Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Ferrari” komandas iespējas.
Vēsture
“Ferrari” vēsture sniedzas vēl pirms paša F1 čempionāta izveides 1950. gadā. Tieši “Ferrari” ir vienīgie, kas čempionātā startējuši katru gadu, un šajā laikā izcīnītas vairāk uzvaras un tituli kā jebkurai citai komandai. Pat 20 tukšie gadi 1980-tajos un 1990-tajos gados nemainīja faktu, ka teju vai katrs braucējs vēlējās braukt Enzo Ferrari radītajā vienībā. Iespaidīgi triumfi kā Šūmahera dominances gadi, Laudas pirmie tituli, kā arī latiņas uzstādīšana pirms pusgadsimta vijusies ar traģiskām avārijām, kas laupījušas Alberto Askari, Žila Vilnēva, Pītera Kolinsa, Volfganga fon Tripa dzīves, kā arī gandrīz lika pievienot Nikiju Laudu šim sarakstam. Emocijām un notikumiem bagātā vēsture ļāvusi “Ferrari” piesaistīt vairāk līdzjutējus no visām komandām un pat pēc 10 sezonām bez braucēju titula izcīnīšanas, “Ferrari” ir un paliek katra braucēja sapnis. Komandas izkarotā loma uz politiskās un ekonomikas skatuves gan sniegusi ievērojamas priekšrocības attiecībā pret konkurentiem, tomēr iedomāties F1 un “Ferrari” vienu bez otra ir grūti, tomēr pie jaunās vadības viss ir iespējams un Eklstona cienīga auklēšanās vairs nenotiks.
Kas jauns?
Iespējams, pēdējā Sebastiana Fetela un Kimi Raikonena kopīgās sadarbības gadā “Ferrari” veikuši vairākas ievērojamas izmaiņas – riteņu bāze kļuvusi par 14 centimetriem garāka, sasniedzot “Mercedes” izmērus, kas ļaus nodrošināt lielāku piespiedējspēku un pietuvoties ‘Sudraba bultām’ trasēs ar ātriem pagriezieniem, kur Maranello vienība pērn zaudēja visvairāk. Turklāt pagarinātā šasija ļauj radiatorus un gaisa dzesētājus novietot zemāk, tādā veidā kompensējot ar ‘halo’ sistēmu mainīto mašīnas smaguma centru.
Tieši “Ferrari” aizsāka revolūciju sānu gaisa savācēju lauciņā, kas viņiem sniedz vairāk laika pilnveidot risinājumu. Piedomāts pat pie plūdenākas gaisa novirzes caur atpakaļskata spogulīšiem. Daudz mazu pārmaiņu, tomēr “Ferrari” konservatīvo pieeju ir nomainījis daudz drosmīgāks dizains. Testos liela interese tika izrādīta arī par mašīnas aizmugurējo daļu, kur radīta dubultajam difuzoram līdzīga sistēma. Kamēr FIA to nav aizlieguši, visas iespējas gūt priekšrocības.
Foto: Scuderia Ferrari
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “No vadošajām komandām tieši “Ferrari” veikusi vispamanāmākās izmaiņas, tādēļ potenciālās komandas spējas ir mazliet miglā tītas. Testi parādīja, ka ar sacīkšu ātrumu “Ferrari” mazliet pieklibo, tomēr nevajadzētu izdarīt pāragrus secinājumus. Šogad dalījums “Mercedes” un “Ferrari” trasēs vairs nebūs tik izteikts, tādēļ ir cerības biežāk redzēt Hamiltona un Fetela cīņu trasē. Kimi Raikonena forma pēdējos gados nav bijusi pārāk laba, tādēļ nedrīkst aizmirst par “Red Bull” – itāļiem raksturīgi pirms sezonas izskatīties labāk, nekā sezona to pierāda. Cīņa par otro vietu būs spraiga, par pirmo gan sezonas pirmajā pusē diez vai.”
Aldis Putniņš: ““Ferrari” pilotu sastāvs nesola intrigu un uguņošanu – Maranello komanda ir izvēlējusies iepriekš ļoti veiksmīgo (rezultātu ziņā) taktiku likt visu uz vienu zirdziņu – Sebastianu Fetelu. Bet Kimi Raikonens ir vecs profs, kurš zina savu vietu un viņam labi maksā arī viņa 16tajā sezonā Formulā 1. Nav īsti iedomājams, ka Kimi regulāri varētu būt priekšā Sebam. Turklāt arī tas, vai Raikonens tiks pie vēl viena gada pagarinājuma “Ferrari” sastāvā nav tik ļoti atkarīgs no viņa paša snieguma, kā no citu potenciālo pretendentu rādītājiem un rezultātiem.”
Sebastians Fetels ir dzimis 1987. gadā – tieši tad, kad pasaulē pārdeva pašu pirmo “Red Bull” enerģijas dzēriena bundžiņu. Kā zināms tieši šī dzērienu kompānija viņam vēlāk atnesa četrus pasaules čempiona titulus. Kā jau tas mūsdienās nereti redzēts, arī Fetela autosporta karjera sākās ļoti agrā bērnībā – 3 gadu vecumā pie kartinga, bet “Red Bull” jauno sportistu programmā Fetels iekļuva jau 1998. gadā, būdams vien 11 gadus vecs.
Panākumus pie kartinga stūres izdevās transformēt arī uzvarās ar formulām – 2004. gadā Vācijas Formula BMW čempionātā Fetels izcīnīja 18 uzvaras 20 braucienos, nopelnot vietu “ASL Mucke Motorsport” sastāvā Formula 3 Euro Series, kur tika izcīnīts gada debitanta tituls, nopelnot iespēju aizvadīt testus “BMW Williams” sastāvā.
Saikne ar “BMW” tika saglabāta un 2006. gads kļuva par ļoti darbīgu – Fetels kļuva par “BMW Sauber” rezerves braucēju. Sebs Grand Prix nedēļas nogalē pirmo reizi pie F1 mašīnas stūres sēdās 2006. gadā Turcijā. Viņš gan pamanījās pārkāpt atļauto ātrumu boksu celiņā, sasniedzot jaunu F1 rekordu – pirmais sods karjerā jau tās sestajā sekundē.
Paralēli tam tika izcīnīts Formula 3 Euro Series vicečempiona tituls un izmēģināti spēki tolaik prestižajā Formula Renault 3.5 Series čempionātā. Debija padevās teju vai perfekta – otrā vieta un uzvara Misano trasē, kam gan sekoja ne pārāk iepriecinoša nedēļas nogale: Spa trasē atlūza no citas mašīnas trāpīja Fetelam pa pirkstu, iegriežot to līdz pat kaulam. Tika paredzēts, ka viņam nāksies izlaist status vairāku nedēļu garumā, tomēr vācietis jau nākamajā nedēļā bija atpakaļ kokpitā, cīnoties par visaugstākajām vietām. Kopš tās dienas par vienu no raksturīgākajiem elementiem, atzīmējot uzvaru, kļuvusi pirksta vicināšana.
2007. gads tika Formula Renault 3.5 Series, kur pēc septiņiem braucieniem Fetels atradās kopvērtējuma vadībā. Cīņa par titulu izpalika, tomēr, ja iemesls tam ir izsaukums uz F1, tad iemesls būt saskumušam Fetelam nebija.
