Ceļš uz F1

Reti kuram braucējam ir izdevies nonākt “Ferrari” redzeslokā kā potenciālajam komandas nākotnes braucējam vēl pirms savas debijas. Uz 2018. gada sezonas atklāšanu Austrālijā devās tikai divi debitanti, bet pēc tik spoža snieguma junioru kategorijās bija skaidrs – Šarls Leklērs ir braucējs, kura karjerai ir vērts pasekot.

Atšķirībā no lielākās daļas autosacīkšu zvaigžņu, kuri Monako dzīvo, lai gūtu nodokļu apmaksas atvieglojumus, Šarls ir dzimis un audzis mazajā valstiņā starp Franciju un Itāliju. Savas kartinga gaitas Brinolē, Francijā. trase piederēja Filipam Bjanki, kura dēls Žils ne ar mazākām ambīcijām trenējās caurām dienām, tādēļ nav nekāds pārsteigums, ka Žils un Šarls kļuva par tuviem draugiem.

Guvis ļoti atzīstamus panākumus kartingā, Nikolā Toda paspārnē esošais Šarls Leklērs 2014. gadā pievienojās Formula Renault 2.0 Series čempionātam, kur jau debijas gadā uzvarēja divos braucienos un kopvērtējumā ieguva otro vietu. Sezona gan tik noslēgta uz ļoti skumjas nots, jo togad Formula 1 sacensībās Japānā letālu avāriju piedzīvoja Bjanki.

Leklērs par savām karjeras kāpnēm gan lēca tikai augšup, turklāt strauji – vairākas uzvara Eiropas F3 čempionātā bija pietiekami, lai pārliecinātu “Ferrari” pārstāvjus, ļaujot Šarlam pievienoties Maranello vienības jauno braucēju akadēmijai. Tas deva iespēju vairākkārt izmēģināt F1 mašīnas piektdienu treniņos.

Pats Leklērs gan atzina, ka tās mazliet traucēja fokusēties uz viņa galveno mērķi – GP3 sacīkstēm. Acīmredzot, ne pārāk daudz, jo Leklērs tomēr izcīnīja titulu un gadu vēlāk pievērsās Formula 2 čempionāta iekarošanai. Tā izdevās ar uzviju – pārliecinoša dominance visas sezonas garumā ne mirkli nelika šaubīties, kurš izcīnīs čempiona titulu.

Tomēr arī šoreiz Leklēra sacīkšu panākumus aizēnoja personiska traģēdija – 54 gadu vecumā mūžība aizgāja viņa tēvs, karjeras galvenais balsts un kvēlākais atbalstītājs Herve. Dažas dienas vēlāk Baku trasē Leklērs izcīnīja pole position, uzvarēja pirmajā braucienā, kā arī pakāpās no astotās starta pozīcijai līdz otrajai vietai otrajā braucienā.

Motorsporta virsotnē

Uz 2018. gada sezonu Leklērs noslēdza līgumu ar “Sauber” komandu. Iepriekšējos gadus tā bija pati lēnākā vienība, tomēr uzsāktā sadarbība ar “Alfa Romeo” deva cerību staru. Leklērs bija ātrāks par komandas biedru Markusu Ēriksonu jau pirmajos posmos, bet Baku pat izrādīja konkurenci “Red Bull” pilotiem, izcīnot satriecošu 6. vietu. Finiši punktos sekoja viens pēc otra, turklāt Leklērs pieļāva ļoti maz kļūdu priekš debitanta. “Ferrari” akadēmija beidzot bija izvilkusi lielo lozi.

Kimi Raikonena dienas “Ferrari” bija skaitītas, tādēļ abi braucēji veica rokādi. Leklēram pietika ar vienu sezonu, lai pierādītu sevi senākajai un titulētākajai F1 komandai. Jau pirmajos posmos bija jūtams, ka Leklērs nebūs Fetela padevīgais kalps, bet gan nopietns cīnītājs par uzvarām. Ja vien dzinējs nebūtu sācis niķoties, pirmā uzvara ar “Ferrari” tiktu izcīnīta jau sezonas trešajā posmā Bahreinā.

