Divarpus nedēļas sporta fani varēja baudīt četrgades piecgades lielāko notikumu – olimpiskās spēles, kur 339 disciplīnās spēkiem mērojās vairāk kā 11 tūkstoši sportistu. Lai gan šoreiz Formula 1 braucēji nebija viņu vidū, ir bijuši gadījumi, kad autosportisti sevi pierādījuši arī citos sporta veidos.

Viens no spilgtākajiem piemēriem ir trīskārtējais pasaules čempions Džekijs Stjuarts, kurš veiksmīgu karjeru autosportā izveidoja, pateicoties palikšanai ārpus sastāva 1960. gada Lielbritānijas olimpiskās komandas šaušanā pa māla baložiem. Tomēr ir astoņi Formula 1 olimpieši, kuriem izdevās piedalīties sporta lielākajā pasākumā pasaulē.

Princis Bira

Siāmas Princis Bira (pilnā vārdā Birabongse Banudejs Banubands) nāca no dižciltīgas ģimenes, tādēļ finanses nebija problēma autosporta karjeras uzsākšanai. Iespējams, spožākos gadus viņam laupīja Otrais pasaules karš, kura laikā sacensības nenotika 8 gadus. Biram vairākkārt izdevās iekļūt punktos, taču viņa rīcībā nekad nebija mašīna, ar ko cīnīties par F1 uzvarām.

“F1LV

F1 karjeras norietē viņš pievērsās burāšanai. Ātrumi bija krietni mazāki, tomēr spožus rezultātus neizdevās sasniegt arī šeit. 12. vieta debijā neizklausās slikti, taču disciplīnā piedalījās tikai 12 sportisti. Turpinājums nebija daudz veiksmīgāks, tomēr Bira var lepoties ar dalību 4 olimpiskajās spēlēs no 1956. līdz 1972. gadam.

Alfonso de Portago

Vēl viens dižciltīgais bagātnieks Portago marķīzs Alfonso piepildīja savu brīvo laiku kā žokejs un lidmašīnu pilots, bet vislabāk viņš plašākai publikai zināms kā autosportists un bobslejists. Abos sporta veidos de Portago demonstrēja atzīstamus rezultātus. Dalot “Ferrari” mašīnu ar Pīteru Kolinsu, Alfonso jau savā otrajā Formula 1 startā tika pie otrās vietas.

Bobsleju mēdz saukt par F1 uz ledus. Alfonso de Portago to apliecināja, piedaloties 1956. gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Divnieku konkurencē Spānijas ekipāža finišēja 4. vietā, bet četriniekos palika devītajā vietā. Gadu vēlāk pasaules čempionātā izdevās izcīnīt arī medaļu, tomēr talantīgā karjera abos sporta veidos piepeši aprāvās, kad de Portago piedzīvoja letālu avāriju Mille Miglia 1957 sacīkstēs. Bojā gāja arī 10 skatītāji. Prestižās un aizraujošās Mille Miglia sacīkstes pēc šī negadījuma vairs netika rīkotas.

Mūsdienās Spānija nav atrodama starp bobsleja lielvalstīm, taču 1950-tajos gados Alfonso de Portago cīnījās par pašām augstākajām vietām

Roberto Mieress

1950-tajos gados no Argentīnas nāca vesela virkne spožu talantu, tostarp Huans Manuels Fanhio un Hosē Froilāns Gonzaless. Mieress 1955. gadā trīs reizes finišēja labāko sešiniekā ar “Maserati” un sezonu noslēdza astotajā vietā. Ar to gan viņa F1 karjera bija galā, tomēr argentīnietis turpināja sacensties Latiņamerikā.

Lai gan viņa interešu lokā bija arī regbijs un teniss, Mieress pievērsās burāšanai, kvalificējoties 1960. gada olimpiskajām spēlēm Romā. Zīmīgi, ka viens no viņa konkurentiem bija Princis Bira. Abu autosportistu cīņā Mieress guva virsroku, finišējot 17. vietā, divas pozīcijas virs Biras.

Divina Galika

Galika uz olimpiskajām spēlēm Insbrukā aizbrauca jau 19 gadu vecumā. Kalnu slēpotāja iekļuva labāko 30 atlētu vidū nobraucienā un supergigantā, bet četrus gadus vēlāk aizstāvēja nācijas godu ar 8. vietu milzu slalomā. Nākamajās spēlēs 1972. gadā viņai izdevās tikt vēl pozīciju augstāk.

