Katrs F1 braucējs sapņo par uzvaru leģendārās trasēs – šaurajās Monako ielās, “Ferrari” fanu piepildītajā Moncā, leģendām apvītajā Spa… Tomēr nekas nelīdzinās sajūtai kļūt par varoni savu skatītāju priekšā. Pat panākumiem bagātiem braucējiem mājas posms mēdz sagādāt pamatīgas galvassāpes. Šoreiz aplūkosim 10 spilgtākos piemērus.
Šarls Leklērs
Lai gan Šarls atrodas vēl tikai karjeras sākuma daļā, jau tagad ir redzams, ka dzimtajā Monako veiksme nav viņa pusē. Tehniskas ķibeles izjauca iespēju pacīnīties par uzvaru Formula 2 ieskaitē, bet 3 mēģinājumi F1 vēl nav beigušies ar finišu.
Debijas sezonā ar “Sauber” bremžu defekta dēļ Leklērs uzrtriecās Brendona Hārtlija mašīnai. Pēc pārejas uz “Ferrari” Šarla atbalstītāji cerēja uz pjedestāla finišu, tomēr viss tika sagrauts jau kvalifikācijā. Itāļu vienība nolēma pietaupīt mīkstāko riepu sastāvu, tomēr nebija rēķinājusies, ka konkurenti tik strauji uzlabos rezultātus. Leklērs kvalificējās tikai 16. vietā un izmisīgie mēģinājumi sacīkstēs vērst ko par labu rezultējās ar avāriju. Pērn Monako Grand Prix tika atcelts, bet pagājušajā nedēļā pēc avārijas kvalifikācijā Leklēram pat nebija iespējas pierādīt savas prasmes no pole position.
Rubenss Barikello
Turpinot par “Ferrari” braucējiem, nevar nepieminēt Mihaela Šūmahera uzticamo ieročnesēju Rubensu Barikello. Savu karjeru brazīlietis uzsāka “Jordan” komandā. Pēc pārnesumkārbas defekta debijas sezonā viņš paspīdēja ar ceturto vietu 1994. gada pirmajā Grand Prix. Līdz nākamajam finišam Interlagosā Rubensam nācās gaidīt 10 gadus.
1996. gadā viņam pat izdevās kvalificēties pirmajā rindā, tomēr dzenoties pēc pjedestāla aiz Šūmahera, Barikello izslīdēja. Pārējos gadījumos gan vainojamas bija tehniskas ķibeles. 2002. gadā viņam vajadzēja tikai 14 apļus, lai no astotās starta pozīcijas kļūtu par līderi. Šoreiz pievīla hidraulika. Gadu vēlāk Barikello 8 apļus pirms sacīkšu apturēšanas, esot vadībā, palika bez degvielas.
Pēc ilgām neveiksmēm 2004. gadā beidzot Brazīlijas fani varēja priecāties, jo Barikello kāpa uz pjedestāla. Tiesa gan, no pole position varēja cerēt uz ko vairāk. Pēc vairākiem gadiem ne pārāk ātrajā “Honda” formulā Barikello beidzot tika pie lielās izdevības 2009. gadā ar “Brawn”, trešo reizi izcīnot pole position. Arī šoreiz izdevība netika realizēta un cīņa par trešo vietu ar Luisu Hamiltonu beidzās ar cauru riepu. Pēc pārvākšanās uz “Williams” sapnis par uzvaru savu skatītāju priekšā bija izsapņots.
Airtons Senna
Rubenss Barikello kļuva par Brazīlijas galveno cerību faktiski uzreiz pēc Airtona Sennas traģiskās bojāejas. Atšķirībā no pārējiem šai rakstā minētajiem ‘neveiksminiekiem’, Senna pamanījās izcīnīt divas emocionālas uzvaras 1991. un 1993. gadā, tomēr priekš tāda kalibra braucēja varēja gaidīt ko vairāk.
1986. gadā Brazīlijas posms vēl risinājās Žakarepagvas trasē. Vietējie līdzjutēji varēja līksmot par mājinieka uzvaru, taču tas bija Nelsons Pikē, nevis Senna. Vairākkārt izstājies, Airtons cerēja visu salikt pa plauktiņiem 1988. gadā ar dominējošo “McLaren” formulu. Pole position ieguvējam radās problēmas ar pārnesumkārbu. Senna lieliski reabilitējās no peletona beigām, taču tika diskvalificēts par noteikumiem neatbilstošu formulas maiņas procedūru.
1990. gadā Brazīlijas GP pārcēlās uz Interlagosu. Senna finišēja trešais. Brazīlietis jau bija kļuvis par divkārtēju čempionu, tomēr vēl nevarēja lepoties ar uzvaru dzimtenē. Viss mainījās 1991. gadā. Pēc galvenā konkurenta Naidžela Mansela izstāšanās problēmas ar pārnesumkārbu piemeklēja arī Sennu. Pavadījis pēdējos apļus ‘sestajā robā’, “McLaren” braucējs sasniedza emocionālu uzvaru. Tehniskas ķibeles pievīla gadu vēlāk, toties atkārtota uzvara tika izcīnīta 1993. gadā. Savā pēdējā startā Brazīlijā Airtons pieļāva kļūdu un noslāpēja mašīnu, atrodoties otrajā vietā. Pat ar divām uzvarām karjeras pilnbriedā, nav daudz posmu, kuros Airtonam būtu klājies sliktāk kā Brazīlijā.
