CEĻŠ UZ F1
Astoņus gadus pēc Maksa Verstapena debijas, Nīderlande var lepoties ar diviem Formula 1 braucējiem. Uz pirmo acu uzmetienu varētu šķist, ka Makss radījis jaunu popularitātes vilni, tomēr patiesībā viņš ir divus gadus vecāks par titulēto “Red Bull” zvaigzni. Nika de Vrīsa vārds autosporta faniem ir labi pazīstams, pateicoties Formula E, WEC un Formula 2 čempionātiem, tomēr uz lielās skatuves savu debiju de Vrīss piedzīvoja tikai 27 gadu vecumā, uz 2022. gada Itālijas Grand Prix aizvietojot Aleksu Albonu, kuram tonedēļ tika izoperēts apendicīts.
Zīmīgi, ka tieši Verstapens iedrošināja tautieti sazināties ar Helmutu Marko par iespējām startēt “AlphaTauri” komandā pēc lieliskās debijas, kurā tika pārliecinoši pieveikts komandas biedrs Nikolā Latifi. Abi tautieši ir labi draugi jau kopš kartinga laikiem, lai gan pirms nonākšanas F1, savā starpā viņi vēl nekad nebija sacentušies.
Niks de Vrīss nāk no ģimenes, kas cieši saistīta ar auto industriju – vecvectēvs izveidoja vairākus auto dīlercentrus, kurus vēlāk pārvaldīja Nika tēvs, tomēr pārdeva visu biznesu, lai finansētu dēla sacīkšu braukšanas karjeru.
Titulu saraksts Nika de Vrīsa CV ir samērā plašs, tomēr vairākkārt viņš uzkavējās čempionātos ilgāk kā konkurenti un trofejas nopelnīja uz pieredzes rēķina. Tā, piemēram 2014. gada Formula Renault 2.0 tituls tika izcīnīts ar trešo piegājienu. Divus gadus vēlāk sekoja debija GP3 čempionātā. Tobrīd 21 gadu vecais de Vrīss nonāca “ART Grand Prix” komandā. Lai gan tika izcīnītas uzvaras Moncā un Jasmarīnā, kopvērtējumā sasniegtā sestā vieta neloloja augstas cerības, ņemot vērā, ka titula cīņa risinājās starp diviem jaunākiem komandas biedriem – Šarlu Leklēru un Aleksu Albonu, kuru vēl divus gadus iepriekš de Vrīss bija pieveicis Formula Renault 2.0 čempionātā.
Savā pirmajā Formula 2 sezonā de Vrīsa rīcībā nebija pati ātrākā mašīna, tomēr viņš prata aizcīnīties līdz septītajai vietai kopvērtējumā. Tikmēr 2018. gads nāca ar virkni izaicinājumiem. Niks bija nopelnījis vietu “Prema” komandā, kas iepriekšējos divus gadus aizveda Pjēru Gazlī un Šarlu Leklēru pretim titulam, tādēļ bija saprotams, ka ambīcijas bija augstas.
Pirmajos četros posmos de Vrīss izcīnīja tikai divus pjedestālus, turklāt sāli brūcēm piebēra fakts, ka kopvērtējuma līderis bija “McLaren” protežē Lando Noriss. Niks de Vrīss atradās “McLaren” paspārnē jau kopš 2010. gada, kad vēl brauca kartingā. Pamazām kļuva skaidrs, ka vienai no titulētākajām komandām viņa pakalpojumi nebūs vajadzīgi. Sezonas izskaņā de Vrīss palika ceturtais un pielika punktu sadarbībai ar “McLaren”, kamēr Top 3 – Džordžs Rasels, Lando Noriss un Alekss Albons – atrada sev vietu F1 čempionātā. Pievienošanās izturības sacīkšu čempionātam bija vēl viens signāls, ka lielais mērķis, iespējams ir izsapņots…
Par pavērsiena punktu de Vrīsa karjerā kļuva 2019. gads. Atgriezies “ART Grand Prix” rindās nīderlandietis kļuva par Formula 2 čempionu. Daudzu ekspertu acīs titulam tomēr bija mazuma piegarša – de Vrīsam jau bija 24 gadi, turklāt pēc zvaigžņotā sastāva gadu iepriekš, šoreiz viņa galvenie konkurenti bija Nikolā Latifi un Luka Giotto, kuri arī čempionātā bija aizķērušies mazliet par ilgu. Skaistu punktu gadam pielika uzvara LMP2 klasē Fudži 6 stundu sacīkstēs un līgums ar “Mercedes”, kļūstot par F1 komandas testpilotu un Formula E braucēju.
Pamazām de Vrīss kļuva par ļoti daudzpusīgu braucēju, turpinot apliecināt savu talantu izturības sacīkstēs, kur viņš paralēli kļuva par “Toyota” testu un rezerves braucēju. Visspošāk de Vrīss iemirdzējās Formula E. Uzvaras Rijādā un Valensijā ļāva kļūt par kopvērtējuma līderi, taču dīvainais kvalifikācijas formāts, kas nav pateicīgs vadošajiem braucējiem padarīja sezonu par pamatīgu laimes spēli, jo, dodoties uz sezonas pēdējo dubultposmu, gandrīz visi braucēji vēl matemātiski varēja iegūt titulu. Pie bingo beigās gan tomēr tika de Vrīss (99 punkti 15 sacīkstēs, punktu sistēma līdzīga kā F1).
Titulu nosargāt neizdevās, taču de Vrīss palīdzēja “Mercedes” uzvarēt komandu ieskaitē, kamēr otrs ‘sudraba bultu’ pārstāvis Stofels Vandurns kļuva par čempionu pilotu ieskaitē. Abi devās uz IndyCar, kur jauno braucēju testos de Vrīss bija ātrāks ne tikai par Vandurnu, bet arī Kalumu Ailotu un Džeku Eitkenu.
2022. bija de Vrīsa iespēju gads, ko viņš izmantoja godam. Spānijas GP de Vrīsam tika dota izdevība piedalīties piektdienas treniņos ar “Mercedes”. Pateicoties sadarbībai ar klientu komandām, Francijā Niks sēdās pie “McLaren” stūres, bet Itālijā jau bija redzams “Aston Martin” kombinezonā. Tai pat nedēļas nogalē “Williams” nācās strauji meklēt Aleksa Albona aizvietotāju. Nonācis tobrīd vājākajā komandā (tiesa gan Monca bija “Williams” lielā iespēja, pateicoties ātrumam taisnēs iepriekšējos posmos), viņš startēja astotais un sacīkstēs izcīnīja divus punktus, kamēr komandas biedrs Latifi līdz tam visas sezonas laikā vēl bija bešā. Fani iebalsoja de Vrīsu kā ‘dienas braucēju’. Otrā iespēja gandrīz pienāca Sanpaulu, kur de Vrīss jau tika nozīmēts par Lando Norisa aizvietotāju, tomēr britam izdevās tikt galā ar veselības likstām.
Piepeši de Vrīsa vārds cirkulēja teju katras komandas potenciālo kandidātu sarakstos. Kad Pjērs Gazlī paziņoja par došanos uz “Alpine”, “AlphaTauri” ilgi laiku netērēja un nozīmēja de Vrīsu kā aizvietotāju. Skaidrs, ka no 28 gadus veca braucēja tiks prasīts, kas vairāk kā no kārtējā divdesmitgadnieka, taču de Vrīsam vēl ir laiks, lai izveidotu sekmīgu F1 karjeru, kas var sniegties vismaz 10 gadu garumā.