“McLaren” braucējs Fernando Alonso atzinis, ka 2017. gada sezonas izskaņā nopietni apvēris iespēju likt punktu savai F1 karjerai, ar mērķi sasniegt motorsporta ‘Triple Crown’.
Lai to paveiktu jāuzvar Monako Grand Prix, Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs un Lemānas 24 stundu braucienā. Šaurās Monako ieliņas spānis iekaroja 2006. gadā ar “Renault” un gadu vēlāk ar “McLaren”, Indianapolisā debitēja pērn, bet pirmo startu Lemānā aizvadīs šovasar ar “Toyota”.
“Pērn izmēģināju Indy 500. Tad devos uz Eiropu sacensties Austrijā un Silverstounā un nodomāju, ka nākamgad varbūt jāizmēģina citi čempionāti. Es varētu sevi pilnībā veltīt ‘Triple Crown’ sasniegšanai, startējot IndyCar un Lemānā. Domāju, ka tas ir labs risinājums, tomēr sajutu, ka man vēl te ir ko darīt. Nevaru beigt ar šādiem rezultātiem un sajūtām.
Sapratu, ka, ja beigšu, to nožēlošu visu atlikušo dzīvi un visu atlikušo karjeru rūgtā pēcgarša mani nepametīs. Joprojām alkstu pēc panākumiem. Man ir nepadarīts darbiņš gan priekš sevis, gan “McLaren” komandas. Esmu drošs, ka šis būs pārmaiņu gads,” stāsta Alonso, norādot, ka slikts gads “McLaren” komandai būtu trešā vai ceturtā vieta, bet devītā esot pilnībā nepieņemama.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Toro Rosso” komandas iespējas.
Vēsture
No 1985. līdz 2005. gadam čempionātā startēja “Minardi” komanda. Lai gan lieli panākumi izpalika, tā iemantoja daudz līdzjutēju atbalstu un kalpoja kā lieliska augsne veselai maiņai jauno talantu. Vadītājs Pols Stodarts reiz atzina, ka viņam bija 41 piedāvājums pārpirkt komandu, tomēr nosacījumi bija akmenī kalti – tai jāpaliek Itālijā un jārada apstākļi izaugsmei. “Red Bull” piedāvājums atbilda prasībām un jau vairāk nekā dekādes garumā tā kalpo kā lielisks atbalsts “Red Bull”, izaudzinot veselu plejādi jauno talantu – Danielu Rikjardo, Maksu Verstapenu, Karlosu Saincu un Sebastianu Fetelu, kurš atnesa komandai tās vienīgo goda pjedestālu, izcīnot uzvaru lietainajā Itālijas Grand Prix 2008. gadā.
Kas jauns?
Salīdzinot ar pagājušā gada pirmo posmu “Toro Rosso” tikuši pie diviem jauniem braucējiem – Pjēra Gazlī un Brendona Hārtlija. Abi gan F1 gaisu apostīja jau pagājušās sezonas otrajā pusē. No ārpuses varētu nešķist, ka veiktas pamatīgas izmaiņas dizainā – pat sānu gaisa savācēji, kas vairākām komandām piedzīvojuši aerodinamisko revolūciju, palikuši samērā līdzīgi pagājušā gada modelim.
Galvenās izmaiņas nenoliedzami atrodamas zem pārsega. Trīs tukšie gadi ar “McLaren” ir aizmirsti un “Toro Rosso” sniegusi brīvību jaudas agregāta izstrādē un pielāgošanā viņu šī gada spēkratam. Uzmanību piesaistījuši arī izliekumi uz mašīnas grīdas tieši priekšā aizmugurējiem riteņiem, kuru uzdevums ir novirzīt gaisu, lai tas radītu pēc iespējas mazāku pretestību un uzlabotu difuzora darbību.
Foto: Toro Rosso
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Pirmssezonas testi radījuši ne tikai gaismas stariņu, bet veselu prožektora gaismu tuneļa galā “Honda” pārstāvjiem. Izskatās, ka japāņi beidzot tikuši galā ar abām lielajām problēmām – jaudas trūkumu un izturību. Lai gan ar tikai vienu klientu ir ievērojami grūtāk sakopot nepieciešamos datus, “Toro Rosso” varētu kļūt par īstu melno zirdziņu un labvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā pat pacīnīties par sesto vietu, jo “Honda” uzmanība būs ne tikai nedalīta, bet arī jādara viss iespējamais, lai pierādītu savu piederību čempionātam, jo šis modelis kā jau visa komanda veidota kā atbalsts “Red Bull” – ja jaudas agregāta lauciņā viss ritēs gludi, jau nākamgad uz starta, iespējams, redzēsim “Red Bull Honda”. Jāatceras, ka abi braucēji aizvadījuši tikai dažus posmus, tādēļ nevajadzīgas kļūdas ir neizbēgamas, bet “Red Bull” sistēmā arī grūti aizmirstamas.”