Mario Andretti
Vēl viens izcils braucējs, kurš tomēr ir ticis pie uzvaras mājas posmā ir Mario Andretti. Viņa gadījumā gan būtu jāprecizē, kas tad īsti skaitās mājas posms. Andretti ir dzimis Itālijā, taču uzaudzis ASV. Viņa karjeras laikā F1 izmisīgi centās iekarot Amerikas tirgu un Andretti bija vietējais varonis. Savas karjeras laikā Andretti 21 reizi piedalījās F1 sacīkstēs ASV, taču uzvarēja tikai 1977. gadā Longbīčā ar leģendāro “Lotus 78”. Gadu vēlāk Mario kļuva par čempionu, tomēr gan Longbīčā, gan Vatkinsglenā viņam kāju priekšā pielika Karloss Roitemans ar “Ferrari”.
Ja par Andretti mājas posmu uzskatām Itāliju, tad situācija ir daudz labāka – tai pašā 1977. gadā Andretti uzvarēja Moncā un finiša līniju pirmais šķērsoja arī pēc gada, lai gan vēlāk saņēma minūtes sodu par pāragru startu, tomēr nekas nespēj līdzināties emocijām, kas Moncā valdīja 1982. gadā. “Ferrari” vajadzēja atrast aizvietotāju smagas traumas guvušajam Didjē Pironi. Andretti ieradās un uzreiz atnesa tifosi pole position. Sacīkstēs Mario palika trešais, kamēr uzvarēja Renē Arnū, kurš “Ferrari” pievienojās nākamajā sezonā.
Žaks Vilnēvs
Andretti karjeras laikā vairākkārt cīkstējās ar Žilu Vilnēvu, kuru daudzi uzskata par vienu no visu laiku izcilākajiem braucējiem, kurš nekļuva par čempionu. Šo godu izpelnījās viņa dēls Žaks, taču atšķirībā no tēva pie uzvaras Monreālā, trasē, kas vēlāk nosaukta par godu Žilam, viņam neizdevās tikt.
Žaks Vilnēvs F1 debitēja dominējošajā “Williams” komandā un savā pirmajā uznācienā piekāpās komandas biedram Deimonam Hilam. Gadu vēlāk sekoja avārija trases pēdējā pagriezienā, vēl pirms tas tika nodēvēts par čempionu sienu. 1998. gadā “Williams” vairs nebija tik ātri, tomēr Žaks pamanījās iesaistīties cīņā par vadību. Tas gan rezultējās ar izbraukšanu cauri drošības joslai un piespiedus pitstopa veikšanu. Pēc pārejas uz “BAR” komandu Vilnēvs avarēja tai pašā pagriezienā, kur Hils un Šūmahers, dodot vārdu ‘Čempionu sienai’. Lai gan Vilnēvs bija satriecošs talants, “BAR Honda” nebija mašīna, kurā to apliecināt un pieci no atlikušajiem sešiem mēģinājumiem Kanādas GP mājiniekam beidzās ar izstāšanos. Otrā vieta debijas posmā tā arī palika viņa vienīgie punkti Kanādā.
https://www.youtube.com/watch?v=cc1VrzDji94
Greiems Hils
Vilnēva cīņubiedrs Deimons Hils nekad tā arī neuzvarēja Monako – trasē, kur par karali tika uzskatīts viņa tēvs Greiems. Toties Deimons atzīmējās ar panākumu Silverstonā savu skatītāju priekšā. Greiemam allaž mazliet pietrūka. 1960-tie gadi bija britu invāzijas periods ne tikai mūzikā, bet arī autosportā.
Hila rezultāti Silverstonā nebija slikti, taču neatkarīgi, vai Lielbritānijas Grand Prix risinājās Eintrijā, Silverstonā vai Brendshečā, Džims Klārks tur jutās kā zivs ūdenī. Hils, jau kā čempions, četrus gadus pēc kārtas dzimtenē kāpa uz pjedestāla, taču uzticamā “BRM” nomaiņa pret ātro, taču neizturīgo “Lotus” rezultējās ar tehniskām ķibelēm, kas laupīja uzvaru 1967. un 1968. gadā. Hils otro reizi kļuva par pasaules čempionu, bet Lielbritānijas Grand Prix uzvarētāja balvu tā arī neieguva.
Džensons Batons
Vēl viens anglis ar garu F1 karjeru, kuras laikā uzvara mājas posmā tā arī netika gūta, ir Džensons Batons. Reti kuram čempionam karjeras laikā nācās pavadīt tik ilgu laiku vidus ešalona komandās. Pāris veiksmīgi uzplaiksnījumi Silverstonā Batona izpildījumā gan bija, piemēram, piektā vieta debijas sezonā, 4. vieta 2004. gadā, kad “BAR Honda” izdevās radīt ļoti ātru formulu, kā arī starts no pirmās rindas gadu vēlāk.
