no pirmajiem 999 posmiem. Varam būt droši – nekas tāds 1000. Grand Prix neatkārtosies!

Sacīkstes 25 kilometru trasē

Mūsdienās Formula 1 trases ir samērā standartizētas. To garums svārstās no nepilniem trīsarpus kilometriem Monako līdz 7 km Spa. Tomēr pat kādreizējā 14km Spa konfigurācija, ko izmantoja līdz 1978. gadam, nestāv pat tuvu Peskaras trasei Itālijā. Agrāk ļoti reti sacensību rīkošanai tika izmantotas speciālas trases. Visbiežāk Grand Prix notika pamestās lidostās vai uz publiskajiem ceļiem. Peskaras trase savienoja trīs ciemus – Peskaru, Montesilvano un Kapelli. Trase sastāvēja no divām 6 km garām taisnēm un ātru viltīgu līkumu sērijas. Viena apļa veikšana pat F1 mašīnām 1957. gadā prasīja no 10 līdz 12 minūtēm. Stirlings Moss guva uzvaru ar vairāk kā 3 minūšu pārsvaru pār Huanu Manuelu Fanhio. Posmā iztika bez nopietniem incidentiem, tomēr pēc 1955. gada Lemānas traģēdijas drošības standarti strauji auga un tik garām trasēm kā Peskarai tos bija gandrīz neiespējami sasniegt. Par Itālijas GP mājvietu kļuva Monca, līdz ar to Peskara zaudēja savu vietu kalendārā. Šī bija vienīgā reize, kad braucēji sacentās vairāk kā 25 kilometrus garā trasē.

Pole position 3 braucējiem

Gadījumi, kad pat ar sekundes tūkstošdaļu palīdzību nav iespējams noskaidrot, kurš braucējs uzrādījis labāku rezultātu ir retums, tomēr, kas notika 1997. gada 25. oktobrī gan dēvējams par pārsteigumu: 3 braucēji – Vilnēvs, Šūmahers un Haincs Haralds Frencens – uzrādīja identisku rezultātu. Pesimisti izvirzīja teoriju, ka notikusi kļūda ar rezultāta mērīšanas sistēmu, tomēr nekas netika pierādīts un dienas beigās visus trīs braucējus, kas trasi veica 1 minūtē un 21.072 sekundēs sarindoja pēc laika, kad tas tika paveikts – Vilnēvs ieguva pole position, bet Šūmahers stājās viņam blakus. Pēc sacīkstēm par dīvaino kvalifikāciju neviens vairs nerunāja – Šūmahers nesekmīgi bija centies izsist Vilnēvu. Kanādietis kļuva par čempionu, bet Šūmahers pēc skandāla tika izslēgts no sezonas kopvērtējuma un pamatīgi sabojāja savu reputāciju.

Ātrākais aplis boksos

“F1LV

Anglija tradicionāli saistās ar lietainiem laikapstākļiem un tieši tādi Doningtonas trasē tie bija 1993. gada 11. aprīlī Eiropas Grand Prix laikā. Sacīkšu pirmo apli būs redzējuši daudzi – Airtons Senna 4 kilometru laikā aspteidza Šūmaheru, Vendlingeru, Hilu un Prostu, pārņemot vadību. Senna izcīnīja pārliecinošu uzvaru, pielāgojoties mainīgajiem laikapstākļiem ar četriem pitstopiem. Prosts finišēja otrajā vietā nepilnu apli aizmugurē. Francūzis bija veicis septiņus pitstopus, mainot slapjā laika riepas pret sausajām un atpakaļ. Šis rekords joprojām nav pārspēts vai atkārtots. Tikmēr Senna uzstādīja sacīkšu ātrāko apli, braucot cauri boksu celiņam. Tolaik nebija tādu ātruma ierobežojumu kā mūsdienās, bet Doningtonas trases konfigurācijā boksu celiņš bija krietni īsāks par pašu trasi. Senna vēlējās mainīt mašīnas riteņus, taču “McLaren” komandas mehāniķi tam nebija gatavi un brazīlietis garāžā nepiestāja. Šī bija pēdējā reize Sennas karjerā, kad viņš tiek pie ātrākā apļa.