Aldis Putniņš: ““Toro Rosso” pārstāvēs divi debitanti un mēs negaidām no viņiem brīnumus, tomēr likmes savstarpējā cīņā būs augstas – kurš no viņiem ir nākamais rindā uz vietu “Red Bull” komandā? Ja Daniels Rikardo nolems pēc šīs sezonas pamest “Red Bull”, tad pēkšņi Pjēra Gazlī un Brendona Hartlija divcīņai būs cita nozīme, tomēr tikai ar komandas biedra pārspēšanu vien nepietiks – nepieciešams nodemonstrēt kaut ko izcilu, lai kļūtu par Maksa Verstapena komandas biedru. Pjērs Gazlī ir ļoti ātrs un savā ziņā pagaidām nenovērtēts – nelāga kombinācija Brendonam Hārtlijam. Kā debitanti tiks galā ar “Honda” dzinēja integrācijas procesu “Toro Rosso” – tas ir vēl viens liels jautājums un pārbaudījums.”
Reiz Francijā auga divi zēni – viens bija aizrāvies ar kartingu, otrs ar futbolu. Abu zēnu vecāki ir labi draugi, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka arī futbolists vienu dienu piesēdās pie kartinga stūres. Tā sākās Estebana un Pjēra ceļš pretim F1. Okons pirmais sevi pieteica spoži, drīz vien elitē parādījās arī Pjērs Gazlī!
Savu autosporta karjeru Gazlī būvēja caur Formula Renault čempionātiem. Pirmais lielais tituls atnāca 2013. gadā 2.0 litru Eiropas sērijās, kur tika pārspēts arī Estebans Okons. Tituls palīdzēja iegūt vietu gan 3.5 litru sērijās, kas tolaik bija vismaz vienā līmenī ar GP2 čempionātu. Francūža talantu pamanīja arī “Red Bull”, ļaujot jaunajam censonim nonākt tā brīža labākās F1 komandas jauno braucēju akadēmijā.
Jau atkal Gazlī sevi parādīja no labās puses – visvairāk punktu no visiem debitantiem, tomēr tituls nonāca Karlosa Sainca īpašumā, kurš gadu vēlāk jau brauca F1. Apostījis GP2 čempionāta gaisotni, savu pirmo pilno sezonu Gazlī noslēdza ar 110 punktiem – tikpat, cik komandas biedram Aleksam Linam.
Neviens nezināja, ko gaidīt no 2016. gada sezonas, kad čempionātam pievienojās “Prema Racing” komanda. Sezonas sākums nebija viegls, tomēr Silverstounā izcīnīta pirmā uzvara un lielisks sezonas turpinājums ļāva uzsākt cīņu par titulu ar komandas biedru Antonio Džiovinaci. Dienā, kad to vajadzēja visvairāk, pārāks bija Pjērs.
Tomēr F1 vietu skaits ir ierobežots. “Red Bull” un “Toro Rosso” sastāva korekcijas šosezon neveica un Gazlī nācās samierināties ar rezerves braucēja lomu, kamēr Džiovinaci savu roku pie F1 stūres izmēģināja, aizstājot savainoto Paskālu Verleinu.
Pierādījis sevi junioru sērijās, bija laiks spert nākamo soli. Pēdējam GP2 čempionam tas bija identisks kā priekšpēdējam – sekojot Stofela Vandūrna piemēram tika rasta iespēja startēt Japānas Super Formula čempionātā. Cīņās ar trīskārtējo Lemānas uzvarētāju, Formula E zvaigzni un bijušajiem F1 braucējiem Gazlī no titula šķīra vien puspunkts.
Foto: Red Bull Content Pool
Motorsporta elitē
GP2 titula izcīnīšana nebija pietiekama, lai uzreiz nodrošinātu vietu “Toro Rosso” sastāvā. Gazlī savu izdevību sagaidīja un jau ar pirmajiem apļiem demonstrēja “Red Bull” pārējo jauno braucēju uzstādīto latiņu, bet sezonas beigās regulāri pārspēja jauno komandas biedru Brendonu Hārtliju.
2018. gadā Pjērs Gazlī aizvadīja savu pirmo pilno sezonu Formula 1 čempionātā. Satriecoša 4. vieta otrajā posmā Bahreinā, kurai sekoja vēl vairāki finiši punktos ļāva “Red Bull” komandai nosliegties pa labu Gazlī, kad bija jāpieņem lēmums par Daniela Rikjardo mantinieka vietu pēc austrālieša lēmuma doties uz “Renault”.