Foto: Aston Martin F1
Motorsporta elitē
Sebastiana Fetela karjera F1 nesākās gluži kā varētu vēlēties. Kad Roberts Kubica tika pie vietas pamatsastāvā, Fetelam tika dota iespēja piedalīties 2006. gada Turcijas GP treniņos. Savu pirmo sodu – ātruma pārkāpumu boksu celiņā – Fetels izpelnījās jau savā karjeras sestajā sekundē.
Tikmēr pirmā pieredze sacīkstēs atkal saistāma ar Kubicu – gadu vēlāk Kanādā poļu braucējs piedzīvoja smagu avāriju, kā rezultātā uz vienu posmu tika aizvietots. Fetels kļuva par tobrīd jaunāko punktu guvēju F1 vēsturē. “Red Bull” ilgi nekavējās un atbrīvoja Skotu Spīdu, sniedzot iespēju Fetelam, kurš jau debijas sezonā gandrīz dāvāja “Toro Rosso” tās pirmo goda pjedestālu, pateicoties lieliskām sacīkstēm Japānā, kas gan noslēdzās ar fiasko – Fetels sadūrās ar “Red Bull” braucēju Marku Vēberu, braucot aiz drošības mašīnas. “Tā ar tiem bērniem ir… Viņiem nav pieredzes – tu paveic labu darbu, bet viņi visu sačakarē,” pēc sacensībām dusmīgi noteica Vēbers.
Savu pirmo F1 uzvaru Fetels izcīnīja 2008. gadā Moncā. Nevienam pat prātā neienāca “Toro Rosso” pieskaitīt pie favorītiem, neraugoties uz Fetela finišiem labāko sešiniekā pirms tam notikušajos posmos Valensijā un Spa. Treniņos nekas neliecināja par to, kas gaidāms, tomēr “Toro Rosso” šokēja visus slapjajā kvalifikācijā, izcīnot pirmo un ceturto starta vietu. Burdē mašīna startā noslāpa, tikmēr Fetels brauca labāk kā jebkad. Otrās vietas ieguvējs Kovalainens norādīja, ka “Toro Rosso” formulu noķert neesot bijis iespējams. Tas palīdzēja “Toro Rosso” konstruktoru kausā sezonu noslēgt virs “Red Bull”, tādēļ, sekojot pārejai uz lielo komandu, daži smīkņāja, vai tas nav solis uz leju.
Iesildījies 2008. gadā, Sebastians Fetels izmantoja komandas progresu un citu vadošo komandu sliktās spējas pielāgoties noteikumu izmaiņām, lai gūtu vairākas uzvaras, kā arī vairākkārt liekot viņa vārdu titula pretendentu sarakstā. Līdz tam gan uzreiz neizdevās aizsniegties, tomēr pamazām tieši Fetels kļuva par komandas līderi, atstājot pieredzējušo Marku Vēberu ieročnesēja lomā. Pēc karjeras beigām Vēbers atzina, ka Fetels bijis labāks, tomēr attieksme komandā nebūt neesot bijusi viņam patīkama, bet eļļu ugunij piešāva abu savstarpējā sadursme 2010. gadā Turcijā un 2013. gadā Malaizijā, kad Fetels ignorēja komandas pavēli neapdzīt Vēberu.
2010. gadā pretendentu uz titulu netrūka. To apliecināja 5 dažādi uzvarētāji sezonas pirmajos 5 posmos. Fetelam gan izdevās kļūt par čempionu ne mirkli pirms pēdējā posma neatrodoties kopvērtējuma vadībā. Vēl divus posmus līdz sezonas beigām viņš bija tikai ceturtajā vietā, tomēr lielais noslēgums starp Vēberu un Alonso noslēdzās ar to, ka abi bija pārāk aizņemti vaktējot otra pozīciju un iestrēgstot aiz lēnākiem braucējiem, kas pavēra iespējas Fetelam.
2011. gadā Sebastians Fetels laboja vairākus rekordus, kas joprojām nav pārspēti – visvairāk goda pjedestāli (17, dalīts ar Šūmaheru), visvairāk pole position (15), visvairāk apļu vadībā (739), visvairāk uzvaru no pole position (9), kā arī Indijā sasniegts rekords kā jaunākajam braucējam, kas sasniedz grand slam (uzvara no pole position, esot vadībā visus apļus + ātrākais aplis).
Gadu vēlāk tik viegli vairs negāja, tomēr pēc aizraujošas cīņas ar Fernando Alonso, vācietis savā kontā varēja ieskaitīt vēl vienu titulu. 2013. gadā Sebs uzvarēja katrā no sezonas pēdējiem deviņiem posmiem, kļūstot par pirmo braucēju, kam izdevusies tik ilgstoša dominance, strauji tuvojoties vairākiem F1 rekordiem.
Katrai ērai gan pienāk gals – Daniels Rikjardo ir vienīgais komandas biedrs, kas sezonas ietvaros spējis gūt vairāk punktu nekā Sebastians Fetels. Tas notika 2014. gadā, kad revolūcija tehniskajā jomā un pāreja uz V6 Turbo dzinējiem radīja vairākus negaidītus rezultātus, tomēr austrālieša spēja pirmajā gadā ar “Red Bull” parādīt ko tādu stāvēja pāri visam. Tā vietā, lai sūkstētos par mašīnu, Fetels atzina, ka Rikjardo togad vienkārši bija paveicis labāku darbu.
Fetelam iemirdzoties F1 apritē arvien vairāk pieauga salīdzinājumi ar Mihaelu Šūmaheru. Tāpat kā septiņkārtējais pasaules čempions arī Fetels savā pirmajā F1 komandā aizvadīja tikai vienu posmu, tad aizveda līdz titulam komandu, kas to vēl nebija sasniegusi, bet pameta to, pieņemot “Ferrari” izaicinājumu uz 2015. gada sezonu.
Uzaugot starptautiskā vidē, jaunu valodu apguve ir neizbēgama. Fetelam gan izdevies iet tālāk kā lielai daļai braucēju – pēc pievienošanās “Ferrari” viņš apguva itāļu valodu, bet vismaz kādu frāzi spēj pateikt vairāk kā 20 dažādās valodās, ātri iemantojot vietējās publikas simpātijas.
“Mercedes” dominance un Luisa Hamiltona fantastiskās spējas izvairīties no lieliem kritumiem liedza Fetelam iesaistīties titula cīņās 2015. un 2016. gadā, liekot vairākiem ekspertiem jau pārstāt cerēt uz Fetela atgriešanos, it īpaši, kad viņš tikai par mata tiesu pārspēja Kimi Raikonenu.
Ātra un konkurētspējīga formula 2017. gadā gan kalpoja kā sarkanā krāsa saniknotam bullim – veiksmīga sezonas pirmā daļa ļāva Fetelam doties vasaras pārtraukumā kā kopvērtējuma līderim. Pilnīgs fiasko Āzijā, kad Fetels pēc avārijas startā izstājās jau Singapūras GP pirmajā aplī un izstāšanās Japānā piepeši Fetelu nostādīja iedzinējos, tomēr atgūt zaudēto vairs nebija iespējams.
2018. gads bija samērā līdzīgs – līdz vasaras pārtraukumam viss gāja labi, tam sekoja uzvara Beļģijā, bet sezonas izskaņā Hamiltons pieveica Vetelu vienos vārtos. Šķita, ka neveiksmju sērijai jābeidzas 2019. gadā, kad pirmssezonas testos “Ferrari” mašīna pārliecinoši dominēja. Pienāca 1. posms un viss atkal nostājās savās vietās – “Mercedes” izcīnīja dubultuzvaru, bet Sebs nespēja lāgā tikt galā ar jauno komandas biedru Šarlu Leklēru.
