Formula 1 ir elitārs klubiņš. Ja citos sporta veidos dažkārt vienlaikus sacenšas vairāk kā 100 dalībnieki, šeit ir tikai 20 mašīnas. Konkurence ir nežēlīga, tādēļ pat supertalantiem dažkārt nākas palikt malā. Citreiz, gluži pretēji, skatītāji saķer galvas neizpratnē, par kādiem nopelniem konkrētais braucējs iekļuvis tik elitārā čempionātā.
Ņikita Mazepins šosezon kļuvis par apsmieklu. Protams, braucot lēnākajā formulā, ir grūti apliecināt savas prasmes, taču regulāri finiši minūti aiz komandas biedra Mika Šūmahera un nevaldītas izslīdēšanas ļāvušas krievu sportistam tikt pie iesaukas ‘Mazespins’. Viņš nav ne pirmais, ne pēdējais braucējs, kurš ir līmeni zemāks par saviem konkurentiem.
Agrāk startēšana F1 čempionātā ar savu privāto komandu bija ievērojami vienkāršāka, kamēr 1990-to gadu pirmajā pusē mazo komandu skaits bija tik milzīgs, ka neizbēgami dažas mašīnas pilotēja braucēji, kuru stiprā puse bija finansiālais pienesums, nevis rezultāti trasē. Šoreiz aplūkosim 5 braucējus no šī gadsimta, kuru rezultāti trasē, maigi izsakoties, neliecināja par spožu nākotni.
Gastons Macakane
Argentīnietis pavadīja 3 pilnas sezonas F3000 čempionātā (tagadējā Formula 2 ekvivalents), bet nekad augstāk par sesto vietu netika. Tik blāvi rezultāti junioru kategorijās parasti izdzēš jebkādas cerības pakāpties augstāk (salīdzinājumam – Mazepins F2 izcīnīja 2 uzvaras). Gastona trumpis bija spēcīgs finansiālais atbalsts, kas ļāva viņam 2000. gadā iekļūt “Minardi” komandā. Tā bija neliela vienība, kura gadiem balansēja uz bankrota robežas. Macakanem pāris reizes izdevās kvalificēties priekšā komandas biedram Markam Ženem, tomēr sacīkšu režīmā viņš bija ievērojami lēnāks un regulāri bija atrodams pēdējā vietā. Mainīgos apstākļos Indianapolisā viņam bija iespēja paspīdēt ar atšķirīgu stratēģiju, tomēr prieki nebija ilgi, jo savā pitstopā Macakane uztriecās “Minardi” mehāniķim.
Uz 2001. gada sezonu Macakane pārcēlās uz pamazām mirstošo “Prost”, kur viņa komandas biedrs bija Žans Alezī. Ar katru nākamo posmu situācija izskatījās arvien bezcerīgāka. Kamēr Alezī cīnījās vidus ešalonā, Macakane bija 1-2 sekundes aplī lēnāks un kūļājās “Minardi” braucēju kompānijā. Pēc četriem posmiem Alena Prosta pacietības mērs bija pilns. Izmantojot līguma klauzulu, komanda atlaida Macakani vājo rezultātu dēļ. Sekoja pāreja uz ChampCar sacīkstēm, kur rezultāti nebija diez ko spožāki.
Alekss Jongs
Gadu pēc Macakanes uznāciena pie “Minardi” stūres, izdevība tika dota Fernando Alonso un Tarso Markešam. Alonso bija ievērojami ātrāks. Uz sezonas pēdējiem trim posmiem tika atrasts Markeša aizvietotājs – pirmais malaizietis F1 čempionātā: Alekss Jongs. Arī viņa rezultāti junioru formulās bija pavisam blāvi, tomēr dzimtenes azartspēļu kompānijas atbalsts ļāva sasniegt cerēto sapni. Uzaugot Āzijā, Suzukas trase viņam bija labi pazīstama. Guvis pieredzi Moncā un Indianapolisā, Jongs noslēdza sezonu Japānas Grand Prix, finišējot 2 apļus aiz Alonso.
Alonso pārcēlās uz “Renault”, bet uz 2002. gadu par Jonga komandas biedru kļuva cits debitants Marks Vēbers. Pirmajā posmā Melburnā iespaidīga daudzu formulu sadursme ļāva finišēt tikai 8 mašīnām. Vēbers pārliecinoši pieveica Jongu un guva 2 punktus. Tā arī palika vienīgā reize, kad Aleksam bija iespēja cīnīties par punktiem. Vēbers viņu satrieca pīšļos gan kvalifikācijās, gan sacīkstēs. Imolā, Silverstonā un Hokenheimā viņš bija 2 sekundes aplī lēnāks par Vēberu, neiekļāvās 107% robežās aiz pole position ieguvēja un pat netika pielaists startam. “Minardi” nolēma Jongam dot divu posmu pauzi, lai labāk sagatavotos pēdējiem trim startiem. Situācija neuzlabojās un savu pēdējo posmu F1 malaizietis noslēdza iestidzis grants joslā. Atvadas no “Minardi” nebija skaistas – neizmakstātas summas lika uzsākt tiesas procesu ar vienības vadītāju Polu Stodartu. Toties Jongam izdevās paspīdēt ar pāris uzvarām A1 Grand Prix čempionātā.
Judži Ide
Atšķirībā no iepriekš minētajiem braucējiem, Judži Ide nebija ne bagātnieks, ne peletona lejasgalā pirms ienākšanas F1. Formula Nippon vicečempionam bija jau 31 gads, kad viņa draugs Aguri Suzuki uzaicināja pievienoties jaunizveidotajai F1 komandai “Super Aguri”. Patriotiskā kultūra Japānai ir raksturīga arī autosportā. Tiesa gan, ne vienmēr tā nesusi rezultātus.