Piepeši viss sagriezās kājām gaisā – Gazlī bija ievērojami lēnāks par komandas biedru Maksu Verstapenu, ap kuru komanda tika pamazām veidota. Dodoties vasaras pārtraukumā Verstapens kopvērtējumā bija trešais, kamēr Gazlī pat nebija kāpis uz pjedestāla. “Red Bull” pacietības mērs bija pilns un sezonas vidū piepeši tika veikta rokāde – Gazlī atgriezās “Toro Rosso”, kamēr viņa vietu ieņēma Alekss Albons.
Atšķirībā no Daņila Kvjata, kurš pēc līdzīga trieciena tā arī neatguva ātrumu, ko bija demonstrējis karjeras pirmajos gados, Pjērs prata savākt sevi. Dienu pirms pirms Beļģijas Grand Prix sacīkšu negadījumā dzīvību zaudēja viens no viņa labākajiem draugiem Antuāns Ubērs. Pjērs tomēr prata noskaņoties sacīkstēm un finišēt punktos. Izmantojis vairāku vadošo braucēju neveiksmes, savu pirmo F1 pjedestālu Gazlī izcīnīja pie “Toro Rosso” stūres, aizraujošā dragreisa stila finišā, pieveicot Luisu Hamiltonu cīņā par 2. vietu.
Laime haotiskā posmā francūzim uzspīdēja arī gadu vēlāk. Pjērs Gazlī sezonas pirmo pusi veica teju nevainojami, izmantojot sev sniegtās izdevības un regulāri pieveicot komandas biedru Kvjatu. Un tad pienāca sacesnības Moncā. Kontakts startā un ātrāks pitstops par konkurentiem neko labu neliecināja, tomēr virkne īpatnēju notikumu, kuru vidū Magnusena izstāšanās, nobloķējot boksu celiņa ieeju, Luisa Hamiltona sods, kā arī sacensību apturēšana pēc Šarla Leklēra avārijas piepeši sniedza pamatīgas priekšrocības braucējiem, kuri pitstopu veica agrāk par konkurentiem. Gazlī nonāca vadībā, taču atslābt nebija iespējams, jo straujiem soļiem no aizmugures tuvojās Karloss Saincs. Rallija leģendas dēlam pietrūka viens aplis, lai noķertu Gazlī, kurš svinēja šokējošu uzvaru – pirmo Francijai kopš 1996. gada. Vieta labāko sešiniekā Vācijā, Portugālē un Bahreinā vēlreiz apliecināja Gazlī piederību F1 elitei, neraugoties uz 2019. gada fiasko “Red Bull” komandā.
Situācija diez ko nemainījās 2021. gadā. Pjērs rādīja brīnumus pie “AlphaTauri” stūres un kvalifikācijās gandrīz vienmēr iekļuva labāko sešiniekā. Vienīgais pjedestāls tika sasniegts Azerbaidžānā pēc vairāku vadošo braucēju neveiksmēm. Kopvērtējumā Gazlī finišēja devītais, galvas tiesu priekšā komandas biedram Juki Cunodam. “Red Bull” līgums ar Serhio Peresu gan bloķēja francūža iespējas kāpt augšup.
Pēdējā sezona ar “AlphaTauri” nebija pārāk spoža, tomēr tas vairāk saistāms ar mašīnas konkurētspēju. Pēc Fetela aiziešanas no F1 braucēju virknējumos sākās rokādes un bija skaidrs, ka, bez iespējām tikt “Red Bull” komandā, tiks locīts ar Gazlī vārds. Francūzis noslēdza līgumu ar “Alpine” un kļuva par komandas biedru savam bērnības dienu draugam Estebanam Okonam.
Pusaudžu gados abi gan pamatīgi atsvešinājās, tomēr strīdi izpalika arī pēc savstarpējās sadursmes haotiskajā Austrālijas GP restartā. Okonam bija priekšrocības, esot komandā ilgāku laiku, taču Gazlī jau no pirmajiem posmiem spēja braukt vienā līmenī un Nīderlandē pat kāpa uz pjedestāla. Parasti gan abas zili krāsotās formulas bija atrodamas desmitnieka beigās. Kopvērtējumā Pjērs par četriem punktiem pieveica savu tautieti un sasniedza 11. vietu.
Hārtlijs nav kārtējais čempiona dēls, tomēr viņa tēvam izdevās izlauzties līdz Formula Atlantic, tādēļ iesēšanās kartingā sešu gadu vecumā, sekojot vecākā brāļa piemēram, bija likumsakarīga. Guvis plašus panākumus vietējos Formula Ford un Toyota Racing čempionātos, 2006. gadā 16 gadu vecumā jaunzēlandietis devās pāri okeānam, lai iekarotu Eiropas formulu čempionātus.
