Eksperti iesaka mums ievērot divu metru distanci vienam no otra – šādā veidā pandēmija netiks nevajadzīgi izplatīta. Tieši tādēļ šis ir īstais brīdis atskatīties uz Formula 1 sacīkstēm, kur vadošie braucēji finišu sasniedza tik cieši viens no otra, ka pat pēc vairāk 300 kilometru veikšanas, finišā viņus šķīra vien mata tiesa.

Kopumā 88 reizes pirmās un otrās vietas ieguvējus finišā šķīra mazāk par sekundi, turklāt pēdējā gada laikā tas noticis divreiz. Zīmīgi, ka abos gadījumos pie uzvaras tika “Ferrari” spīdeklis Šarls Leklerks, kamēr bijušais “Ferrari” braucējs Fernando Alonso ar tik mazu starpību arī uzvarējis 2 reizes, tomēr viņa kontā ir vēl 30 uzvaras ar vismaz sekundes rezervi.

Tieši ar “Ferrari” komandu saistīts stāsts ar 21. gadsimta ciešāko finišu. 2002. gads pagāja “Ferrari” zīmē – Mihaels Šūmahers uzvarēja četros no sezonas pirmajiem pieciem posmiem un izskatījās pēc pārliecinoša kandidāta uz savu piekto čempiona titulu. “Ferrari” gan nebija tik droši, tādēļ Austrijā pēdējos apļos viņa komandas biedram Rubensam Barikello tika pavēlēts palaist Šūmaheru garām, uzdāvinot vācietim uzvaru. Barikello to demonstratīvi izdarīja pašā pēdējā aplī īsi pirms finiša karoga sasniegšanas.

Daudzus neapmierināja “Ferrari” rīcība. Negatīvās reakcijas tikai pastiprināja Maranello vienības dominance, apliecinot, ka šī pavēle bija nevajadzīga. Sezonas priekšpēdējā posmā Indianapolisā Šūmahers vēlējās atlīdzināt komandas biedram, mēģinot panākt situāciju, kad abas sarkanās mašīnas šķērso finiša līniju vienlaicīgi. Tā kā rezultāti tiek mērīti ar sekundes tūkstošdaļu precizitāti, to paveikt ir ļoti sarežģīti. Laika mērīšanas iekārtas reģistrēja, ka Barikello finiša līniju šķērsoja par 0.011 sekundēm ātrāk. Šis, iespējams, bija visu laiku ciešākais finišs F1 vēsturē.

“Ferrari” meistarstiķis tika sasniegts laikā, kad rezultātu mērija līdz sekundes tūkstošdaļām, tomēr ‘simtdaļu laikmetā’ nekas nespēja līdzināties 1971. gada Itālijas Grand Prix izcīņai. Moncas trase arī mūsdienās pazīstama kā ātruma meka, taču tolaik tā bija vēl draudīgāka, jo lēnie ‘S’ veida līkumi vēl nebija izveidoti. Sacīkšu ātrākais aplis tika veikts ar vidējo ātrumu 242.6 km/h. Šis rekords netika labots līdz pat 2003. gadam.

Garās un ātrās taisnes, tāpat kā mūsdienās, sniedza lielisku iespēju sekotājam izmantot aizvēju, lai iegūtu paātrinājumu un veiktu apdzīšanas manevru, tādēļ pozīcijas starp braucējiem mainījās ļoti bieži. Pēdējos apļos izveidojās piecu braucēju līderu grupiņa.

“BRM” braucējs Pīters Getins, kurš ne pirms ne pēc šī posma vairs labāko pieciniekā ne reizi netika, pēdējo apli uzsāka 4. vietā, tomēr rūtoto finiša karogu sasniedza sekundes simtdaļu priekšā Ronijam Pītersonam. Fransuā Sevērs, kurš atradās vadībā, iebraucot pēdējā pagriezienā, finiša līniju šķērsoja 3. vietā (+0.09 sek), Maiks Heilvuds ieguva 4. vietu (+0.18 sek), bet Getina komandas biedrs Haudens Genlijs samierinājās ar 5. vietu (+0.61 sek). Pat posmi, kas mūsdienās noslēdzas aiz drošības mašīnas nespēj satuvina’t vadošo piecinieku tik cieši, kā Moncas trase prata pirms gandrīz pusgadsimta.