21 gadu vecais puisis jau savā pirmajā sezonā ar “Ferrari” kļuva par nopietnu zvaigzni un izcīnīja divas uzvaras, kamēr Fetela vienīgais panākums Singapūrā tika izcīnīts, pateicoties ļoti slikti izrēķinātai Leklēra stratēģijai, kurš bija ātrāks visu nedēļas nogali. Abi braucēji piedzīvoja sadursmi priekšpēdējā posmā Brazīlijā. Pat pēc četriem tituliem Fetelam nācās cīnīties par savu vietu zem saules, lai 2020. gadā nepaliktu Leklēra ēnā.
Tā vietā lai revanšētos, Sebastians Fetels slīdēja arvien zemāk. Pēc katastrofāla sezonas sākuma gan paša, gan “Ferrari” komandas izpildījumā, nelielu mierinājumu sniedza pēdējā aplī izkarotā trešā vieta ačgārnajā un slidenajā Turcijā, tomēr kopumā sezona bija norakstāma. 33 punkti 17 sacīkstēs nav norma izcilākajai sacīkšu komandai ar vienu no titulētakajiem braucējiem pie stūres. Pacietības mērs bija izsmelts. Fetels nebija spējīgs atkārtot tautieša Mihaela Šūmahera panākumus un atgriezt sarkanos uz triumfa takas.
Baumas par karjeras noslēgšanu Sebs apklusināja, pievienojoties “Aston Martin” komandai. Pēc tehnisko noteikumu izmaiņām uz 2021. gadu tā piedzīvoja lejupslīdi. Fetelam bija jāgaida pieci posmi līdz pirmajiem punktiem, tomēr haotiskās sacīkstēs Azerbaidžānā un Ungārijā viņam izdevās iemirdzēties, kaut gan nepietiekama degvielas daudzuma dēļ no otrās vietas Hungaroringā nācās šķirties. Sezonas noslēgumā 12. vieta, tomēr komanda tobrīd atradās pārbūves procesā, sniedzot cerības uz labākiem rezultātiem nākotnē.
Atšķirībā no vairuma spožajām sporta zvaigznēm Sebastians Fetels cenšas paslēpt savu privāto dzīvi no paparaci. Viņš apprecēja Hannu, ko iepazina skolas laikos, tomēr personīgās lietas nevēlas apspriest pat komandas ietvaros. Atšķirībā no cīņu biedra Luisa Hamiltona, Fetels nekad nenēsā ķēdes un nav tetovējies. Vienīgā ‘rotaslieta’ no kā Fetelam nav iespējas atteikties – sponsoru gādātais rokas pulkstenis.
Fetels piešķir vārdus savām sacīkšu mašīnām. “Man ir svarīgi, lai attiecības ar mašīnu būtu tuvas. Tāpat kā kuģiem, tām ir jādod vārds. Tas ir seksīgi.” 2008.gadā, kad tika aizvadīta pirmā pilnā sezona ar “Toro Rosso”, mašīnu sauca Džūlija. Tai sekoja Keita, Keitas neķītrā māsa, saldā Liza, ‘Randy Mandy’, nerātnā Kailija, Abeija, izsalkusī Heidija, Sūzija, Eva, Margerita, Džīna, Lorija un Lina.
Lai gan ar Fetelu strādā vesela komanda, viņš pats labprāt menedžē savus līgumus un veic pārrunas, kas F1 apritē ir unikāls gadījums. Pats sportists stāsta, ka nejūt, ka tā dēļ ko zaudētu, turklāt tas esot aizraujoši. Kā zināms, vairāki bijušie F1 braucēji pēc karjeras izvēlas tieši šo nodarbi. Vai Fetels ies viņu pēdās?
“Viasat” paziņojuši, ka šosezon vairs netranslēs Formula 1 čempionāta sacīkstes, kas pēdējos gados bija vērojamas “Viasat Sport Baltic” TV kanālā tiešraidē, kā arī “ViaPlay” platformā, bet atkārtojumā TV6 kanālā.
Tas nozīmē, ka Latvijas valsts iedzīvotājiem jau šonedēļ Austrālijas GP nāksies meklēt alternatīvu, kā vērot sacensības tiešraidē. Lai gan sākotnēji čempionāta prezentētā F1 TV lietotne neiekļāva Latviju potenciālo klientu lokā, tomēr kopš Latvijā vairs nav maksas kanāla, kas būtu gatavs translēt sacensības, visticamāk, šis pakalpojums būs pieejams jau šajā nedēļas nogalē.
“All Media Baltics notika nopietnas pārrunas par Formula 1 tiesību iegādi, taču pagaidām neesam nonākuši pie abpusēji apmierinoša lēmuma un vienošanās. Līdz ar to šīs sezonas Formula 1 sacīkstes pagaidām nav plānots translēt kanālos Viasat Sport Baltic un TV6, kā arī Viaplay platformā,” portālu F1.LV informēja Viasat un Viaplay sabiedrisko attiecību speciāliste Līna Kārkliņa. “Mēs redzam pieprasījumu pēc augsta līmeņa automobiļu sacīkšu satura, tādēļ nesen ir iegūtas tiesības pārraidīt Pasaules rallija čempionāta (WRC) tiešraides visā Baltijā! Tiešraides no visām WRC sērijas sacīkstēm ar komentētājiem latviešu valodā ir skatāmas gan platformā Viaplay, gan Viasat Sport Baltic kanālā. Tāpat turpināsim translēt arī ļoti interesanto Moto GP čempionātu (Pasaules čempionāts šosejas motobraukšanā).”
“Viasat Sport Baltic” līdz šim piedāvāja treniņbraucienus, kvalifikāciju un sacensības vērot bez reklāmas pauzēm, bet par skatītāju informēšanu rūpējās komentētāji Aldis Putniņš, Jānis Janševics un Ģirts Timrots.
Motorsporta faniem joprojām “Viasat Sport Baltic” kanālā būs iespēja sekot līdzi MotoGP čempionātam, kur svētdien Katarā risinājās šīs sezonas pirmais posms, kā arī Pasaules rallija čempionātam, kur par titulu šogad cīnās arī igaunis Ots Tanaks.
Sveiks! F1 izlēmuši izveidot savu globālo tiešsaistes straumēšanas platformu, kā dēļ, diemžēl, šosezon F1 netiks raidīta VSB un Viaplay. Tomēr, redzot pieprasījumu pēc motoru sporta satura, esam ieguvuši tiesības pārraidīt WRC un MotoGP!
Visnepieredzējušākais – tā vienā vārdā prese dēvēja Raikonenu, kad viņš devās uz 2001. gada Austrālijas Grand Prix debitanta statusā. Šis statuss ne būt nav pārspīlēts – starp pāreju no kartinga uz formulām un ienākšanu F1 Kimi aizvadīja tikai 23 sacīkstes, uzvarot 13 no tām.