Formula Renault 2.0 Series tituls jau nākamajā sezonā, pārspējot Šarlu Piku, Haimi Algersuari un Roberto Meri ļāva ne tikai nonākt “Red Bull” jauno braucēju programmā, bet arī tikt reālas testu izdevības 2008. gada izskaņā, kad Marks Vēbers piedzīvoja smagu velosipēda avāriju, gūstot kājas traumu. Hārtlijs sevi pierādīja, nopelnot 2009. gada “Red Bull” un “Toro Rosso” rezerves braucēja vietu.
Viss gan negāja tik rožaini – problēmas ar superlicences iegūšanu Hārtlijam darbu ļāva uzsākt tikai no Spānijas posma, bet jau pēc pussezonas viņa vietu ieņēma Haime Algersuari, ātri vien nopelnot pamatsastāva vietu “Toro Rosso”. Arī junioru kategorijās Hārtlija straujā augšupeja bija pilnībā apstājusies. Par pēdējo pilienu kļuva 2010. gada Formula Renault 3.5 Series sezona. “Tech 1 Racing” uzvarēja komandu ieskaitē, bet Hārtlijs palika cita “Red Bull” talanta Daniela Rikjardo ēnā un sadarbībai ar enerģijas dzērienu ražošanas gigantu bija pienākušas beigas.
Hārtlija uzvārds F1 aprindās īsi uzpeldēja ar “Mercedes” 2012. un 2013. gadā, tomēr šķita, ka sapnis ir galā. Savu vietu Brendons gan atrada – pierādījis sevi izturības sacīkšu LMP2 klasē, “Porsche” deva Hārtlijam karjeras lielo izdevību rūpnīcas komandā ekipāžā ar Timo Bernardu un citu Okeānijas pārstāvi Marku Vēberu, kurš karjeras jautājumos Hārtlijam ir gandrīz kā otrais tēvs. Pēc karjeras beigām Vēberu nomainīja Hārtlija tautietis Ērls Bambers.
Pēdējo trīs sezonu laikā Hārtlija ekipāža uzvarējusi pusi no WEC čempionāta posmiem. Vissaldākais, sarežģītākais, negaidītākais un emocionālākais panākums nenoliedzami pienāca šogad, kad Hārtlijs virs savas galvas pacēla Lemānas 24 stundu uzvarētāja trofeju, neraugoties uz nonākšanu gandrīz 20 apļus aiz līderiem brauciena pirmajā daļā. Pats Hārtlijs stāsta, ka pamatīgi audzis kā braucējs kopš savas pirmās pieredzes ar “Red Bull”.
Foto: Red Bull Content Pool/Mark Thompson/Getty Images
Motorsporta elitē
Kad Brendons Hārtlijs tika pie lielās izdevības pēc Sainca pārejas uz “Renault” un Gazlī vēlmes cīnīties par Super Formula titulu, izskatījās ka šī viņam būs vienreizēja izdevība, neatkarīgi no rezultātiem. Hārtlijs gan spēja izmantot savu otro iespēju un izkonkurēt Daņilu Kvjatu. “Renault” dzinēja problēmas gan liedza Hārtlijam apliecināt savas patiesās spējas. Vai ar “Honda” ies labāk?
Jau šajā nedēļas nogalē Kataras trasē pie mākslīgā apgaismojuma tiks uzsāka 2018.gada MotoGP sezona, kas šogad solās turpināt pagājušā gada satriecoši aizraujošo ritmu.
Pirms gaidāmā atklāšanas posma esam ierakstījuši podkāstu un sarunā ar MotoGP ekspertu Tālu Meļķi noskaidrosim, kuri braucēji un komandas joprojām tiek pieskaitīti pie favorītiem, kādi bija galvenie notikumi starpsezonā un, protams, nelielas prognozes pirms jaunās sezonas.
Atgādinām, ka jauno piektdienas treniņiem MotoGP pirmso Kataras posmu būs iespējams vērot Viasat Sport Baltic TV un Viaplay.lv platformā:
Francs Tosts apstiprinājis, ka viņa vadītā “Toro Rosso” komanda kopā ar jaudas agregātu piegādātājiem “Honda” apspriež taktiku starta vietu soda saņemšanai, lai ar jauniem dzinējiem uzlabotu izredzes cīnīties par augstākām pozīcijām.
Kā zināms, šogad katrai mašīnai bez starta vietu soda atļauts izmantots tikai 3 dzinējus, turklāt vairāku komponenšu skaits ierobežots līdz divām. Jau iepriekš “Renault” ziņoja par līdzīgas taktikas izmantošanu savai rūpnīcas komandai.
