Šī gada 10. martā pārstāja pukstēt Džona Sērtisa sirds. Četri tituli karaliskajā 500 kubikcentimetru klasē, divos no tiem uzvarot katrā startā, ir sasniegums, kas trekniem zelta burtiem motosporta vēstures lapās būs vērojams vēl ilgi, tomēr šoreiz, godinot bultu, kā viņu iesauca skolas laikos, pateicoties zibenīgajam ātrumam futbola laukumā, ielūkosimies viņa spožākā F1 ieraksta sasniegšanā.

Pēc pārejas no diviem uz četriem riteņiem Sērtiss ātri iejutās jaunajā vidē, kas tolaik bija britu kontrolē – smagā avārija bija pielikusi punktu Mosa karjerai, arī Maika Hotorna vairs nebija, tomēr jaunā maiņa nudien izskatījās varena – Brūkss, Elisons, Airlends, Sērtiss, Greiems Hils, Džims Klārks… tieši pēdējiem diviem bija izdevies izcīnīt titulus vienam pēc otra un tieši viņi abi bija galvenie favorīti uz titulu, tomēr ne viss izvērtās kā plānots.

Klārks (“Lotus”) un Hils (“BRM”) bija izveidojuši pamatīgu pārsvaru kopvērtējumā, tomēr abu mašīnas sezonas otrajā pusē cīnījās ar tehniskām ķibelēm un “Ferrari” ar Sērtisu priekšgalā ātri vien zaudēto atguva. Pēdējais posms notika Meksikā, tagadējā brāļu Rodrigesu trasē. Greiems Hils uz posmu ieradās kā kopvērtējuma līderis. Piecus punktus no viņa atpalika Sērtiss, kamēr Klārkam derēja tikai uzvara pie nosacījuma, ka Hils paliek bešā, bet Sērtiss paliek 3. vietā vai zemāk.

Kad pienāca atbildīgā sacīkšu nedēļas nogale, Klārks brauca perfekti – iegūtā pole position startā tika nosargāta, kamēr Hils pēc problēmām ar aizsargbriļļu vaļīgumu bija atkāpies līdz 10. vietai. Tur gan “BRM” braucējs ilgi neuzkavējās un pēc 12. apļa jau bija trešais aiz Klārka un Gērnija. Sērtiss tikmēr atradās sestajā pozīcijā.

Ar trešās vietas noturēšanu Hilam negāja viegli un Bandini (“Ferrari”) centieni britu apdzīt rezultējās sadursmē. Abas formulas ietriecās drošības apmalēs, tomēr spēja atgriezties trasē, lai gan Hila mašīnai bija jūtami jaudas zudumi izpūtēja problēmu dēļ. Pitstopa laikā to izdevās likvidēt, tomēr par cīņa par punktiem bija galā un Hila vienīgā cerība būtu, ja Klārks nefinišētu.

Vēl 3 apļus līdz sacīkšu beigām viss liecināja, ka Klārks izcīnīs otro titulu pēc kārtas. Viņš bija atrāvies no Gērnija, Bandini un Sērtisa, tomēr tad sekoja neiedomājamais – piepeši sāka niķoties viņa “Climax” dzinējs un Klārkam nācās palikt trases malā tukšām rokām.

Sākoties pēdējam aplim provizoriskais tituls bija Hila rokās – 39 punkti pret Sērtisa 38. “Ferrari” signalizēja otrajā vietā esošajam Lorenco Bandini, lai viņš palaistu garām komandas biedru, tomēr laikos, kad radio ziņojumi ar braucēju vēl nebija izgudroti, to, vai Bandini uztvers informāciju un spēs laicīgi izpildīt komandas norādījumus, vēl nebija iespējams paredzēt.

Sērtisam par prieku Bandini saprata ziņojumu un palaida aizmugurē esošo komandas biedra mašīnu sev garām. Džons Sērtiss, četrkārtējais čempions uz motocikla, nu bija pieveicis vēl vienu izaicinājumu – F1 tituls ar punkta pārsvaru pār Hilu, pateicoties pēdējā aplī iegūtiem diviem punktiem, kamēr “Ferrari” šī uzvara nodrošināja uzvaru komandu ieskaitē.

Pēc sacīkstēm tika izvirzīta teorija, ka Bandini apzināti izsitis Hilu, lai palīdzētu Sērtisam. “BRM” vadītājs Luiss Stenlijs gan tās nosauca par muļķībām, turklāt tai pašā pēcpusdienā Bandini kopā ar “Ferrari” menedžeri Južinio Dragoni un galveno inženieri Mauro Fogjeri devās pie Stenlija atvainoties. Kā vēlāk atzina Stenlijs, Bandini esot ar mokām valdījis asaras, apzinoties, ka viņa rīcība radījusi šādas sekas.

Ja neskaita 1966. gada vicečempiona titulu, dižs turpinājums gan nesekoja – smaga avārija, nesaskaņas ar “Ferrari” vadību un regulāras komandas maiņas karjeras izskaņā. Septiņdesmitajos gados Sērtiss F1 piedalījās, vadot savu F1 komandu, savā paspārnē paņemot Miku Heilvudu – četrkārtējo čempionu motošosēja, kurš tajā valdīt sāka pēc Sērtisa ēras. Tikmēr “Ferrari” pie sava nākamā čempiona tika, kad komandā ienāca Nikijs Lauda. Tas pats Lauda, kam pirmo iespēju deva Luiss Stenlijs.