Maijs ir mēnesis, kad autosporta pasaule pievēršas vienām no sarežģītākajām sacīkstēm pasaulē – Monako Grand Prix. Tieši pirms 70 gadiem šai dienā risinājās otrās sacīkstes Formula 1 notikumiem bagātajā vēsturē.

1950. gadā autoindustrija vēl nebija pilnībā atkopusies, tādēl pirmskara “Alfa Romeo” būvētās ‘alffetas’ bija galvas tiesu pārākas par citiem spēkratiem. Argentīnietis Huans Manuels Fanhio to apliecināja kvalifikācijā, apli veicot divarpus sekundes ātrāk par pirmā posma uzvarētāju un topošo čempionu Džuzepi Farinu.

Sacīkšu dienā lielie piekrastes viļņi appludināja trases daļu aiz tuneļa, kas veda gar ostu, kur atrodas ‘Tabac’ pagrieziens. Fanhio prata veiksmīgi izbraukt trases slapjo sektoru, Luidži Villoresi ar “Ferrari” viņam sekoja. Tikmēr tālāk aizmugurē Farina izslīdēja un izraisīja pamatīgu sadursmi, kuras rezultātā izstājās vēl astoņi konkurenti, turklāt uz jau tā slapjā asfalta tagad bija izlijusi arī eļļa.

Viņi lūkojās tālāk uz priekšu. Seju vietā es redzēju pakaušus. ‘Tabac’ pagriezienā bija kaut kas interesantāks par līderi.

Laikos, kad radio komunikācija vēl neeksistēja, Fanhio nebija ne jausmas, kas notika viņam aizmugurē. Ar pilnu gāzes pedāli grīdā viņš traucās cauri šaurajām Monako ieliņām, pamazām tuvojoties negadījuma vietai. Līkums nebija pārredzams no Fanhio skatupunkta, kas draudēja ar ļoti smagu avāriju. Laimīgā kārtā, argentīnieša instinkti viņu izglāba.

“Man paveicās. 1936. gadā tur bija noticis līdzīgs incidents. Dienu pirms sacīkstēm redzēju fotogrāfiju no tā. Kad izbraucu līkumu, pamanīju, ka pūlis izskatās citādāk. Atrados vadībā, bet viņi neskatījās uz mani. Viņi lūkojās tālāk uz priekšu. Seju vietā es redzēju pakaušus. ‘Tabac’ pagriezienā bija kaut kas interesantāks par līderi. Tai mirklī es atcerējos par fotogrāfiju un bremzēju, cik vien strauji iespējams,” vēlāk par notikušo stāstīja Fanhio.

Pacēlis roku, Fanhio signalizēja aizmugurē braucošos par bīstamo situāciju. Viņam bija izdevies izvairīties no konkurentu mašīnām, kas uz slapjā un slidenā asfalta bija aizšķērsojušas ceļu pirms trases darbinieki tās paguva nostumt malā un pabraukt garām negadījuma vietai. Konkurenti sekoja ‘El Maestro’, taču apdraudēt viņa pozīciju nespēja.

Pēc 3 stundu un 13 minūšu brauciena Fanhio bija pievarējis 100 apļus un sasniedza rūtoto finiša karogu. 2. vietā esošais Askari finišēja apli aizmugurē, bet trešais vēl apli tālāk palika Širons. Šīs tā arī ir un, visticamāk, allaž paliks vienīgās neapturētās sacīkstes, kur uzvarētāja vidējais ātrums bija mazāks par par 100 km/h, taču tam nebija nozīmes. Fanhio bija izcīnījis savu pirmo Formula 1 uzvaru. Tikai septiņi no 19 braucējiem tika līdz finišam.

Fanhio bija unikāls ne tikai trasē, bet arī ārpus tās. Treniņbraucienu laikā viņa tautietis Alfredo Pians avārijā salauza kāju. Fanhio izņēma sava “Alfa Romeo” ielas automobiļa pasažiera sēdekli, pielāgojot mašīnu, lai pēc sacīkstēm ērtāk nogādātu Pianu Boloņas ortopēdiskajā slimnīcā.

Tad Fanhio atgriezās Monako, lai parūpētos par sev tuvo draugu un vēl vienu argentīnieti Hosē Froilānu Gonzalesu, kurš sacīkšu laikā guva ļoti smagus apdegumus pirms skatītāji palīdzēja apdzēst liesmas. Fanhio iesēdināja Gonzalesu savā mašīnā un atkal devās uz Itāliju, nododot Gonzalesu mediķu aprūpē, kopumā veltot 3 dienas citu braucēju aprūpei.