Pērn “Honda” vienīgie klienti “McLaren” jaudas agregātus mainīja teju vai ik pēc diviem posmiem, tomēr tā kā komanda regulāri kvalificējās otrajā desmitā, starta vietu sodi nebija pārāk sāpīgi, bet mašīnas uz starta stājās ar jauniem, tātad jaudīgākiem, dzinējiem.
Tosts norādīja, ka F1 dzinēji zaudē savu maksimālo jaudu jau pēc 100-200 km veikšanas, tādēļ 3000 km atstātu ievērojamas sekas, piebilstot, ka esošie ierobežojumi ir pārāk skarbi un bezjēdzīgi.
Kārtējā ziema aizvadīta un kārtīgam motorsporta fanam par vienu no pirmajiem pavasara vēstnešiem noteikti kalpos Formula 1 sezonas sākums. 2018. gada pirmais starts Austrālijā tiks dots 25. martā. Kurš pārsteigs, kurš liks vilties? Centīsimies noskaidrot. Šoreiz izvērtēsim “Haas” komandas iespējas.
Vēsture
Lai gan “Haas” komanda 2016. gadā aizvadīja savu pirmo sezonu Formula 1 čempionātā, tomēr šis nosaukums nebūs pārāk svešs pieredzējušākiem autosporta līdzjutējiem, jo 1985. un 1986. gada čempionātos, izmantojot “Lola” ražotās šasijas jau startēja “Team Haas Ltd.” vienība. Ambiciozo amerikāņu projektu vadīja Karls Hāss, kuram gan nav radniecīgu saišu ar tagadējās “Haas F1 team” īpašnieku Džīnu Hāsu. Atšķirībā no citiem ‘sava ceļa bruģētājiem’ “Haas” komanda izvēlējusies radikāli atšķirīgu pieeju, piesaistot speciālistus ar pieredzi citās komandās un izveidojot cik vien ciešu sadarbību tehniski iespējams ar “Ferrari”. Šis gan nav stāsts par vēl vienu “Toro Rosso” stila komandu, jo amerikāņiem ir pašiem savi mērķi un divi ļoti ātri un pieredzējuši braucēji.
Kas jauns?
Pats komandas vadītājs Guntars Steiners par galvenajām izmaiņām min ‘halo’ sistēmas ieviešanu un pielāgošanos aerodinamiskajā jomā. Interesanti, ka atšķirībā no lielas daļas pārējo komandu, kas izvēlējušās uz ‘halo’ režģa izveidot nelielus antispārniņus, “Haas” komandai redzama vesela rinda virpuļveida ģeneratoru, ar mērķi uzlabot gaisa plūsmu ap braucēja ķiveri.
Pārgalvīgu pārmaiņu vietā pieslīpēti mazie defekti un uzlabots izsvarojums. Sāna gaisu savācējos un priekšējā antispārnā redzams “Ferrari” pieskāriens, kuri palīdzējuši Džīna Hāsa komandai arī ar pārnesumkārbu un aizmugurējo balstiekārtu. Pēdējos gados lielas problēmas sagādāja mašīnas bremzes. Komandas sastāvs palicis nemainīgs, tādēļ amerikāņu vienībai jācer, ka Romēns Grožāns un Kevins Magnusens ar tām spēs tikt galā.
Foto: Haas F1 team
Ko gaidīt?
Roberts Graudiņš: “Lai notiktu pārmaiņas, tās ir jārada. Gan starpsezonas sagatavošanās process, gan atslēgas cilvēku saglabāšana un testu rezultāti liek domāt, ka “Haas” komanda šogad varētu atrasties aptuveni turpat, kur abās iepriekšējās sezonās. Līdz šim amerikāņiem lieliski izdevies izmantot uz paplātes pasniegtās izdevības, tomēr, ja “McLaren” un “Renault” progress virzīsies kā iecerēts, “Haas” galvenajai cīņai jābūt ar “Toro Rosso” par astoto vietu. Ja braucēji spēs tikt pāri savam agresīvajam stilam (šo vairāk varētu adresēt Magnusena virzienā), ir iespējams uzsākt cīņas ar “Williams” junioriem, tomēr pārāk sacerēties nevajadzētu.”
Aldis Putniņš: ““Haas” komandas pilotus Romēnu Grožānu un Kevinu Magnusenu varētu pieskaitīt tiem komandas biedriem, kuru savstarpējā cīņa īpaši neietekmēs viņu turpmāko karjeru. Abi ir pietiekami pieredzējuši un stabilas vērtības, tomēr neviens no viņiem vairs nav augšupejošā trajektorijā un sapņi par vadošajām komandām visdrīzāk jau ir izsapņoti un izdzīvoti. Tomēr no komandas, kas ir savas attīstības zīdaiņa stadijā, viedokļa šāds stabils pilotu sastāvs ir ideāls – veido labu attīstības fundamentu un nejauc gaisu ar nepamatotām ambīcijām, kas noteikti būtu kādas ‘uzlecošās zvaigznes’ gadījumā.”