Slēpošanas karjeras norietā Galika demonstrēja atzīstamu sniegumu zemāku kategoriju formulu sacensībās, tomēr F1 piedalījās tikai trīs posmos, tā arī nekvalificējoties sacīkstēm. 1992. gadā britu sportiste piedalījās olimpisko spēļu demonstrācijas sacensībās ātrslēpošanā.

Divina Galika bija viena no retajām autosportistēm, kura sacīkstēs piedalījās ar ‘nelaimīgo’ 13. numuru. Veiksmi autosportā gan viņai tas neatnesa, tomēr divās olimpiskajās spēlēs Galikai izdevās iekļūt labāko astotniekā

Robins Vidovs

Vidovs nav pats spožākais autosporta talants, tomēr viņš var lepoties ar dalību Lemānas 24 stundu sacīkstēs, kā arī startēšanu F1. To gan viņš paveica tikai vienreiz, piedaloties 1968. gada Lielbritānijas Grand Prix. Mājas posmā finišu neizdevās sasniegt.

Bobslejā Vidovs pildīja stūrmaņa lomu un piedalījās divās olimpiskajās spēlēs. 1964. gadā finišs četriniekos tika sasniegts 13. vietā, bet četrus gadus vēlāk Lielbritānijas kvartets sasniedza septīto vietu.

Bobs Seids

Amerikānis Bobs Seids ir vēl viens autosportists – bobslejists. Zīmīgi, ka 1968. gadā viņš sacentās ar Robinu Vidovu. Šai duelī pārāks izrādījās brits, jo Seida pilotētais četrinieks sacensības noslēdza desmitajā vietā.

Arī viņš F1 piedalījās tikai vienu reizi – 1959. gadā Amerikas Grand Prix. Seidam gan pieder viena no īsākajām F1 karjerām starp visiem braucējiem, jo viņš avarēja jau pirmajā aplī un vairāk sacīkstēs nav startējis. Viņa dēls Boris Seids var lepoties ar NASCAR karjeru un vairākām nozīmīgām izturības sacīkšu uzvarām. Bobs piedalījās arī 1972. gada spēlēs, taču šoreiz desmitniekā neiekļuva.

Bens Pons

1962. gadā Nīderlandes GP uz starta stājās mājinieks Bens Pons. Jau trešajā aplī viņš apmeta kūleni. Lai gan drošības standarti tolaik nebija augstā līmenī, Ponam izdevās izvairīties no traumām, tomēr viņš apsolījās vairs nesacensties ar formulām. Savu vārdu Pons turēja, tomēr guva atzīstamus rezultātus izturības sacīkstēs, divreiz uzvarot Lemānā savā klasē.

Desmit gadus pēc sava mēģinājuma iekarot F1 čempionātu, Pons piedalījās vasaras olimpiskajās spēlēs šaušanā pa māla baložiem. Plašā dalībnieku konkurencē Pons ierindojās 31. vietā.

Aleksandrs Zanardi

Kopumā vēsturē bijuši septiņi Formula 1 olimpieši, kā arī viens paralimpietis. Aleksa Zanardi pirmais uznāciens uz F1 skatuves 1990-to gadu sākumā nebija veiksmīgs. Pārstāvot mazas komandas viņš nenonāca lielo dūžu uzmanības centrā, tāpēc atgriezās Amerikā, kur izcīnīja divus CART titulus. “Williams” komanda noslēdza divu gadu līgumu ar Zanardi, tomēr pēc katastrofāli neveiksmīgas 1999. gada sezonas, kurā Alekss palika bez punktiem, līgums tika pārtraukts priekšlaicīgi. Zanardi atgriezās CART čempionātā, taču piedzīvoja smagu avāriju, kuras rezultātā viņam tika amputētas abas kājas.

Pēc vairākiem gadiem salonautomobiļu čempionātos Zanardi pievērsās riteņbraukšanai. Drīz vien sekoja spoži rezultāti. Londonas paralimpiskajās spēlēs Zanardi izcīnīja 2 zelta medaļas un sudrabu komandu sacensībās. Vēl divi zelti un sudrabs viņa kolekcijai tika pievienoti Rio četrus gadus vēlāk. Nav zināms, vai Zanardi būtu piedalījies Tokijā, tomēr to viņam liedza smagas traumas pēc pērn piedzīvotā ceļu satiksmes negadījuma.