Tomēr Batona slavas brīdis atnāca 2009. gadā ar pārsteidzošo “Brawn GP” formulu. Visi bija šokā redzot kā šī vienība, kas pēdējā brīdī sagrabināja budžetu un atrada dzinēju, bija spējīga uzvarēt sešus no pirmajiem septiņiem posmiem. Līdz vasarai arī lielie dūži spēja novērst nepilnības un arvien biežāk sāka finišēt priekšā Batona vadītajai “Brawn GP” formulai. Viņš finišēja tikai sestais. Lai gan karjeras noslēgumā Batons pavadīja septiņus gadus “McLaren” komandā, Silverstonā allaž kaut kā pietrūka – pārsvarā jau kvalifikācija slāpēja cerības uz labiem rezultātiem. 17 gadus garajā F1 karjerā no 13 posmiem, kuros viņš startēja visbiežāk, Lielbritānijas Grand Prix palika vienīgais, kurā Džensons tā arī palika pat bez pjedestāla.
Marks Vēbers
Arī Batona cīņubiedra Marka Vēbera karjera noslēdzās bez trofejām no mājas posma. 2002. gadā Vēbers debitēja tieši mājas posmā ar lēnu, neizturīgu “Minardi” formulu. Izvairījies no starta haosa un meistarīgi noturējis Mikas Salo “Toyota” aizmugurē, Vēbers ienāca F1 ar piekto vietu. Mazajai komandai tā bija idille. Vietējiem faniem par prieku Vēbers ar komandas vadītāju Polu Stodartu kāpa uz pjedestāla. Kurš gan varēja iedomāties, ka jauneklis ar tādu talantu nekad netiks Top 3 savā mājas posmā?
“Jaguar”, “Williams” un “Red Bull” savā agrīnajā stadijā nespēja nodrošināt Vēberu ar formulām, kas var cīnīties par labiem rezultātiem. 2009. gadā “Red Bull” beidzot bija ātri, taču starpsezonā Vēbers lauza kāju pēc kritiena no velosipēda un vēl nebija atguvis savu formu. Gadu vēlāk mainīgos apstākļos, startējis no pirmās rindas, Vēbers aizvadīja blāvu sacīksti pirms kontakta ar Hamiltonu. Nākamajos gados sekoja vairāki finiši punktos, bet pēdējais uznāciens 2013. gadā tika izbojāts jau startā, kad KERS problēmu dēļ Vēbers atkrita no otrās līdz septītajai vietai. Mājas sienas austrālietim pēc spožās debijas vairs nebija labvēlīgas.
Daniels Rikjardo
Vēl viens austrālietis un Vēbera mantinieks “Red Bull” komandā ienāca, izdarot to ko Vēbers nespēja – piedaloties pjedestāla ceremonijā Melburnā. Prieki nebija ilgi, jo degvielas padeves plūsmas pārkāpumu dēļ Rikjardo tika diskvalificēts. 2015. gadā mašīna vairs nebija tik laba un sestā vieta objektīvi atspoguļoja situāciju.
Pēc tam divreiz sasniegta ceturtā vieta, taču priekš braucēja, kurš Top 3 ticis 17 dažādās trasēs, tukšums mājas posmā ir nepatīkams robs CV. Pēc aiziešanas no “Red Bull” Rikjardo īsti nav bijušas izdevības labot situāciju – 2019. gadā tika nolauzts priekšējais antispārns jau startā, bet pēc pandēmijas iestāšanās sacīkstes Austrālijā vairs nav notikušas.
Nikijs Lauda
Tāpat kā Austrālijas varoņiem arī Austrijas spožakais braucējs Nikijs Lauda mājas posmā nav bijis diez ko izcils. 1974. gadā Lauda pievienojās “Ferrari” komandai un uzreiz tika pie pole position Austrijas posmam, tomēr sacīkstēs viņu pievīla tehnika. Gadu vēlāk uzvaru kvalifikācijā neizdevās pārvērst uzvarā ļoti lietainos laika apstākļos. 1976. gada Austrijas Grand Prix Laudam gāja secen, atkopjoties no šaušalīgās avārijas Nordšleifē.
Trešo pole position Austrijā Laudam arī neizdevās pārvērst uzvarā. Lietainos apstākļos pārsteidzošu uzvaru guva “Shadow” komanda ar Alanu Džounsu pie stūres. Sacensību organizatoriem pat nebija sagatavota Austrālijas himna. Džounss pēc daudziem gadiem smējās, ka tā vietā kautkāds dzērājs uz trompetes esot spēlējis “Happy Birthday” meldiņu. Lauda uz to visu noraudzījās no otrās vietas. Panākumu Austrijā neizdevās gūt arī pie “Brabham” stūres un šķita, ka izcilais Lauda beigs karjeru bez uzvarām mājas posmos. Pēc pāris sezonu izlaišanas Lauda atgriezās un ielika ķeksīti vēl neaizpildītajā lauciņā, 1984. gadā ar “McLaren” pieveicot Nelsonu Pikē un beidzot izcīnot uzvaru savu skatītāju priekšā.