Šveicē dzimušais Grožāns jau bērnībā nolēma savu karjeru veidot, pārstāvot mātes dzimteni Franciju, Šveicē valdošā autosacīkšu aizlieguma dēļ. Pāreja no kartinga uz formulām bija nevainojama – Formula Lista Junior 1.6 Series kļuva par Grožāna pirmo pieturvietu, kur Romēns izcīnīja 10 uzvaras 10 posmos un nodrošināja titulu.
Pierādot sevi Francijas Formula Renault čempionātā, Grožāns nonāca “Renault” F1 jauno braucēju sistēmā, kas palīdzēja viņam izkalt ceļu līdz motorsporta prestižākajam čempionātam.
2006. gadā aizvadījis debijas sezonu Eiropas F3 čempionātā (tolaik Formula 3 Euro Series), gadu vēlāk Romēns pārgāja uz spēcīgo “ASM” komandu, kļūstot par Kamui Kobajaši un Niko Hulkenberga komandas biedru. Cīņā ar vēlāko Formula E un WEC čempionu Sebastianu Buemi pārāks bija Grožāns.
“Renault” F1 komandai jaunie braucēji nāca viens pēc otra – vispirms Heiki Kovalainens, tad Nelsons Pikē Jr., tādēļ pat lielisks sniegums GP2 čempionātā (2 punkti aiz vicečempiona) un triumfs GP2 Āzijas čempionātā vēl nedeva tagadējam braucēju asociācijas prezidentam iespēju tikt pie ilgi kārotās debijas.
Ne tikai nedeva, bet pat nebija pietiekam arguments, lai turpinātu darbu “ART” rindās. Grožāna vietu ieņēma Hulkenbergs. Tika rasts rezerves variants “Barwa Addax” rindās. Tieši Grožāns ar Hulkenbergu cīnījās par titulu līdz “Renault”, tomēr abi ilggadējie cīņubiedri tika pie pozitīva rezultāta – ‘krašgeita’ pielika punktu Pikē Jr. F1 gaitām, ļaujot debitēt F1, kamēr Hulkenbergs kļuva par čempionu un uz augstāko klasi pakāpās nākamajā sezonā.
Foto: Haas F1 team
Motorsporta elitē
Romēns Grožāns šobrīd ir F1 braucēju asociācijas vadītājs, tomēr ceļš līdz stabilitātei F1 čempionātā bija garš pat pēc debijas. Pēc Nelsona Pikē Jr. atbrīvošanas “Renault” noslēdza līgumu ar Grožānu līdz sezonas beigām, tomēr tā izrādījās absolūta katastrofa. Sezonas otrajā pusē komanda ļoti reti tika punktos, Alonso pārliecinoši pārspēja Grožānu, bet Pikē atzīšanās par iepriekšējā gadā apzināti izraisīto avāriju noveda pie tās vadītāja Flavio Briatores un tehniskā direktora Pata Saimondsa diskvalifikācijām, kā arī titulsponsora “ING” tūlītējas aiziešanas. Ironiski, ka Singapūras GP treniņos Grožāns avarēja tieši tai pašā vietā kur pirms gada to Pikē Jr. paveica apzināti.
Uz 2010. gadu “Renault” noskatīja Robertu Kubicu un Vitāliju Petrovu, kamēr Grožāns kļuva par “Pirelli” testu braucēju un atkāpās līdz startiem FIA GT1 un Auto GP čempionātos, bet savu otro izdevību GP2 čempionātā izmantoja godam, 2011. gadā izcīnot titulu un atgriezās Enstounā bāzētajā komandā, kas nu jau bija kļuvusi par “Lotus”. Atzīstams ātrums trasē gan pārāk bieži gāja roku rokā ar pārlieku lielu agresivitāti, kas noveda pie viena posma diskvalifikācijas pēc avārijas izraisīšanas startā. Tas daļēji uzskatāms par pagrieziena punktu Grožāna karjerā, jo jau nākamajā sezonā Šveicē dzimušais Grožāns demonstrēja ievērojami stabilāku sniegumu un daudz retāk atradās trases malā ar sadauzītu mašīnu. Lieliska sezonas otrā puse ļāva gada laikā 6 reizes kāpt uz goda pjedestāla, tiesa gan, ne reizi uz augstākā pakāpiena.
