Miks Šūmahers trešdien aizvadījis karjeras pirmos apļus “IndyCar” ovāla trasē, un vācu pilota seju pēc šīs dienas rotājās plats smaids. 26 gadus vecais sportists privātajos “Rahal Letterman Lanigan Racing” (RLL) testos ar melnu “Dallaara-Honda” bolīdu veica 97 apļus, pielāgojoties specifiskajiem apstākļiem, kurus viņš iepriekš nebija pieredzējis ne F1, ne izturības sacīkšu (WEC) karjeras laikā.
Šūmahers pēc saviem pirmajiem veiktajiem apļiem ovālā neslēpa sajūsmu, atzīstot, ka lielākais izaicinājums bija tieši psiholoģiskā pielāgošanās lielajam ātrumam līkumos. “Lielākā atšķirība no parastas sacīkšu trases noteikti ir tā, ka šeit tu iebrauc līkumā bez bremzēšanas. Man tas bija kaut kas, pie kā vispirms bija jāpierod,” skaidroja pilots. Viņš uzsvēra, ka kontroles sajūtas izvērtēšana prasījusi drosmi: “Sajūta, ka es varu vienkārši iebraukt ar mašīnu līkumā, nenoņemot kāju no gāzes pedāļa, protams, man bija pilnīgi jauna, taču es pie tās pieradu salīdzinoši ātri un man ar to nebija lielu problēmu.”
Testu laikā Šūmahers mērķtiecīgi meklēja formulas robežas, lai saprastu, kā tā reaģē dažādās situācijās. “Mēs šīs robežas sasniedzām diezgan agri. Tā kā automašīnas klīrenss bija diezgan augsts, tā trasē daudz kustējās un aizmugure bija nestabila. Pēc tam, veicot izmaiņas, parādījās nepietiekama pagriežamība. Kopumā es domāju, ka mēs izmēģinājām abas galējības, ko pilots vēlas sajust. Man bija svarīgi piedzīvot gan smagu nepietiekamu pagriežamību, gan vaļīgu aizmuguri, lai redzētu, kā mašīna uzvedas tajos brīžos,” stāstīja pilots. Viņš piebilda, ka pašlaik visērtāk jūtas ar nepietiekamu pagriežamību, kas sniedz lielāku drošības sajūtu braukšanas laikā.
Papildus braukšanas tehnikai pilots apguva arī jaunus tehniskos rīkus, piemēram, svara sadalījuma regulatoru, ko viņš iepriekš nekad nebija izmantojis. “Tas man šķita ļoti interesanti. Man bija iespēja ar to diezgan brīvi paspēlēties un sajust, kādas ir atšķirības, izmantojot noteiktus iestatījumus un mainot tos atpakaļ. To varēs tiešām labi pielietot sacīkšu satiksmē,” atzina Šūmahers. Viņš arī norādīja, ka saglabāt mieru palīdzējusi komandas kopējā pieeja: “Viņi man teica, “hei, mēs šeit neesam, lai kaut ko pierādītu, mēs esam šeit, lai mācītos”. Šāda domāšana man tiešām palīdzēja justies ērti un doties trasē ar mazākām ekspektācijām, darot visu savā tempā.”
