Katra autosacīkšu braucēja sapnis ir kļūt par čempionu. Sasniegt to ar senāko, titulētāko un fanu iemīļotāko komandu mirklim piešķir īpašu burvību. Tikai deviņiem braucējiem ir izdevies uzvarēt F1 čempionātā “Ferrari” sastāvā. Saraksts ar tiem desmit, kam tas nav izdevies, ir krietni garāks. Šobrīd aplūkosim 10 spožākos “Ferrari” ‘neveiksminiekus’.

Sebastians Fetels (2015-2020)

Izmaiņas formulu tehniskajos noteikumos sagrieza spēku samērus kājām gaisā 2014. gadā un piepeši Sebastiana Fetela dominance pagaisa kā nebijusi. “Red Bull” ātrums bija zudis, turklāt Fetels zaudēja arī jaunajam komandas biedram Danielam Rikjardo. Nācās pāršķirt jaunu lappusi karjerā. Izvēle krita par labu “Ferrari”, tomēr Mauricio Arivabenes vadībā komanda tikai epizodiski spēja cīnīties par uzvarām, kamēr “Mercedes” ar Hamiltonu priekšgalā vāca vienu titulu pēc otra. Vairākkārt arī paša kļūdas svarīgos brīžos liedza Fetelam izrādīt sīvāku konkurenci un jau atkal atkārtojās “Red Bull” scenārijs – kad komandā ienāca ambiciozs jauneklis, kurš izrādās vismaz tikpat ātrs, Sebs nolemj šķirties no komandas, vienīgā atšķirība, ka šoreiz ar nepadarīta darba sajūtu. Vācietim šogad vēl teorētiski ir iespēja izcīnīt savu piekto titulu, taču “Ferrari” ātrums pirmssezonas testos lielas cerības nevieš.

Fernando Alonso (2010-2014)

Arī Alonso palikšana sausā, ņemot vērā viņa spožo CV, šķiet neticama. Pēc dubulto difuzoru uzvaras gājiena un KERS sistēmas izgāšanās “Ferrari” 2009. gadā vajadzēja daudz laika, lai atgrieztos cīņā par uzvarām. Skats uz 2010. gada sezonu ar ilgi gaidīto Alonso piesaisti Itālijā tika gaidīts ļoti cerīgi. Ilgāku laiku izskatījās, ka titulu savā starpā sadalīs “McLaren” un “Red Bull” braucēji, tomēr veiksmīga sezonas otrā puse ļāva spānim atgriezties cīņā par titulu, taču izšķirošajā posmā Abū Dabī stratēģiskas kļūdas un iesprūšana aiz lēnākiem braucējiem liedza Alonso piepildīt sapni. Atkārtota izdevība radās 2012. gadā, tomēr bēdīgi slavenā starta avārija ar Romēnu Grožānu un Fetela satriecošais sniegums lika izkaisīt 40 punktu pārsvaru. Mainīgos apstākļos Brazīlijā Alonso pakāpās līdz otrajai vietai, taču ar to bija par maz. Vēl viens gads aiz Fetela un absolūts fiasko 2014. gadā, kas tika pavadīts strīdoties ar vadību un jauno komandas vadītāju Matiači, pielika punktu Alonso sapnim par titulu ar “Ferrari”.

Alonso preses konferencē blakus “Red Bull” braucējam Sebastianam Fetelam, Foto: Ferrari Media

Žans Alezī (1991-1995)

Savas karjeras laikā Alezī uzvarēja tikai 1 reizi, tomēr skaitļi neatspoguļo viņa patieso talantu. Alezī pietika ar pusotru sezonu, lai pierādītu savas prasmes Frenkam Viljamsam. Kontrakts jau tika parakstīts un Alezī, visticamāk, būtu kļuvis par vairākkārtēju pasaules čempionu, tomēr komanda vēl vilcinājās paziņot savu sastāvu, jo centās iegūt Airtonu Sennu. Neskaidrībā par savu nākotni, Žans nolēma sekot sirdij, nevis prātam un pievienoties “Ferrari”, kur vieta viņam bija garantēta. Diemžēl 90-to gadu sākumā “Ferrari” bija absolūti bezspēcīgi un viņu V12 dzinēji izrādījās neizturīgi. Arī veiksme vairākkārt novērsās no Alezī. Viņš kļuva par tifozi iemīļotu ‘tautas čempionu’, lai gan faktiska cīņa par titulu izpalika. “Williams” šai pašā laikā izcīnīja 3 konstruktoru titulus.

Alens Prosts (1990-1991)

Pēc nesaskaņām ar komandas biedru Airtonu Sennu 1989. gada izskaņā Prosts pameta “McLaren”, lai pievienotos “Ferrari”. Senna joprojām atradās pašā ātrākajā mašīnā, tādēļ Prosta spēja saglabāt intrigu par titulu līdz pat sezonas beigām bija apbrīnojama. Japānas Grand Prix viņam vajadzēja finišēt priekšā Sennam, lai saglabātu izredzes, tomēr Senna jau pirmajā līkumā parūpējās, lai Prosts nefinišētu. Pēc avārijas brazīlietis palika nesodīts un kļuva par čempionu. Nākamajā gadā “Ferrari” klājās vēl grūtāk un komanda atlaida Prostu vēl pirms pēdējā posma par viņa nesaudzīgo kritiku sarunās ar medijiem.