V6 Turbo dzinēji 2014. gadā nebija “Renault” izcilākais veikums un komplektā ar komandas budžeta samazināšanos, Kimi Raikonena aizstāšanu ar Pastoru Maldonado “Lotus” no komandas, kas regulāri cīnas par goda pjedestāliem, atkāpās līdz peletona lejasgalam. Pāreja uz “Mercedes” dzinējiem gadu vēlāk radīja cerību stariņu, tomēr Grožāna mērs bija pilns un viņš atrada izaicinājumu jaunajā “Haas” projektā, visticamāk, ar mērķi tikt “Ferrari”, ar ko Džīna Hāsa vadītajai komandai izveidojusies ļoti cieša sadarbība.
Neviens negaidīja brīnumus, redzot, kā citas jaunās F1 komandas mocījās – no četrām 2010. gadā apstiprinātajām jaunpienācējām bija palikusi tikai “Manor” un arī tā atradās savā pēdējā pstāvēšanas gadā. “Haas” izmantoja ciešo sadarbību ar “Ferrari”, lai demonstrētui lielisku ātrumu pirmssezonas testos, kā arī gūstot šokējošu 6. vietu pirmajā posmā Austrālijā, kad Romēns lieliski izmantoja sarkano karogu fāzi. Nelielais budžets un pieredzes trūkums liedza “Haas” komandai izrādīt nopietnu konkurenci sezonas otrajā pusē, tomēr lieliskais sākums ļāva sezonu noslēgt ar 29 punktiem, kamēr komandas biedrs Estebans Gutjeress palika sausā. Savas spējas Grožāns apliecināja arī pērn, turklāt ar Kevinu Magnusenu kā komandas biedru “Haas” izdevās kļūt par pamatīgu biedu vidusslāņa komandām. Grožāna pulveris noteikti vēl sauss un alkas pēc pirmās uzvaras tikai pastiprinās. Ja izdosies sevi apliecināt, viss vēl ir iespējams.
Dāņu braucēja uzvārds F1 līdzjutējiem nav svešs. 2014. gadā Kevins Magnusens debitēja “McLaren” komandas rindās, kas bija pirmā komanda arī viņa tēvam Janam, kurš vēl arvien aktīvi nodarbojas ar autosportu.
Lai gan F1 sasniegumi Janam nebija diez ko spoži, savam dēlam Kevinam viņš spēja nodot nepieciešamās zināšanas, kas palīdzēja veikt ļoti veiksmīgu pāreju no kartinga uz junioru kategorijām, 2008. gadā dominējot Dānijas Formula Ford čempionātā, kā arī gūstot pieredzi vairākos starptautiska līmeņa čempionātos.
Karjera gandrīz tika strauji aprauta līdzekļu trūkuma dēļ un uz īsu brīdi Magnusens pat piestrādāja rūpnīcā par metinātāju. Saņēmis nepieciešamo atbalstu, Kevins atgriezās vēl spēcīgāks, izcīnot uzvaras Formula Renault 2.0 Ziemeļeiropas čempionātā, kā arī vairākos reģionālos F3 čempionātos pirms pārejas uz Formula Renault 3.5 Series, kas tobrīd bija vismaz tikpat augsta līmeņa čempionāts kā GP2.
Gada debitanta tituls, veiksmīgi “McLaren” jauno braucēju testi un pāreja uz spēcīgo “DAMS” komandu ļāva Magnusenu pirms sezonas uzskatīt par favorītu cīņā par titulu. Tas gan nenāca viegli, tomēr veiksmīga sezonas otrā puse ļāva pārspēt citu “McLaren” sistēmas jauno talantu Stofelu Vandūrnu.
Foto: Haas F1 team
Motorsporta elitē
Kevins Magnusens F1 ieradās ar lieliskiem rezultātiem pirmssezonas treniņos, tomēr 2014. gada sezonas pirmais posms bija solis nezināmajā visiem braucējiem pēc revolūcijas tehniskajos noteikumos. Jau savā pirmajā startā Kevins kvalificējās ceturtais, bet dienu vēlāk kļuva par pirmo braucēju pēc Luisa Hamiltona, kurš kāpis uz goda pjedestāla debijas sacīkstēs, turklāt pēc Daniela Rikjardo diskvalifikācijas Magnusens pakāpās pat uz otro vietu.
Zīmīgi, ka jau savā pirmajā startā Kevinam bija izdevies pārspēt spožākos tēva sasniegumus un kļūt par pirmo dāni uz goda pjedestāla. Tas gan tā arī palicis viņa vienīgais finišs labāko trijniekā. Arī “McLaren” komandai pēc tam vairs nekad tas nav izdevies. Atlikušo sezonas daļu Magnusenam bija jāsamierinās ne tikai ar mašīnas konkurētspējas trūkumu, bet arī regulāru piekāpšanos titulētajam komandas biedram Džensonam Batonam.