‘Brabham’ ventilatormašīna

“Brabham” nebija ne bagātākā, ne leģendārākā Formula 1 komanda, tomēr tieši viņi ik gadu spēja pārsteigt konkurentus ar neprātīgām inovācijām. Bernija Eklstona menedžmenta dotības, Gordona Mareja, Herbija Blaša un Čārlija Vitinga tehniskās prasmes un uzdrīkstēšanās komplektā ar spožākajiem braucējiem pie stūres bija neapturama kombinācija. Uz 1978. gada Zviedrijas posmu “Brabham” ieradās ar tā saucamo ‘fan car’ jeb ‘ventilatormašīnu’. Antispārnu izmantošana gaisa plūsmas novirzīšanai jau bija ieguvuši popularitāti, taču mašīnas aizmugurē esošais ventilators radīja neiedomājamu piespiedējspēku, iesūcot gaisu no mašīnas apakšas un atdzesēja formulas dzinēju. Gordons Marejs bija tik pārliecināts par sava izgudrojuma efektivitāti, ka kvalifikācijā “Brabham” mašīnas tika piepildītas ar vairāk degvielu kā nepieciešams, lai slēptu mašīnu patieso ātrumu. Nikijs Lauda izcīnīja pārliecinošu uzvaru. FIA iebilda, ka jebkurai piespiedējspēku ģenerējošai ierīcei ir jābūt piefiksētai, kamēr ventilators bija rotējoša detaļa, lai gan “Brabham” taisnojās, ka ierīce paredzēta dzesēšanai un piespiedējspēka radīšana esot tikai blakusefekts. Nākamajā posmā lielais ventilators jau bija aizliegts. Marejs bija radījis, iespējams, visu laiku labāko F1 mašīnu, kuras mūžs bija tikai 1 posmu ilgs.

Diskvalifikācija par pārāk lēnu braukšanu

Aplūkojot visu laiku sliktākos F1 braucējus, bieži saraksta tiek iekļauts Als Pīss. Agrāk vietējo braucēju piedalīšanās Grand Prix bija ierasta parādība. Diez vai Kanādas autosporta vēsturē ir kāds braucējs ar vairāk vietējā mēroga trofejām kā Pīss, tomēr līdz savai F1 debijai viņš jau bija 45 gadus vecs un brauca ar novecojušu tehniku. “Eagle” mašīna bija absolūta katastrofa, baterija nestrādāja kā nākas, arī pats braucējs izslīdēja, tomēr ne mirkli nedomāja padoties. Finiša līnija tika šķērsota 43 apļus aiz uzvarētāja. Sekoja vēl divi mēģinājumi, tomēr konkurentu mašīnas šo gadu laikā attīstījās, kamēr Pīss brauca ar to pašu neveiksmīgo “Eagle”. 1969. gadā viņš kvalificējās 17. vietā no 20 dalībniekiem, tomēr sacīkstēs viss sagāja grīstē. Mašīna bija pusminūti aplī lēnāka par konkurentiem, turklāt Pīss radīja bīstamas situācijas tiem, kas viņu apdzen pa apli. Jau pirmajā aplī tika izsists Silvio Mouzers, bet vēlāk sabeigta Žana-Pjēra Beltuā mašīnas balstiekārta. Tad pienāca Džekija Stjuarta kārta. Topošais čempions par mata tiesu izvairījās no Pīsa neizprotamajiem manevriem. Tas saniknoja Stjuarta pārstāvētās “Matra” komandas vadītāju Kenu Tirelu. Viņš iesniedza protestu un drīz vien Pīss kļuva par pirmo un vienīgo braucēju, kurš diskvalificēts par pārāk lēnu braukšanu.