Naidžels Mansels un Alens Prosts uz goda pjedestāla 1990. gadā Heresā, Foto: Ferrari Media

Naidžels Mansels (1989-1990)

Turbo ēra bija tikko beigusies un Naidžels Mansels uzskatīja, ka 1989. gadā “Ferrari” būs lielākas izredzes izcīnīt titulu kā viņa tā brīža pārstāvētajai “Williams” komandai. Pirmssezonas testi pierādīja pretējo – mašīna lūza tik bieži, ka Mansels bija rezervējis vietu lidmašīnā atpakaļceļam no pirmā posma Brazīlijā vēl pirms sacīkšu finiša, jo bija pilnībā pārliecināts, ka tā apstāsies jau pirmajos apļos. Pārsteidzošā kārtā Mansels ne tikai finišēja, bet uzvarēja jau savā pirmajā startā ar “Ferrari”. Sezonas turpinājums gan bija ķibelēm pilns. Mansels kāpa uz pjedestāla katru reizi, kad finišēja, bet daudzās izstāšanās lika palikt kopvērtējumā ārpus labāko trijnieka. Nākamajā sezonā sadzīvot ar Alenu Prostu nebija viegli un Mansels pamazām kļuva par komandas otro numuru. Nespējis sadzīvot ar jauno lomu, Mansels atgriezās “Williams” sastāv, kur vēlāk arī kļuva par čempionu.

Žils Vilnēvs (1977-1982)

Vilnēvam pietika ar dažām sacīkstēm “McLaren” komandā, lai pārliecinātu Enzo Ferrari par Žila potenciālu. Vilnēvs ieņēma Nikija Laudas vietu un savā pirmajā pilnajā sezonā tika pie uzvaras mājas posmā Kanādā. Kanādietis bija ļoti ātrs, taču vienlaikus arī ne pārāk stabils, tādēļ 1979. gadā, kad “Ferrari” komanda dominēja, Džodijs Šekters guva virsroku. Nākamajā sezonā itāļu vienība nebija pievērsusi pietiekami lielu uzmanību ‘ground-effect’ sistēmas attīstīšanai. Sezona izvērtās par absolūtu katastrofu – ne Vilnēvs, ne Šekters tā arī netika pie pjedestāla. Turboērās pirmā mašīna “Ferrari” padevās ļoti ātra, taču vadāmība sagādāja problēmas un cīņa par titulu izpalika. 1982. gads beidzot bija “Ferrari” lielā iespēja. Pēc konflikta ar komandas biedru Didjē Pironi par komandas norunu neievērošanu Imolā, Vilnēvs bija apņēmības pilns parādīt pasaulei, ka viņš ir labāks par Pironi. Centieni iet uz maksimumu noveda pie avārijas Beļģijas posma kvalifikācijā. Tā izdzēsa Vilnēva dzīvību. “Ferrari” vēlāk nodrošināja uzvaru komandu ieskaitē, lai gan arī Pironi piedzīvoja smagu avāriju, kas pielika punktu viņa karjerai.

Džekijs Ikss (1968; 1970-1973)

Mūsdienās Džekiju Iksu pasaule pazīst kā izturības sacīkšu leģendu, tomēr pie pirmās iespējas braukt “Ferrari” komandā viņš tika jau 23 gadu vecumā, izcīnot vairākus goda pjedestālus, tostarp uzvarot Francijā. Pēc sezonas ar “Brabham” Ikss atgriezās “Ferrari”, tomēr uzvaras vienu pēc otras krāja “Lotus” zvaigzne Joens Rints. Austrietis zaudēja dzīvību Moncā un Ikss bija vienīgais, kurš varēja viņu apsteigt. Sekoja uzvaras Kanādā un Meksikā, tomēr Iksam pietrūka 5 punktu. Vēlāk viņš pats atzina, ka ir priecīgs par rezultātu, jo pārspēt Rintu bez cīņas viņam nesagādātu sajūsmu. Nākamo gadu laikā Ikss izjuta, ka “Ferrari” bieži koncentrējas uz savu ziturības sacīkšu programmu, nevis F1 sacīkstēm, kas atspoguļojās arī rezultātos. “Ferrari” pat nolēma izlaist dažus posmus, kas kļuva par pēdējo pilienu. Sezonas vidū Ikss pameta komandu.

