Sems Lovzs ir jaunā britu motošosejas zvaigzne un cerība, kurš šogad startē Moto2 kategorijā (pakāpiens zem MotoGP) un ir viens no titula pretendentiem. Lovzam ir identiskais dvīņu brālis Alekss, kurš šogad startē Superbike čempionātā. Ar atraktīvo Semu Lovzu satikos pirms Asenes TT posma Holandē, kur vēlāk brits izcīnīja trešo vietu, kas bija Lovza trešais goda pjedestāls šajā sezonā.

Aldis Putniņš: Vai nodarbošanās ar motosportu ir Tavas ģiemenes tradīcija?

Sems Lovzs: Jā, arī mans tēvs mīlēja motociklus un motosacīkstes, tomēr viņam tas bija hobija līmenī. Savukārt es sāku jau 5 gadu vecumā un toreiz nodarbojos ar motokrosu. Varu teikt, ka tas mums ir ģimenē, tomēr tā nav bijusi profesionāla nodarbe pirms manas paaudzes. Nevaru noliegt, ka viss sākās ar tēva iniciatīvu – viņš mums ar brāli nopirka motociklu un kopš tā laika esam iemīlējušies tajā.

A.P.: Tagad jūs abi ar brāli esat profesionālajā līmenī. Kurš no jums ir labāks?

S.L.: (Smejas) Protams, man jāsaka, ka es. Tomēr šī sezona viņam nav izdevusies, tāpēc grūti novērtēt. Taču, ja mums ir vienādi motocikli, tad esm ļoti līdzvērtīgi.

A.P.: Tātad esat mēģinājuši spēkoties?

S.L.: Jā, mēs to darījām, tomēr tikai, kad bijām jaunāki. Taču tieši tagad salīdzināt spēkus būtu krietni interesantāk, jo noteikti esam mainījušies attīstības gaitā. Turklāt mums abiem ir stiprās un vājās puses, kuras varētu salīdzināt. Ar brāli esam ļoti tuvi un līdz ar to varētu savstarpēji visu pārrunāt, izanalizēt un, iespējams, palīdzēt viens otram. Tomēr man ir jāsaka, ka es esmu ātrāks par viņu (smejas).

A.P.: Man ir jāpajautā arī kāds dvīņu brāļu jautājums – vai esat kādreiz samainījušies vietām?

S.L.: Jā, parastajā dzīvē ļoti daudz, lai gan sacīkstēs nekad, jo tā tomēr ir profesionāla nodarbe un nebūtu labākais risnājums. Reiz viņš manā vietā veica fiziskās izturības pārbaudes testu pirms sacīkstēm, jo biju apslimis. Taču tas bija sen. Skolā, protams, mēs to darījām regulāri, jo tolaik arī bijām vēl krietni līdzīgāki. Bieži mainījāmies vietām mācībās un ar meitenēm. Jo īpaši ar meitenēm mēs izmantojām šo triku, jo tas bija ļoti jautri – dažkārt viņas atklāja, bet visbiežāk tomēr nē. Vari pats iedomāties, kas tad notika un cik jautri bija.

A.P.: Man ir arī kāds nopietnāks jautājums. Šogad Tu gandrīz vienatnē izmanto un attīsti ‘SpeedUp’ šasiju. Kādi ir plusi un kādi ir mīnusi tam?

S.L.: Plusi ir… (pauze). Es īsti nezinu (smejas). Mīnusi ir tādi, ka ļoti grūti attīstīt jaunas detaļas un idejas. Turklāt, ja ir problēma, mums krietni ilgāk ir vajadzīgs, lai to atrisinātu. Bieži mēs nezinām vai vispār to spēsim un vai tā nav saistīta ar manu braukšanas stilu. Jo, ja ‘Kalex’ šasijai ir problēma (šo šasiju izmanto vismaz 10 komandas un vairkā kā 20 braucēji) vienā komandā, bet citā nav, tad skaidrs, ka vaina jāmeklē regulējumos un nevis šasijā. Savukārt, ja mums problēmas cēlonis tiešām ir šasijā un nevis regulējumos, tad varam mēģināt to risināt visu nedēļas nogali un netikt pie rezultāta. Protams, risinājums būtu vairāk ‘SpeedUp’ motociklu un vairāk komandu, kas pie tā strādā. Izdomāju arī kādu plusu – ‘SpeedUp’ noteikti vairāk koncentrējas uz mani, tomēr jāatzīst, ka mēs maz strādājam pie pašas šasijas attīstīšanas un vairāk strādājam ar regulējumiem.