Ne mazāk iespaidīgs finišs bija vērojams Heresas trasē 1986. gadā, kad par uzvaru spēkojās divi nākotnes čempioni. Naidžels Mansels pēdējā aplī uzbruka Airtona Sennas pozīcijai, taču brazīlietis nosargāja pozīciju ar 0.014 sekunžu rezervi. Zīmīgi, ka trīs papildus punkti, ko Mansels izcīnītu uzvaras gadījumā, ļautu viņam sezonas kopvērtējumā pārspēt Alenu Prostu un kļūt par čempionu.

Daudzu fanu atmiņās joprojām ir 2016. gada sezonas pēdējais posms Abū Dabī, kad Luiss Hamiltons pēdējos apļos centās bremzēt savu aizmugurē esošo komandas biedru Niko Rosbergu, lai konkurenti viņu apsteigtu un Hamiltons kļūtu par čempionu. Viņa plāns neizdevās un Rosbergs finišēja mazāk kā pussekundi aiz komandas biedra 2. vietā, izcīnot čempiona titulu. Niko bija atkārtojis sava tēva Kekes sasniegumu, kurš par čempionu kļuva 1982. gadā, izcīnot tikai vienu uzvaru 16 sacīkstēs.

Līdz otrajai uzvarai Kekem pietrūka pavisam maz. Piecus apļus pirms finiša degvielas padeves sistēmas problēmas lika izstāties sacīkšu līderim Alenam Prostam un vadības grožus pārņēma Elio de Andželis. Pēdējā aplī viņa pozīcijai uzbruka Rosbergs, tomēr itālietis “Lotus” mašīnā prata aizsargāt savu pozīciju un finišēja 0.05 sekundes priekšā Rosbergam. Šī bija pirmā uzvara de Adželisa karjerā. Otrā tika izcīnīta ar viena apļa rezervi trīs gadus vēlāk Imolā, kad sākotnējais uzvarētājs Prosts tika diskvalificēts mašīnas svara pārkāpuma dēļ.

Lai gan sacīkstes 1950-tajos gados bija daudz ilgākas kā mūsdienās, arī tās neiztika bez saspringtiem finišiem. 1954. gadā Formula 1 beidzot bija pilnvērtīgi atkopusies no Otrā pasaules kara, tomēr “Mercedes” savu debiju atlika līdz Francijas posmam. W196 modelis ar dažādām vēl neredzētām inovācijām tehniskajā jomā ļāva vācu autoražotājiem jau debijas posmā izcīnīt ļoti pārliecinošu dubultuzvaru. Spraigu savstarpējo cīņu aizvadīja no “Maserati” pārvilinātais Huans Manuels Fanhio un vācietis Karls Klings, kuram tā bija debija Grand Prix sacīkstēs. Fanhio pieveica Klingu ar 0.1 sekundes pārsvaru (tolaik rezultātu mērija ar tikai vienu ciparu aiz komata). Klings pie uzvaras tā arī netika, jo gadu vēlāk “Mercedes” pameta autosportu Lemānas traģēdijas dēļ. Kas attiecas uz Francijas posma Top 3 – visiem izdevās pamest autosportu dzīviem un veseliem. Fanhio nodzīvoja līdz 84 gadu vecumam, Klings sagaidīja savu 92. dzimšanas dienu, bet “Ferrari” braucējs Roberts Manzons devās viņsaulē 97 gadu vecumā 2015. gadā kā pēdējais no pašas pirmās F1 sezonas braucējiem.

Lai cik aizraujoši būtu vērot divas formulas sāns pie sāna traucamies pretim finiša līnijai, šādu mirkļu nav daudz. Skalas otrā galā ir Džekijs Stjuarts un Deimons Hils, kuri attiecīgi 1969. gada Spānijas GP un 1995. gada Austrālijas GP savus tuvākos konkurentus apsteidza par 2 apļiem, kamēr 1958. gadā Portugālē 7.4 km garajā trasē Stirlings Moss finišēja vairāk kā 5 minūtes priekšā tuvākajam sekotājam Maikam Hotornam – distancēšanās no pārējiem tās viskrāšņākajā izpausmē.