Savas pirmās kartinga sacensības ārpus Somijas robežām ‘ledus vīrs’ aizvadīja 15 gadu vecumā Monako, kad viņš saglabāja mieru, turpinot braucienu pat tad, kad stūre atdalījās no mašīnas un palika Kimi rokās. Gadu vēlāk viņš atgriezās Monako ar trešo vietu, neraugoties uz to, ka pēc pirmā apļa avārijas nonāca drošības barjeras otrā pusē, un turpināja braucienu līdz ceļš beidzās un Raikonenam nācās savu kartingu pārcelt atpakaļ uz trases.
Visspožāk Raikonenam sevi izdevās apliecināt Formula Renault 2000 Lielbritānijas čempionātā, izcīnot uzvaras 7 no 10 braucieniem, kā arī visās četrās ziemas čempionāta sacīkstēs. Trīs gadus vēlāk šai pašā čempionātā triumfēja Luiss Hamiltons, tomēr viņa ceļš līdz F1 bija vēl 3 sezonu garš, kamēr Kimi jau bija Pītera Zaubera redzeslokā, apliecinot sevi rudenī notiekošajos testos un negaidīti tiekot motorsporta prestižākajā čempionātā.
Foto: Alfa Romeo Racing
Motorsporta elitē
Ne visi līdz galam izprata Pītera Zaubera lēmumu noslēgt līgumu ar nepieredzējušo Kimi Raikonenu, tomēr tas atmaksājās ar uzviju. Kamēr citus debitantus nereti pārņem debijas drudzis, Kimi savā ziemeļnieka mierā vēl pusstundu pirms starta nolēma nosnausties. Rezultāts: 6. vieta un lielisks pamats, lai sekmīgi palīdzētu “Sauber” izcīnīt 4. vietu konstruktoru kausā.
Raikonena talants tika pamanīts un tieši viņam tika uzticēta Mika Hakinena mantinieka loma “McLaren” sastāvā. ‘Iesildīšanās sezonā’ pie uzvarām vēl neizdevās tikt (galvenokārt “Ferrari” dominances dēļ), bet gadu vēlāk Raikonens jau bija kļuvis par komandas līderi un stabilitātes paraugu. Lai gan sezonas laikā izcīnīta tikai viena uzvara, līdz titulam Raikonenam ar gadu vecu formulu pietrūka tikai 2 punkti.
Ieguvis stabilitāti privātajā dzīvē pēc kāzām ar “Miss Skandināvija” Dženiju Dālmani, Raikonens to pilnībā pazaudēja trasē. Ja “Honda” laikos par traģikomēdiju kļuva Fernando Alonso centieni sasniegt kaut finišu, tad 2004. gadā šajā lomā bija Raikonens.
Norakstāmai sezonai sekoja atdzimšana 2005. gadā, tomēr ar 7 uzvarām, no kurām visspožākā izcīnīta Japānā no 17. starta vietas, nebija pietiekami, lai pārspētu Alonso. Nerunīgā soma vārds aizvien biežāk tika pieminēts “Ferrari” sakarā un gadu vēlāk baumas pārauga realitātē, kad Raikonens nomainīja karjeru beigušo Mihaelu Šūmaheru.
Raikonena un Šūmahera attiecības, iespējams, nebija pārlieku draudzīgas, par ko liecina ledusvīra nevēlēšanās apmeklēt Šūmahera atvadu pasākumu un atzīšana, ka viņam 2007. gadā Šūmahers nepietrūka. Lai gan oficiālu ziņu nav, aizkulisēs tiek runāts, ka abiem pēc 2003. gada sezonas pat bijusi neliela saķeršanās.
Izmantojis “McLaren” civilkaru un aizvadot teju vai nevainojamu sezonas otro pusi, Raikonens jau savā pirmajā gadā ar “Ferrari” ar viena punkta pārsvaru pirmo un vienīgo reizi kļuva par pasaules čempionu, neraugoties uz vienubrīd atrašanos nepilnu 3 uzvaru attālumā no kopvērtējuma līdera.
Sava junioru formulu komanda, interese par motokrosu un sniega motociklu sacensībām un vēlme izmēģināt savu veiksmi rallijā, komplektā ar “Ferrari” konkurētspējas kritumu mazināja Kimi interesi par F1 un ap to virmojošajām politikām. Tika lauzts līgums, par ko Raikonens saņēma ļoti dāsnu kompensāciju, un uz vairākiem gadiem pievērsās rallijam, kā arī NASCAR sacensībās.
2012. gadā Raikonens piedzīvoja atgriešanos “Lotus” sastāvā, aizsniedzoties līdz 3. vietai kopvērtējumā un vēl gadu vēlāk atgriežoties “Ferrari” rindās. Karjeras beidzamais nogrieznis gan pagaidām Raikonena faniem sagādājis vairāk vilšanās nekā prieka brīžus – Kimi kļuva par komandas otro pilotu aiz Alonso un vēlāk arī Fetela.
Četrus gadus pie sarkani krāsotās formulas stūres Raikonens tā arī nespēja izcīnīt uzvaras. 2018. gadā komanda viņam deva pēdējo iespēju. “Ferrari” beidzot bija radījuši mašīnu, ar ko arī Raikonens spēj cīnīties par visaugstākajām pozīcijām. 12 pjedestāli un 3. vieta kopvērtējumā tika papildināta ar ilgi gaidītu uzvaru Ostinā un daudz līdzīgāku cīņu ar komandas biedru Fetelu.
Tā vietā, lai kārtu ķiveri uz nagliņas un nodotos ģimenes dzīvei un citiem privātiem projektiem, Raikonens atgriezās komandā, ar kuru 2001. gadā ienāca čempionātā – “Sauber”. Starpsezonā gan tā kļuva par “Alfa Romeo”, taču ģimeniskā atmosfēra un aiziešana no politisko spēlīšu apvītās un mediju ielenktās “Ferrari” komandas piestāvēja ledusvīram. Lai gan Raikonens arvien retāk iebrauca punktos, tomēr spoži mirkļi ik pa laikam pavīdēja. Piemēram, 2019. gadā haotiskajā Brazīlijas GP sasniegta 4. vieta, bet 2020. gada Portugāles GP pirmajā aplī Raikonens startā pakāpās par 10 pozīcijām.
Raikonens guvis slavu ar savām īsajām atbildēm uz žurnālistu jautājumiem, kas nereti ietver pamatīgu humora devu. Piemēram, uz jautājumu par Kimi ķiveres nozīmi (žurnālists centās noskaidrot krāsojuma izvēli), Raikonens atbildēja, ka viņam tā palīdz pasargāt galvu. Tikmēr vaicāts par garlaicīgāko brīdi sacīkšu nedēļas nogalē, Raikonens atbildēja ar vienu vārdu: “Tagad.”
“Ducati” braucējam Andrea Doviciozo izdevās izcīnīt uzvaru 2018. gada MotoGP sezonas pirmajā posmā Lozailas trasē, Katarā, spraigā pēdējā apļa cīņā pieveicot pagājušā gada čempionu Marku Markesu.
Kvalifikācijā ātrākais bija “Tech 3 Yamaha” braucējs Johans Zarko, kurš jau no pirmajiem apļiem ieņēma sacīkšu līdera godu. Doviciozo ar lēnu startu nokrita līdz devītajai pozīcijai, tomēr varēja ātri vien atgriezties cīņā, jo līderi brauca lielā un ciešā grupā.
