Neraugoties uz salīdzinoši biežām trases maiņām, Francijas GP bija kļuvusi par stabilu vērtību F1 kalendārā, tomēr infrastruktūras trūkums un ģeogrāfiski neizdevīgās Maņikūras trases atrašanās vietas dēļ 2009. gadā pirmo reizi vairāk kā pusgadsimta laikā kalendārā vairs netika iekļauts Francijas Grand Prix. Nu tas ar svaigām dvesmām ir atpakaļ Pola Rikāra trasē, tomēr aizvadītā nedēļas nogale pierādīja, ka realitāte ir tālu no iecerēm.
Jāatzīmē, ka pašas sacīkstes izvērtās ļoti aizraujošas – līderu sadursme un cīņa no peletona beigām nebija vienīgais apdzīšanu avots, turklāt liela daļa no tām tika paveiktas ‘dabīgā ceļā’ bez DRS palīdzības. Papildinājumā ar atšķirīgām stratēģijām, tehniskām ķibelēm un pārsteidzošiem pavērsieniem atgriešanās Francijā pēc pirmā acu uzmetiena izskatās gandrīz nevainojami.
Pirmās pamanāmās problēmas sākās jau piektdien, kad treniņbraucienos tribīnes bija gandrīz pilnībā tukšas. Tas gan nebija tādēļ, ka vietējo fanu mīlestība pret autosportu būtu zudusi, bet gan neiedomājamu sastrēgumu dēļ, kas praktiski pilnībā paralizēja satiksmi trases apkārtnē. Gan skatītāji, gan trases darbinieki un mediji pamatīgi izmainīja savus grafikus, lai uz trasi dotos jau ļoti agrā rīta stundā.
“Williams” komandas rezerves braucējs Roberts Kubica nolēma izvēlēties alternatīvu pieeju un uz trasi doties ar velosipēdu. Lai gan satiksmi apbraukt izdevās veiksmīgi, ne vienmēr loģiski izskaidrojamā francūžu pieeja pēdējā ceļa posmā neielaida velosipēdus (pat ja uz tiem sēž bijušie Grand Prix uzvarētāji), un Kubicam nācās griezt riņķī un ļauties sastrēgumu ‘burvībai’.
Jau treniņbraucienos bija pamanāma nopietna nepilnība – Francijas karoga krāsās horizontāli svītrotās līnijas no attāluma izskatās satriecoši, tomēr reālā darbībā daudzi skatītāji sūdzējās, ka to dēļ acis ņirb un fotogrāfijās dažkārt pat esot grūti atšķirt, kur ir trase un kur formulas. Lai gan varētu šķist, ka šāds raibums vairāk ir vērtējams kā gaumes lieta, tomēr jāatceras, ka F1 pašos pamatos ir biznesa projekts, kas tiek barots ar sponsoru maksājumiem, tomēr, ja mašīnas ‘pazūd’ uz trases fona, arī reklāmdevēju interese sāks zust.
Runāt par pašu trasi nemaz nav tik viegli, jo braucējiem pat nebija pilnīgas skaidrības par to, kura trajektorija tai paredzēta un padokā jau sākās joki par to, ka Pola Rikāra trase būtu perfekti piemērota rallijkrosa sacensībām, pateicoties neskaitāmām vietām, kur izveidot džokera sekciju (nelielu trases pagarinājumu, kas aizņemtu par pāris sekundēm ilgāku laiku kā ierastā trajektorija).
Daudzi braucēji arī pauda sašutumu par ‘S’ veida bremzētāja ierīkošanu ‘Mistral’ taisnes vidū. Sākotnējā ideja šīm izmaiņām bija organizatoru vēlme vienu apdzīšanas vietu aizstāt ar divām, tomēr, kā jau varēja sagaidīt, tā nav devusi cerēto rezultātu, jo līdz jaunizveidotajam pagriezienam (Veiksmi ar neapbruņotu aci saprast, kur tas sākas un kur beidzas!) cīņas bija aizraujošas un tā attaisnoja cerības, tad otrā daļa bija pārāk īsa, lai normālos apstākļos ļautu braucējiem tikt pie vēl vienas reālas apdzīšanas vietas.