Protams, turpinājumā sekoja arī apkaunojošas avārijas Azerbaidžānā, Monako un Vācijā, tomēr Leklērs demonstrēja savam vecumam neraksturīgu ātrumu un nemitīgi atrada lietas, ko mašīnā būtu iespējams uzvarēt. Pēc diskutabla apdzīšanas manevra no Verstapena puses Austrijas posma pēdējos apļos Leklēram jau atkal tika laupīta pirmā uzvara. Līdz tai Šarlam nācās gaidīt līdz pat Beļģijai. Sezonas gaitā viņa sacīkšu sniegums nebija pats stabilākais, it īpaši ņemot vērā 7 pole position, tomēr sezonas kopvērtējumā tika ieņemta vieta virs Fetela. Kad jauniņais pieveic titulēto, tā parasti ir topoša čempiona pazīme.

Turpinājums nebija tik spožs. “Ferrari” dzinēji neatbilda noteikumiem. Pēc izmaiņām tie bija zaudējuši jaudu un 2020. gadā Šarls ar piecu gadu līgumu kabatā varēja aizmirst sapņus par uzvarām. Otrā vieta sezonas ievadā Austrijā tā arī palika viņa labākais rezultāts. Frustrācija krājās un arvien biežāk Leklērs centās veikt pārdrošus manevrus, kas ne pie kā laba nenoveda. Lai gan kopvērtējumā Šarls Leklērs palika tikai astotais, viņa komandas biedrs Fetels šoreiz bija tālu aizmugurē.

Uz 2021. gadu Leklērs tika pie jauna komandas biedra – Karlosa Sainca. Mašīna bija kļuvusi ātrāka, bet pats Šarls mazliet stabilāks. Kļūdas gan nebija pilnībā izskaustas. Avārija Monako kvalifikācijā liedza izmantot iegūtās pole position priekšrocības. Azerbaidžānā uzvara kvalifikācijā pārvērtās tikai par ceturto vietu finišā, bet cerības triumfēt Silverstonā divus apļus pirms finiša nozaga Luiss Hamiltons. Sezonas pēdējos posmos Saincs izrādījās ātrāks un guva virsroku arī kopvērtējumā. Par vienu no talantīgākajiem braucējiem uzskatītais Leklērs otro gadu pēc kārtas palika bez uzvarām.

Neveiksmju sēriju izdevās pārtraukt 2022. gadā. Pēc divām spožām uzvarām Bahreinā un Austrālijā Leklērs bija pieteicis sevi kā nopietnu kandidātu uz titulu, atrasdamies kopvērtējuma vadībā pēc pirmajiem pieciem posmiem. Situācija ļoti strauji mainījās – Spānijā un Azerbaidžānā viņu pievīla Ferrari dzinējs, Monako komanda pieļāva stratēģiskas kļūdas, kā rezultātā kārotā mājas uzvara pārvērtās par vietu aiz pjedestāla.

Cerību stariņu radīja sezonas vidus, kad Šarls Leklērs triumfēja Austrijā un atradās vadībā Francijā, taču piedzīvoja avāriju. Kopš tā brīža situācija gāja uz leju. “Red Bull” veica krietni labākus uzlabojumus sezonas gaitā, kā rezultātā kopvērtējumā Leklēram tikai par 3 punktiem izdevās pieveikt Serhio Peresu un kļūt par vicečempionu.

Pēc vairākām nopietnām kļūdām stratēģiskajā lauciņā “Ferrari” veica izmaiņas komandas vadībā, atjaunojot Leklēra saikni ar Fredu Vasūru, kurš bija viņa boss debijas sezonā. “Red Bull” pārsvars bija vēl izteiktāks, līdz ar to sarkanajiem atlika cīkstēties par otro vietu kopvērtējumā. Vāja sezonas pirmā puse nostādīja Šarlu iedzinējos, tomēr spožs turpinājums ļāva pēdējā posmā apsteigt komandas biedru Saincu un kopvērtējumā ierindoties piektajā vietā, tomēr skaidrs, ka laiki, kad “Ferrari” bija izteikts pirmais un otrais numurs ir aiz muguras.