Foto: Džekijs Ikss 1970. gada Kanādas Grand Prix vadībā, Foto: Ferrari Media

Stirlings Moss (1962)

Nesen mūžībā aizgājušā Stirlinga Mosa iekļaušana šai sarakstā varētu pārsteigt daudzus, jo viņš tā arī F1 sacīkstēs pie “Ferrari” stūres nebija startējis. 1961. gada izskaņā Moss bija apliecinājis sevi kā vienu no izcilākajiem braucējiem, gandrīz katru gadu cīnoties par titulu, braucot “Rob Walker Racing” privātās komandas sagatavotajās “Lotus” un “Cooper” automašīnās. Moss un Ferrari apraka kara cirvi un panāca vienošanos, ka Volkera komanda nopirks “Ferrari” mašīnu, kas būs identiska rūpnīcas braucēju spēkratiem. Mosam bija visas iespējas tuvāko gadu laikā izcīnīt ilgi kāroto titulu, tomēr smaga avārija Gudvudā pielika punktu Mosa autosporta karjerai. Vēl savās vecumdienās Moss uzskatīja, ka ar “Ferrari” būtu varējis kļūt par čempionu.

Rikardo Rodrigess (1961-1962)

Mēs nekad neuzzināsim, ko Rodrigess varēja sasniegt. 1958. gadā viņš pieteicās Lemānas 24 stundu sacīkstēm, taču netika tām pielaists, jo viņam bija tikai 16 gadi. Divus gadus vēlāk Rodrigess diennakts braucienu noslēdza 2. vietā. Viņš joprojām ir visu laiku jaunākais braucējs, kurš šajās sacīkstēs sasniedzis pjedestālu. Savā F1 debijā 1961. gadā Itālijā Rodrigess ar “Ferrari” kvalificējās 2. vietā, 0.8 sekundes priekšā topošajam čempionam Filam Hilam. Sacīkstēs viņu pievīla degvielas padeves sistēma. Nākamajā sezonā viņš vairākkārt epizodiski apliecināja savu supertalantu, neraugoties uz mazo pieredzi. “Ferrari” nolēma nedoties uz Rodrigesa mājas posmu Meksikā, kas neskaitījās čempionāta kopvērtējuma ietvaros. Rikardo nolēma turp doties ar “Lotus” formulu. Treniņu laikā balstiekārtas defekta dēļ tika piedzīvota avārija un Rodrigess gāja bojā. Pasaule tā arī neuzzināja, uz ko viņš būtu spējīgs.

Pīters Kolinss (1956-1958)

1956. gads bija pārmaiņu laiks F1 čempionātā. Pēc traģiskās avārijas Lemānā “Mercedes” pameta autosportu. Tās līderis Huans Manuels Fanhio devās uz “Ferrari”, kur par viņa komandas biedru kļuva britu jauneklis Pīters Kolinss. Kopvērtējumā tika skaitīti tikai septiņi Grand Prix posmi, tādēļ neveiksmēm bija īpaši augsta cena. Sezonas pēdējā posmā Moncā Fanhio nekļūtu par čempionu tikai ja pats izstātos, bet Kolinss vai Žans Bera uzvarētu. Bera un Fanhio izstājās. Tolaik noteikumi ļāva veikt braucēju maiņas, tādēļ “Ferrari” vēlējās, lai 2. vietā esošais Luidži Musso atdotu savu vietu Fanhio. Musso ignorēja komandas norādījumus, taču Kolinss apzinājās situāciju un savu lomu kā komandas 2. pilots un labprātīgi devās boksos, ļaujot Fanhio pabeigt sacīkstes un kļūt par čempionu. Džentlmenis trasē un pleibojs ārpus tās, Kolinss tika pie otrās iespējas 1958. gadā, kad “Ferrari” bija ātrākā mašīna. Draudzība ar Maiku Hotornu un naids pret Luidži Musso radīja pamatīgas nesaskaņas komandas iekšienē. Kolinss izcīnīja pārliecinošu uzvaru mājas posmā, taču jau nākamajā posmā Nirburgringā viņš piedzīvoja letālu avāriju tikai 26 gadu vecumā.

Pīters Kolinss traucas pretim uzvarai 1956. gada Francijas Grand Prix, Foto: Ferrari Media

Statistika liecina, ka Felipe Masa, Rubenss Barikello, Karloss Roitemans, Gerhards Bergers, Klejs Regazoni un Edijs Īrvains arī būtu tiesīgi atrasties šai topā, tomēr šie braucēji pārsvarā pildīja ieročnesēja lomu un pie savas izdevības drīzāk tika apstākļu sakritības rezultātā. Fetels pavisam noteikti bija komandas līderis piecu gadu garumā. Fakts, ka ne viņam, ne Alonso tā arī nav izdevies kļūt par čempionu sarkanā mašīnā šķiet prātam netverami, tomēr tieši šis ir iemesls, kādēļ skatītāji ir iemīļojuši šo sporta veidu – pat šķietami saskanīgākās sadarbības, kas uz papīra izskatās nevainojamas, ne vienmēr atspoguļojas arī trasē. Katrs pavērsiens var radīt ko neparedzamu un tikai laiks rādīs vai Leklēru un Saincu varēs pievienot šim sarakstam, vai tam, ko veido Šūmahers, Lauda, Raikonens…