Pēc gada rezerves braucēja lomā Magnusens palīdzēja “Renault” komandai tās atgriešanās gadā. Regulāra Palmera pārspēšana palīdzēja Magnusenam nonākt citā salīdzinoši jaunā komandā – “Haas”, kur 2017. gadā Kevins ieguva sliktā zēna reputāciju, regulāri veicot agresīvus manevrus un vairākkārt iesaistoties vārdu kaujās ar konkurentiem. Nākamajā gadā Pjērs Gazlī pat nosauca Magnusenu par bīstamāko braucēju, ar kuru viņš jebkad sacenties, pēc tam kad abi sadūrās Azerbaidžānā.
2018. gads iesākās cerīgi – “Haas” bija iespēja tikt Top 5 ar abām formulām, tomēr boksos netika kārtīgi pieskrūvēti riteņi, liekot abām formulām izstāties. Komandas vadītāja Guntera Steinera dusmu izvirdums vēlāk kalpoja kā lielisks avots “Drive to Survive” dokumentālā raidījuma popularizēšanai. Skarbi vārdi no Steinera puses sekoja arī nākotnē. 2019. gadā Magnusens pat sadauzīja Steinera ofisa durvis, kad viņš nolamāja abus savus braucējus pēc savstarpējās sadursmes.
2018. gadā Magnusenam pat izdevās aizsniegties līdz devītajai vietai kopvērtējumā – “Haas” visu laiku labākajam rezultātam. Tomēr tas nebija atspēriena punkts progresam nākotnē. Kevins bija stabilāks un ātrāks par komandas biedru Romēnu Grožānu, tomēr komanda bija pamatīgi atkarīga no “Ferrari”. Itāļu vienības lejupslīdē cieta arī “Haas”. 2020. gadā gan Magnusens, gan Grožāns punktos spēja iebraukt tikai vienu reizi. Komanda spēra kardinālus soļus un nolēma sezonas beigās atvadīties no abiem braucējiem.
Samierinājies ar faktu, ka viņa F1 karjera ir galā, Magnusens devās pāri okeānam un pievērsās izturības sacīkstēm. Vasarā viņš piepildīja savu sapni, startēdams Lemānas 24 stundu sacīkstēs vienā ekipāžā ar tēvu. Pāris mēnešus iepriekš Magnusens apostīja gaisu arī IndyCar čempionātā.
Uz 2022. gadu Magnusens vienojās ar “Peugeot” par startēšanu WEC čempionātā, taču pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā “Haas” komanda pārrāva saites ar Ņikitu Mazepinu un piedāvāja Magnusenam atgriezties. Dāņu sportists vēlāk atzina, ka F1 atgriezās ar pilnīgi citu domāšanu, jo vairs nebaidījās no dzīves bez F1, pieņēma faktu, ka visas ambīcijas neizdosies īstenot, turklāt pats bija kļuvis par tēvu un autosacīkstes vairs nebija viņa prioritāšu galvgalī.
Ar nosvērto un pragmātisko pieeju viņam izdevās pārliecinoši pieveikt saslavēto komandas biedru Miku Šūmaheru un izcelt “Haas” komandu no bezcerīgās bedres, kurā tā bija iekritusi iepriekšējā sezonā.
Par sezonas spožāko mirkli noteikti kļuva pārsteidzošā pole position Sanpaulu GP. Lietainajos apstākļos Magnusens tika Q3, kur savā pirmajā mēģinājumā bija mazliet ātrāks par konkurentiem. Visi bija pārliecināti, ka otrajā mēģinājumā rezultāti strauji uzlabosies, taču Džordžs Rasels piedzīvoja avāriju, sesija tika apturēta, bet, tai atsākoties, lietus pieņēmās spēkā un magnusena rezultātu neviens nespēja apdraudēt. Sprintā Magnusens atkrita līdz 8. vietai, bet sacīkstē avarēja jau pirmajā aplī, līdz ar to viņa meistarstiķis tika atalgots tikai ar 1 punktu.
Ar punktu krāšanu 2023. gadā klājās krietni grūtāk. “Haas” bija atpakaļ peletona beigās, jo riepu straujais nodilums bieži lika vilties pēc ambicioza sākuma nedēļas nogalei. Tā, piemēram, Maiami Magnusens finišēja desmitais, startēdams no ceturtās pozīcijas, bet Singapūrā tas pats tika sasniegts no 6. starta vietas. Kad kvalifikācijā negaja tikk labi, par punktiem faktiski varēja aizmirst, tomēr labāks sniegums attiecībā pret komandas biedru Niko Hilkenbergu gan lieti noderētu.