Komanda viņu nolīga pēdējā brīdī, līdz ar to Idem tikpat kā nebija pieredzes pie Formula 1 stūres, dodoties uz sezonas ievadu Bahreinā. Testos bija veikti tikai 200 kilometri. Komandas biedrs Takuma Sato bija ievērojami ātrāks, turklāt trešajā posmā Melburnā Ide kvalifikācijā izbojāja Rubensa Barikello apli, bet visas nedēļas nogales laikā vairākkārt izslīdēja. Pēdējā nagla Judži F1 karjerā sekoja Sanmarīno Grand Prix izcīņā. Ide bija atbildīgs par startā izraisīto sadursmi, kuras rezultātā Kristiana Albēra formula apmeta vairākus kūleņus. “Super Aguri” ņēma vērā FIA lūgumu un nomainīja Idi. Nedēļu pēc šī incidenta Idem tika atņemta F1 superlicence, liedzot iespēju atgriezties. Japānis devās uz dzimteni, taču rezultāti Formula Nippon un Super GT čempionātos vairs nebija tik spoži, arī tur tiekot pie diskvalifikācijas par bīstamu braukšanu.
Sakons Jamamoto
Tās pašas sezonas gaitā “Super Aguri” izmēģināja vēl vienu japāni – Sakonu Jamamoto. Viņam izdevās pārsteigt visus Turcijā, kvalificējoties priekšā Sato, taču sacīkstēs tika pieļauta kļūda, kā rezultātā Sakons izstājās. Šādi spoži uzplaiksnījumi gan nebija daudz. Septiņu posmu laikā Sakons 4 reizes izstājās, bet 3 posmos palika pārliecinoši pēdējais vairākus apļus aiz līderiem.
Arī 2007. gadā viņam bija iespēja ielekt čempionātā sezonas vidū, šoreiz ar “Spyker” komandu. Ungārijā avārija tika piedzīvota jau 4. aplī, bet pārējās sacīkstēs viņš turējās pēdējā vietā, kamēr viņa komandas biedrs Adrians Sutils vairākkārt pierādīja, ka mašīna ir spējīga uz ko vairāk.
Pēc atgriešanās GP2 čempionātā, kur panākumi netika gūti, Jamamoto tika pie trešās izdevības 2010. gadā. Jau atkal tā bija maza, finanšu nomākta komanda peletona beigās – “HRT”. Arī šeit komandas biedrs bija ātrāks, turklāt sava uzvārda dēļ Bruno Senna piesaistīja lielāku uzmanību. Itālijā Jamamoto brauca ārā no garāžas, kad mehāniķis vēl strādāja pie viņa ķiveres, lai saregulētu radio sakarus, Singapūras posmu nācās izlaist pārtikas saindēšanās dēļ, bet regulārie finiši pēdējā vietā lika komandai nomainīt Jamamoto vēl pirms sezonas beigām.
Luka Badoers
2009. gads bija F1 pārmaiņu gads. Atjautīgais dubulto difuzoru risinājums un neefektīvā KERS sistēma sagrieza spēku samērus kājām gaisā. Felipe Masa no “Ferrari” atradās 5. vietā kopvērtējumā, kad smaga galvas trauma Ungārijā pielika punktu viņa sezonai. Par sākotnējo aizvietotāju tika izvēlēts Mihaels Šūmahers, taču vācietis vēl nebija pilnībā atkopies no motocikla avārijas un lielā izdevība tika testpilotam Lukam Badoeram.
1990-tajos gados Badoers palika līdz galam nenovērtēts. F3000 čempions pavadīja vairākas sezonas mazās komandās, kur labus rezultātus sasniegt grūti, taču dažus uztrauca fakts, ka Grand Prix sacīkstēs Badoers nebija braucis gandrīz 10 gadus. Valensijā viņš 4 reizes pārkāpa atļauto ātrumu boksos, treniņos sadūrās ar Fernando Alonso, kvalificējās pēdējais un sacīkstēs finišēja pēdējais, kamēr otrs “Ferrari” braucējs Kimi Raikonens kāpa uz pjedestāla. Vairums cilvēku padokā bija saportoši – 2009. gada formulas bija ļoti cimperlīgas, turklāt testu ierobežojumi liedza Badoeram iekrāt vajadzīgās zināšanas. Itāļu prese gan nežēloja Badoeru. Nākamajā posmā Spa trasē viņš kvalificējās pēdējā vietā un nespēja pieveikt konkurentus arī sacīkstē, kur Raikonens izcīnīja uzvaru. “Ferrari” pacietības mērs bija pilns. Badoera vietā ienāca Džankarlo Fisikella, kurš piecu posmu laikā Maranello vienībai punktus neatnesa.
Dažiem braucējiem īpaši vāja mašīna liegusi apliecināt savas prasmes, citi ļoti strauji nonākuši krietni talantīgāku komandas biedru ēnā, kamēr kāds atradies neīstā laikā, neīstā vietā. Ne vienmēr gauss sākums liecina par talanta trūkumu. Citreiz vienkārši vajag vairāk laika, lai ieskrietos, turklāt bagātajiem braucējiem tikt pie vairākām iespējām ir krietni vieglāk. Ja Ņikitas Mazepina uzvedība ārpus trases būtu Formula 1 braucēja cienīga, viņa atstatums līdz konkurentiem neradītu tādu sašutumu fanu vidū, jo snieguma ziņā Lenss Strols un Nikolā Latifi pirmajos gados nebija daudz spožāki.