Vairākus apļus par Zarko galveno konkurentu kļuva Valentino Rosi, tomēr pēc neveiksmīga apdzīšanas mēģinājuma itālis piekāpās arī Markesam un Doviciozo. No pirmās vietas Zarko šķīrās tikai piecus apļus pirms finiša, kad viņa mašīnas priekšējā riepa bija nodilusi un zaudējusi saķeri ar trasi.
Francūzis finišēja tikai astotajā pozīcijā, bet Markess, sapratis, ka taisnēs Dovi “Ducati” motociklam garām tikt tikpat kā nav iespējams, nolēma izšķirošo manevru atstāt uz sacīkšu pēdējo līkumu. Abi sakrustoja trajektorijas, un, lai gan uz mirkli izskatījās ka Markesa manevrs vainagosies panākumiem, Doviciozo pozīciju atguva un finišēja 0.027 sekundes priekšā “Honda” sportistam.
Pagājušā gada Kataras GP uzvarētājs Maveriks Vinjaless sacīkstes iesāka ļoti blāvi, tomēr spēja pakāpties līdz sestajai pozīcijai, kamēr viņa komandas biedrs Rosi izcīnīja trešo vietu. Lieliski sacīkstes uzsāka “Suzuki” braucējs Alekss Rinss, turoties līderu grupā, taču sekoja kritiens un spāņu braucējs izstājās. Finišu nesasniedza arī Doviciozo titulētais komandas biedrs Horhe Lorenco.
Tieši pirms MotoGP sacensībām, savu meistarību apliecināja arī Moto2 un Moto3 klašu braucēji. Moto2 ieskaitē vairāku “Kalex” braucēju cīņā uzvarēja Frančesko Banaja (Francesco Bagnaia), kamēr vēl viens ciešs finišs bija vērojams Moto3 klasē, kur uz augstākā goda pjedestāla pakāpiena kāpa Horhe Martins no “KTM”.
Sezona turpināsies Argentīnā, kur MotoGP sezonas otrais posms tiks aizvadīts 8. aprīlī.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “McLaren” komandas iespējas.
Vēsture
“McLaren” bija oranži vēl tad, kad fotogrāfijas bija melnbaltas. Šogad apritēs 50 gadi kopš komandas pirmās uzvaras F1 čempionātā, kas tika sasniegta ar tās radītāju Brūsu Maklārenu pie stūres. Līdz pat Šūmahera dominancei ar “Ferrari” tieši “McLaren” braucēji visbiežāk bija kļuvuši par čempioniem – kā pirmie to paveica Emersons Fitipaldi un Džeimss Hants, tomēr komandas ziedu laiki pienāca Rona Denisa ērā 1980-tajos gados. Ar “Honda” dzinējiem un Airtonu Sennu un Alenu Prostu pie stūres “McLaren” nereti bija vairākas sekundes aplī ātrāki par tuvākajiem konkurentiem. Arī pēc tam “McLaren” mašīnas allaž bija atrodamas peletona galvgalī, ko lieliski apliecina Mika Hakinena un Luisa Hamiltona tituli, tomēr pēdējā laikā neveiksmes bijušas daudz vairāk – spiegošanas skandālā 2007. gadā zaudētas ievērojamas naudas summas, rezultātu pasliktināšanās un 3 bezcerīgi gadi kopā ar “Honda” nostādījuši komandu tās zemākajā punktā. Tas nozīmē, ka turpmāk ir tikai viens ceļš – augšup.
Kas jauns?
Trīs gadu ilgušajās aprēķina laulībās ar “Honda” mīlestība tā arī neuzvirmoja un “McLaren” šogad izmantos “Renault” jaudas agregātus. Šādas izmaiņas rada ķēdes reakciju, kas nozīmē, ka nācies pielāgot šasiju, balstiekārtu un aerodinamiskos risinājumus mašīnas aizmugurē, kas liks Fernando Alonso un Stofelam Vandūrnam apgūt daudz jauna.
No ārienes pamanāmas vairākas izmaiņas – krāsojums kļuvis vēl ‘oranžāks’, kas pamatīgi izceļ titulsponsora trūkumu. Priekšgalā arī likvidēta “S-Duct” sistēma, izmainot gaisa plūsmas ‘tecējumu’. Arī “McLaren” gaisa savācēji kļuvuši ievērojami mazāki, tomēr testos nācās saskarties ar dzesēšanas problēmām.
Foto: McLaren
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Prognozēt “McLaren” komandas potenciālo spēku ir sarežģīti, jo sāk šķist, ka pati komanda to vēl īsti neapjauš. Skaidrs, ka ar jaunajiem dzinējiem ātrums ir atgriezies, tomēr ķibeles testos rāvās ārā pa visām vīlēm, tādēļ netika veikts plānotais darba apjoms. Tas nostādīs komandu sarežģītākā situācijā sezonas pirmajā pusē, taču, ja ar tik pamatīgu budžetu un nu jau arī konkurētspējīgu jaudas agregātu sezonas otrajā pusē neizdosies izrādīt pretestību vadošajām vienībām, tad Alonso un visu komandas fanu pacietības mērs būs pilns. Šobrīd viss liecina, ka oranži krāsotās formulas sezonu varētu noslēgt ceturtajā vietā.”
Aldis Putniņš: ““McLaren” komandā šogad izšķirsies Stofela Vandūrna karjera. Jā, tik dramatiski! Jo pērn beļģis īsti nespēja turēt līdz Fernando Alonso, lai gan bezcerīgā mašīna tieši superzvaigznei Alonso varētu nosist visu apetīti. Šogad Vandūrnam atlaides vairs neviens nedos un turklāt viņam bus spiediens no divām pusēm: jātur līdz Alonso līmenim un jācenšas netiešā cīņā pārspēt jauno “McLaren” talantu Lando Norisu, kurš startēs Formula 2 čempionātā. Ja Vandūrns paliks Alonso ēnā, spānis turklāt ars pa diviem čempionātiem, bet Noriss kļūs par F2 čempionu, 2019.gadā varam sagaidīt “McLaren” junioru rokādi.”
Hosē Luiss Alonso strādāja par mehāniķi, kā arī brīvajā laikā aizrāvās ar kartinga braukšanu un cerēja šo hobiju nodot arī bērniem, uzbūvējot kartingu 8 gadus vecajai meitiņai Lorēnai. Viņai gan motorsports neinteresēja, tādēļ pie stūres piesēdās viņas brālis – trīs gadus vecais Fernando Alonso, liekot pamatus karjerai, kas padarījusi viņu par vienu no visu laiku izcilākajiem autosportistiem.
3 gadu vecumā uzsākta karjera ir ļoti agra pat priekš autosportistiem, tādēļ Fernando piemeklēja tādas problēmas kā grūtības aizsniegt pedāļus un stūri. Tas gan netraucēja uzrādīt spožus rezultātus, nodrošinot nepieciešamos līdzekļus karjeras izaugsmei. Alonso ģimene gan nebija turīga, tādēļ slapjā laika riepām naudas nepietika un spāņu talantam bija jāiemācas vadīt kartingu slapjā trasē ar slikiem.
Pierādījis sevi starptautiskā līmenī, Alonso pirmo iespēju braukt pie formulas stūres guva 17 gadu vecumā, pateicoties tautieša Adriana Kamposa palīdzībai. Pēc trīs dienu testiem Alonso apļa laiki jau bija vienā līmenī ar Marku Ženē, kurš nākamajā sezonā jau startēja F1 “Minardi” rindās.