Gan pirms, gan pēc piektdienas treniņbraucieniem tika izteikta ideja pat iztikt bez tā, padarot trasi līdzīgāku Šanhajai vai Baku, kur garā taisne ļauj aizmugurē braucošajai mašīnai aizvējā tikt ievērojami pavilktai, nodrošinot aizraujošu notikumus un daudz apdzīšanas. Katra sacīkšu trase gan tiek homoloģēta no FIA puses, līdz ar to pārmaiņas sacīkšu nedēļas nogales laikā vairs nav iespējamas. Brendons Hārtlijs arī uzsvēra, ka garā taisne allaž bijusi dala no trases un tās likvidēšanas rezultātā daļēji zudis tās sākotnējais šarms un autentiskums.
Neraugoties uz jaunizveidoto pagriezienu, tika solīts, ka ‘Signes’ līkums tiks izbraukts ar 340 km/h ātrumu un kļūs par ātrāko līkumu visā kalendārā. Šādas prognozes gan bija tālu no patiesības un 340 km/h sacīkstēs sasniedza tikai divi braucēji, turklāt tas tika sasniegts ‘Mistral’ taisnes pirmajā pusē, bet ātrumi ‘Signes’ pagriezienā nespēja pievērst līdzjutēju uzmanību.
Ar to gan visas problēmas nebeidzas. Braucēji bija nobažījušies par boksu celiņa ieeju – tajā jāveic šaurs un ass kreisais pagrieziens tieši pirms “Mercedes” garāžas. DTM sacensībās Ungārijā jau pierādījās, cik nepasargāti ir trases darbinieki un mehāniķi boksu celiņā, it īpaši, ja līst spēcīgs lietus, kā tas bija vērojams trešajos treniņos. Tiesneši gan ņēma braucēju ieteikumus vērā un samazināja maksimālo ātrumu boksos no 80 km/h līdz 60 km/h, tādēļ jābūt pateicīgiem, ka sacīkstes tika aizvadītas sausā laikā, mazinot negadījumu risku. Kritiku saņēma arī boksu celiņa izeja, kur esot apgrūtināta redzamība un paaugstināts risks nesadalīt trasi starp mašīnu, kas dodas ārā no boksiem un to, kas ar maksimālu ātrumu traucas tiem garām pa ideālo trajektoriju.
Braucēju brīfingā vēl pirms galvenajiem notikumiem tika uzklausīti braucēju priekšlikumi, kā uzlabot Francijas Grand Prix norisi. Viens no izteiktajiem variantiem – atgriezties Maņikūrā. Lielāko daļu no minētajām problēmām gan līdz nākamā gada izcīņai ir iespējams labot. Čārlijs Vitings jau atzinis, ka būtu gatavs dot zaļo gaismu ‘Mistral’ taisnes vidū izvietotā pagrieziena likvidēšanai, tomēr atzīst, ka nepieciešams pārbaudīt, vai pieaugošie ātrumi taisnes galā nerada liekus riskus, turklāt pagriezienā esošā lielā skatītāju tribīne zaudēs savu nozīmi. Francijas GP organizatori gan cer palielināt ietilpību un piesaistīt vēl lielākus skatītāju pūļus. Tas viss, protams, ar nosacījumu, ka tiks atrisinātas satiksmes problēmas.
Katrā ziņā trase ir izturējusi ugunskristības un ar pamatīgu piestrādāšanu, tai jau pāris gadu laikā vajadzētu iekarot skatītāju sirdis kā vienai no Eiropas klasikām, tomēr tas pats no sevis nenotiks un, ja plānojat doties uz sacensībām klātienē, tad, iespējams, drošāk ceļa mērķim būtu izvēlēties Beļģiju, Itāliju vai Austriju.
Pabeidzot par lietām, kur Francijas Grand Prix organizatoriem vēl jāpiestrādā, uzvarētāju trofejas zili-balti-sarkanu gorillu formā ir unikālas, tomēr, maigi sakot, milzu atzinību fanu acīs neguva, tomēr tā būtu mazākā no problēmām…