Kamposam lieki nebija jādomā – 1999. gadā viņš vienojās ar Alonso par startēšanu Euro Open by Nissan (Formula Renault 3.5 Series priekštecis). Neraugoties uz grūtu sezonas sākumu un biežu izstāšanos, Alonso izcīnīja titulu jau debijas sezonā, nopelnot iespēju aizvadīt testus “Minardi” F1 komandas rindās.
Flavio Briatores menedžments ļāva Fernando Alonso iekārtot “Benetton” komandas testpilota amatā, kā arī nodrošināt vietu Formula 3000 (vēlāk GP2, tagad F2) “Astromega” rindās. Lai gan punkti netika pirmajos septiņos no desmit posmiem, sezona tika noslēgta ar otro vietu Hungaroringā un hat-trick (pole position, uzvara un ātrākais aplis) leģendārajā Spa trasē. Čempionāta jaunākais braucējs bija izteicis nopietnu pieteikumu uz starptautiskās motorsporta skatuves.
Foto: Alpine Racing
Motorsporta elitē
2001. gada Austrālijas Grand Prix saturēja veselu plejādi jauno talantu – karjeras pirmo F1 posmu aizvadīja Amerikā slavu guvušais Huans Pablo Montoija, par F1 čempionu kļuvušais Kimi Raikonens, kā arī 19 gadus vecais Fernando Alonso. Ar diviem iepriekš minētajiem braucējiem Alonso sacensties nebija reāli, jo mazā “Minardi” komanda allaž bija atrodama peletona lejasgalā. Lai gan Alonso regulāri pārspēja komandas biedru Tarso Markešu, tomēr mašīna bija pārāk lēna un neuzticama, lai cerētu uz punktiem.
Alonso menedžeris Flavio Briatore, sapratis, cik lieliski Alonso iejutās “Minardi” komandā, apsvēra jau nākamajā gadā viņam dot izdevību pie “Benetton” stūres, kuru sastāvā veica testus iepriekšējās divas sezonas. Komanda gan nolēma uz gadu paturēt Džensonu Batonu, liekot Alonso samierināties ar gadu testpilota amatā.
Šī gada laikā Briatores un “Benetton” paspārnē nonāca cits jaunais talants – Marks Vēbers, kurš tāpat kā Alonso, spēja no “Minardi” izspiest šķietami neiespējamo. “Renault” pārņēma “Benetton”, bet Briatore bija iecerējis 2005. gadā strauji progresējošajā komandā iekārtot abus jaunekļus šai komandā.
Divu gadu laikā Marks Vēbers sevi pierādīja kā stabilu vērtību “Jaguar” rindās, tomēr paļāvās titulētās “Williams” vilinājumam, kas tobrīd strauji zaudēja savas pozīcijas, kamēr Alonso, ticis pie vietas pamatsastāvā, pārsteidza visus ar rekordu pēc rekorda, kļūstot arī par tobrīd jaunāko Grand Prix uzvarētāju, to paveicot 2003. gadā Ungārijā.
Tieši ar Marka Vēbera līdzdalību saistās viens no skarbākajiem negadījumiem Alonso karjerā. Lietainajā Brazīlijas GP Vēbers piedzīvoja smagu avāriju. Fernando Alonso neapzinājās situāciju trasē un lielā ātrumā uztriecās Vēbera radītajām atlūzām, liekot sacīkstes apturēt. Lai gan spānis tika klasificēts trešajā pozīcijā, uz goda pjedestāla viņš nekāpa, jo tika aizvests uz slimnīcu veikt medicīniskās pārbaudes.
2004. gadā uzvaras neizdevās izcīnīt, tomēr sezona tika noslēgta ceturtajā vietā. “Ferrari” dominance beidzās gadu vēlāk. Tika veiktas vairākas izmaiņas noteikumos aerodinamikas jomā, kā arī braucējiem bija jāpielāgojas jaunajai situācijai – riepām bija jāiztur no starta līdz finišam, bet dzinēja maiņa tika atļauta tikai ik pēc 2 posmiem. “Renault” jaunajiem noteikumiem pielāgojās vislabāk, un visai drīz kļuva skaidrs, ka titulu savā starpā sadalīs Alonso un “McLaren” līderis Kimi Raikonens, kura cerībām punktu pielika konstantās problēmas ar mašīnas izturību.
Fernando Alonso kļuva par tobrīd jaunāko F1 čempionu un bija apņēmības pilns atkārtot savu sasniegumu arī pēc gada, lai gan jau starpsezonā kļuva skaidrs, ka 2006. gada izskaņā Alonso pametīs “Renault”, lai pievienotos “McLaren” komandai. Raikonena lomu ieņēma Mihaels Šūmahers, kurš aizvadīja savu pēdējo sezonu, kamēr Alonso sezonas pirmo pusi aizvadīja nevainojami, izcīnot vienu uzvaru pēc otras, un jau pēc jūnijā notikušās Kanādas GP izcīņas tika iekrāts 25 punktu pārsvars (par uzvaru tolaik piešķīra 10 punktus), kas lika pārliecinoši raudzīties otrā titula virzienā. FIA nolēma, ka “Renault” izmantotā “Mass Damper” neatbilst noteikumiem, tādēļ tā tika aizliegta. tas ļāva “Ferrari” strauji pievienoties un divus posmus pirms sezonas un Šūmahera karjeras beigām abi bija guvuši vienādu punktu skaitu. Japānā viss liecināja, ka uzvaru izcīnīs Šūmahers, tomēr neilgi pirms finiša viņu pievīla dzinējs, kas ļāva Alonso uzvarēt un vēlāk izcīnīt otro titulu.
Alonso karjera vairākkārt vijusies ar dažādiem skandāliem, tomēr 2007. gads uzskatāms par vissarežģītāko. “McLaren” beidzot bija radījuši mašīnu, kas var cīnīties par uzvarām, turklāt Alonso uzdevumu nosacīti vieglāku padarīja fakts, ka par komandas biedru kļuva debitants. Šis gan nebija nekāds parasts debitants – Luiss Hamiltons jau ar pirmajiem posmiem apliecināja sevi kā augstākā līmeņa braucēju un drīz vien cīņa par titulu darīja savu un abu attiecības strauji pasliktinājās, pīķi sasniedzot Ungārijā, kur kvalifikācijas pēdējās minūtēs Alonso apzināti boksos aizkavēja Hamiltonu, liedzot viņam veikt lidojošo apli, par ko saņēma 5 starta vietu sodu, bet komandai šai nedēļas nogalē netika piešķirti punkti konstruktoru kausā.
Lai gan teorētiski tas varēja laupīt konstruktoru kausu, jo sezonas izskaņā “Ferrari” bija guvuši par punktu vairāk, tas neko neizšķīra, jo par spiegošanas skandālu “McLaren” komanda tika izslēgta no konstruktoru kausa, kā arī saņēma bargu naudas sodu. Pamazām abus karstgalvjus sāka ķert Kimi Raikonens. Lai triumfētu trešo sezonu pēc kārtas Alonso pietrūka 1 punkts. Attiecības ar “McLaren” gan bija sagrautas un Alonso atgriezās “Renault” rindās.
“Renault” jau atkal atgiezās vidusslānī un Alonso pirmo finišu vadošo trijniekā sasniedza vien Singapūrā, izcīnot negaidītu uzvaru pēc tam, kad viņam atbilstošā brīdī drošības mašīnas fāzi izraisīja komandas biedra Nelsona Pikē Jr. avārija. Lai gan vairākiem braucējiem sakritība likās aizdomīga, viss noklusa līdz gadu velāk pēc Pikē Jr. atlaišanas, sportists atzinās, ka avārija tika plānota apzināti. Alonso savu vainu notikušajā noliedza, un atšķirībā no komandas vadītāja Flavio Briatores un tehniskā direktora Pata Saimondsa nekādu sodu nesaņēma.
“Renault” reputācija bija sagrauta un Alonso piepildīja jau ilgstoši klīstošās runas par peivienošanos “Ferrari”, izcīnot uzvaru jau pirmajā startā. Komanda skaidri pozicionēja spāni kā komandas pirmo pilotu, liekot Felipem masam upurēt uzvaru Vācijā. Lieliska sezonas otrā puse ar uzvarām Itālijā, Singapūrā un Korejā ļāva uz pēdējo posmu doties ar lieliskām cerībām uz titulu. Ātrs pitstops šaurajā Abū Dabī nebija pareizākā stratēģija un Alonso iesprūda aiz Petrova “Renault” formulas, ļaujot titula kausu pacelt Sebastianam Fetelam.
Arī nākamā sezona pagāja Fetela zīmē, bet 2012. gadā Alonso atguvās un aizvadīja stabilu sezonu, vasaras pārtraukumā dodoties ar 40 punktu pārsvaru. Jau atkal nevainojamu sezonas pēdējo nogriezni aizvadīja Sebastians Fetels, tādēļ uz sezonas pēdējo posmu Brazīlijā Alonso devās iedzinējos. Lai gan Sebs sagriezās jau pirmajā aplī, viņam izdevās atspēlēties un par trim punktiem pārspēt Alonso. “Ferrari” gan iesniedza protestu, ka Fetela apdzīšanas manevrs pret Žanu Ēriku Verņē tika veikts dzelteno karogu fāzes laikā, tomēr prasība netika apmierināta un Alonso jau atkal palika bez titula.
Nākamo divu sezonu laikā “Ferrari” daudzo pārmaiņu rezultātā aizvien retāk cīnījās par augstvērtīgiem rezultātiem, pat neraugoties uz Alonso pārliecinošo sniegumu pret komandas biedriem Felipi Masu un Kimi Raikonenu. Tas daļēji kļuva par atspēriena punktu citu projektu realizēšanai – Alonso izveidoja savu kartinga trasi, kā arī atjaunoja riteņbraukšanas komandu. Nespējis izcīnīt titulu ar “Ferrari”, Alonso nolēma ļauties leģendārās “McLaren Honda” sadarbības atjaunošanas projektam.
No Sennas un Prosta laikiem pāri nebija palicis nekas. “McLaren” jau 2014. gadā piedzīvoja izgāšanos, ar vienādiem dzinējiem piekāpjoties pat “Williams” vienībai, bet “Honda” ražojumi jau testos izrādījās mazāk jaudīgi par konkurentu ražojumiem, turklāt nemitīgi nācās cīnīties ar izturības problēmām, gandrīz pilnībā upurējot testus. Jaunpienācēji gan solīja jau 2014. gada izskaņā cīnīties par uzvarām, tomēr tās, maigi izsakoties, bija optimistiskas prognozes. Sezonas sākumā pat “McLaren” uz īsu brīdi palika bez Alonso, kurš pēc testos piedzīvotās avārijas pat piedzīvoja amnēziju.
Arī 2016. gada sezona nesākās kā cerēts – testi joprojām izvērtās par murgu, bet smaga sadursme Austrālijā ar “Haas” braucēju Estebanu Gutjeresu jau atkal lika uz posmu palikt malā. Sezona tika noslēgta 10. vietā. Nepacietība un niknums tikai pieauga, par ko Alonso arvien biežāk dalījās ar medijiem.
Situācija neuzlabojās arī 2017. gadā, tomēr Alonso laimi atrada citās sērijās, piedaloties leģendārajās Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs, kā arī gūstot pirmo pieredzi pie izturības sacīkšu spēkrata stūres, kur jau 2018. gadā sēdīsies regulāri. Tika izteikts ultimāts – ja “Honda” paliek, Alonso “McLaren” komandā nepaliks.
Tas lika uzsākt jaunu nodaļu “McLaren” dzīvē. Pirmie posmi raisīja cerības, tomēr drīz vien viss atgriezās vecajās sliedēs. Arī izslavēta Stofela Vandurna pienesums bija niecīgs. Fernando Alonso paziņoja par aiziešanu no F1 un pēdējos sešos posmos palika bez punktiem.
Fernando visu savu uzmanību sāka veltīt izturības sacīkstēm, divreiz triumfējot Lemānā, kā arī kļūstot par pasaules čempionu sezonas kopvērtējumā kopā ar vienīgo rūpnīcas atbalstīto komandu “Toyota”. Sekoja arī apkaunojoši neveiksmīgs mēģinājums kvalificēties Indy 500 sacīkstēm un uzvara Deitonas sacīkstēs, kā arī dalība 2020. gada Dakaras rallijreidā.
Apostījis gaisu teju visos prestižākajos autosporta pasākumos un čempionātos, Fernando Alonso atgriezās Formula 1, kur iepriekš bija braucis 17 sezonas. Pie tam Fernando nonāca “Alpine” komandā. Enstounā bāzētajā vienībā šis kļuva par viņa trešo uznācienu. Nevajadzēja daudz laika, lai spānis pierādītu, ka viņa pulveris vēl ir sauss. Sezonas otrajā pusē bija jūtams, ka svaru kausi komandas iekšienē sāk nosvērties par labu Alonso, kamēr Okonam atkal jāsamierinās ar otrā pilota lomu. Kulminācija sekoja Katarā, kur uz goda pjedestāla trešā pakāpiena biaj redzams tobrīd jau 40 gadus vecais Fernando Alonso. Pie tam, viņš vēl nedomā apstāties.
Nākamajā sezonā situācija “Alpine” komandā ievērojami nemainījās. Gada izskaņā Fernando pat pamanījās sakrāt 81 punktu – precīzi tikpat cik 2021. gadā. Tomēr ziņu virsrakstos viņš nonāca jūlija beigās. Pēc Sebastiana Fetela paziņojuma par karjeras noslēgšanu, Alonso pārsteidzoši paziņoja, ka pievienosies “Aston Martin” komandai.
Šis solis izrādījās pareizs, jo “Alpine” konstruktoru ieskaitē atkrita no ceturtās uz sesto vietu, kamēr “Aston Martin” komanda tobrīd 41 gadu vecajam braucējam nodrošināja mašīnu, ar ko gandrīz katrā posmā bija iespēja kāpt uz pjedestāla. Uzvaras izpalika, turklāt sezonas otrajā pusē vairāki konkurenti atstāja Alonso desmitnieka lejasgalā, taču atsevisķi spoži uzplaiksnījumi ļāva noslēgt sezonu 4. vietā kopvērtējumā, pārliecinoši pieveicot komandas biedru Strolu.
Pēc ļoti aizraujošas cīņas ar “Audi” komandas braucēju Lukasu di Grasi, šīs sezonas kopvērtējuma līderis Žans Ēriks Verņē izcīnījis uzvaru Urugvajā notikušajā Punta del Este ePrix.
Lai gan Verņē sacensības uzsāka no pole position, kvalifikācijā viss nebūt negāja tik gludi – “Techeetah” braucējs Super Pole izcīņā palika pēdējā vietā no pieciem sportistiem, tomēr di Grasi, Aleksa Linsa un Olivera Tērvija rezultāti tika anulēt par trases līkuma noīsināšanu, kamēr Mičs Evanss tika izslēgts no kvalifikācijas par mašīnas neatbilstību noteiktajam minimālajam svaram.
Startā Verņē nosargāja līderpozīciju, bet pārsvaru izveidot neizdevās, jo jau pirmajos apļos trases malā palika Nika Haidfelda “Mahindra” mašīna, liekot trasē doties drošības mašīnai. Di Grasi neatpalika un 19. no 37 apļiem abi viens aiz otra devās boksos, ko pameta tieši tādā pašā secībā, kā dodoties iekšā. Sacīkšu otrajā pusē di Grasi veica vairākus apdzīšanas mēģinājumus, vienā no tiem pat izslīdot no trases, kā arī vairākkārt liekot abām mašīnām saskarties, tomēr garām tikt neizdevās uz Verņē tika pie otrās uzvaras šosezon.
Lieliskas sacīkstes aizvadīja “DS Virgin” braucējs Sems Bērds. Startējot no devītās pozīcijas, britam izdevās pēc pitstopa pakāpties līdz ceturtajai pozīcijai, taču priekšā braucošā Daniela Abta mašīnai nebija kārtīgi pievilktas drošības jostas, tādēļ pagājušā posma uzvarētājam nācās doties vēl vienā piespiedu pitstopā. Tas pavēra iespējas Bērdam noķert līderus, tomēr garām tikt neizdevās.
Labāko pieciniekā iekļuva arī no beigām startējušais Mičs Evanss un kopvērtējuma vicelīderis Fēlikss Rozenkvists, kurš aizskāra trases nožogojumu kvalifikācijā, izbojājot savu lidojošo apli. Rozenkvists nebūt nebija vienīgais, kuru kvalifikācijā piemeklēja problēmas, jo avārijas dēļ savus apļus nevarēja pabeigt Niks Heidfelds, Nelsons Pikē Jr. un Niko Prosts.
Pirmo 3 sezonu čempioni komandu ieskaitē “Renault e.Dams” šoreiz nespēja gūt ne punkta, jo Prosts īpaši uz augšu nepakāpās, kamēr Sebastians Buemi, pavadījis pirmos apļus līderu grupā, ar aizmugurējo riteni aizskāra trases nožogojumu, sabojājot savas mašīnas balstiekārtu.
Čempionāta kopvērtējumā Verņē iekrājis 30 punktu pārsvaru pār Fēliksu Rozenkvistu, bet Sems Bērds atrodas vēl divus punktus tālāk. Trio pārstāvētās komandas atrodas tieši šādā pašā secībā arī komandu ieskaitē – “Techeetah” guvuši 127 punktus, “Mahindra” – 100, bet “DS Virgin” – 93. Nākamais posms 14. aprīlī risināsies Romā.
Pēdējos gados arvien straujāk pieaug to braucēju skaits, kuri nav pirmie ģimenes pārstāvji autosportā. Vandūrns ne tuvu tāds nav. Stofela tēvs ir arhitekts, kuram tika uzticēta kafejnīcas dizaina veidošana pie kartinga trases netālu no Vandūrna dzimtās Kortrijkas. Kādu dienu Stofela tēvs uz darbu paņēma arī savu 6 gadus veco dēlu, kam tika piedāvāta iespēja izbraukt ar kartingu. Stofels atminas, ka uzreiz to iemīlējis, tomēr viņam neesot bijusi ne mazākā nojausma par savām spējām, jo ilgi braukājis vienatnē.
Vandūrna vārds starp spožākajiem šīs dekādes talantiem atrodas ne bez iemesla. Pāreja no kartingiem, kur 2009. gadā izcīnīts pasaules vicečempiona tituls, uz formulām bija izcila – jau pirmajā sezonā 2010. gadā beļģu braucējs uzvarēja F4 Eurocup 1.6 kopvērtējumā. Tas (un 100 000 EUR balvu fonds) pavēra ceļu jaunajam talantam soli pa solim virzīties uz aizvien prestižākiem Formula Renault čempionātiem, 2012. gadā uzvarot FR 2.0 čempionātā (otrā prestižākā klase), par mata tiesu pārspējot tagadējo “Red Bull” braucēju Daņilu Kvjatu. Šai laikā arī tika uzsākta sadarbība ar “McLaren”.
Gadu vēlāk Formula Renault 3.5 Series klasē Vandūrns ar 4 uzvarām kopvērtējumā ieņēma 2. vietu, piekāpjoties vien citam “McLaren” komandas jaunajam talantam Kevinam Magnusenam. Tas palīdzēja Magnusenam nodrošināt vietu komandas sastāvā uz 2014. gadu, kamēr Vandūrns devās iekarot GP2 virsotnes.
Tas viņam izdevās nevainojami – uzvara jau savā pirmajā braucienā (Bahreinā), “ART” komandas sastāvā pārliecinoši pieveikts komandas biedrs Izava, bet kopvērtējumā piekāpšanās vien Džolionam Palmeram, bet par 5 punktiem pārspēts Felipe Nasrs. 2015. gadā Vandūrns ļoti ātri iznīcināja jebkādu intrigu, labojot vairākus GP2 rekordus un izcīnot ļoti pārliecinošu titulu.
Tomēr durvis uz F1 vēl arvien bija ciet. Lai gan izmēģinājuma braucienos 24 gadus vecais sportists sevi vairākkārt pierādījis, tomēr tā kā “McLaren” nav tādas satelītkomandas kā “Red Bull” vai sadarbības ar citām komandām kā “Mercedes” vai “Ferrari” ar komandām, kas izmanto viņu dzinējus, tad šo sezonu Vandūrns bija nolēmis pavadīt Japānas Super Formula čempionātā (agrāk Formula Nippon), kur guva atzīstamus panākumus.
Foto: Stoffel Vandoorne / Twitter
Motorsporta elitē
Pēc pārliecinoša snieguma GP2 čempionātā nav nekāds pārsteigums, ka tieši Vandūrns tika izvēlēts kā Alonso aizstājējs 2016. gada Bahreinas GP, kad divkārtējais pasaules čempions atguvās no Austrālijā gūtajām traumām. Vandūrns sacīkstēs spēja gūt punktu vēlreiz apliecinot sevi kā potenciālo komandas pamatsastāva braucēju nākotnē.
Pēc Alonso palikšanas komandā un Batona došanās prom no F1, Stofels tika pie iespējas aizvadīt pilnu sezonu. “McLaren Honda” bija vēl neizturīgāki un lēnāki kā pirms gada, tādēļ iekļūšana punktos nebija bieža parādība. Vandūrns regulāri piekāpās komandas biedram Alonso, lai gan komanda to norakstīja uz atšķirībām abu sportistu mašīnās. Vai 2018. gadā Vandūrnam tiks sniegta līdzvērtīga izdevība?
![‘Viasat’ pārtrauc Formula 1 translēšanu Latvijā [papildināts]](https://f1.lv/wp-content/uploads/2017/06/DCEDFbEWAAIAoWW-768x512.jpg "‘Viasat’ pārtrauc Formula 1 translēšanu Latvijā [papildināts]")