A.P.: Tātad uz nākamo sezonu, ja paliksi šajā komandā, Tu vēlētos, lai ir krietni vairāk ‘SpeedUp’ izmantotāju?

S.L.: Ja palikšu, tad noteikti to gribētu, jo mans mērķis ir cīnīties par titulu.

A.P.: Loģisks jautājums tad būtu – ko tu darīsi nākamajā seoznā, jo tev beidzas līgums ar ‘SpeedUp’.

S.L.: (Smejas) Vēl ir agrs, lai atbildētu konkrēti un neesmu drošs, ko darīšu tālāk. Mans mērķis ir iekļūt MotoGP. Varbūt ne nākamajā sezonā un drīzāk vēl pēc gada, taču man ir jācenšas izcīnīt čempiona titulu. Es mēģināšu šogad pacīnīties par Moto2 titulu. Ja man tas neizdosies, tad nākamgad man ir jābūt labākajā komandā ar labāko iespējamo motociklu, lai nodrošinātu iespēju cīnīties par titulu nākamajā sezonā.

A.P.: Ja tas nozīmē pāreju uz ‘Kalex’ motociklu, tad esi uz to gatavs?

S.L.: Jā, pilnīgi noteikti esmu (smejas).

A.P.: Tito Rabats (esošais Moto2 čempions un Lovza konkurents uz titulu šogad) teica, ka slapjā laikā jūtas kā pīle uz ledus. Kā ir ar Tevi – lietū un slapjā trasē jūties komfortabli?

S.L.: Kad dzīvo Anglijā, lietus ir ierasta parādība un jūtos pietiekami labi. Protams, katra trase atšķiras un ir tādas trases, kur negribētu startēt lietus laikā. Kopumā ņemot, slapjā trasē es varu būt ļoti ātrs, tomēr es dotu priekšroku sausai sacīksei šeit Asenē, jo man trase patīk un vienmēr esmu bijis šeit spēcīgs. Tomēr, ja līst, man tā nebūs problēma.

A.P.: Tev ir bijuši vairāki incidenti trasē ar Simone Korsi un viņš noteikti nav tavs labākais draugs. Kas vēl ir tavā ‘melnajā sarakstā’ un vai personīgās attiecības ietekmē Tavu rīcību trasē?

S.L.: Jā, mums ar Simone bija pāris saķeršanās trasē, bet mēs vēlāk runājām pa telefonu un vismaz neturam ļaunu prātu viens uz otru. Viņš vienmēr ir ļoti agresīvs pirmajos apļos un nereti citi ir cietēji no tā. Iespējams Mudžello bija mana kļūda, bet viņš ir pieļāvis vairākas ļoti līdzīgas kļūdas. Tomēr kopumā man ar viņu nav problēma. Man nav problēmu ar citiem braucējiem, jo, ja turi ļaunu prātu uz kādu, tad tas pamatīgi traucē trasē, jo tu skaties uz konkurentu citādi. Protams, daži puiši man ir draugi, citi man ne īpaši patīk, taču trasē man viņi visi ir vienādi.

A.P.: Esot šajā profesionālajā līmenī sacīkšu braucējam ir jāupurē sava ‘normālā dzīve’, brīvais laiks utt. Kas ir Tavs lielākais upuris?

S.L.: Varbūt tīņa vecumā tās bija ballītes un izklaides, jo visi mani draugi devās uz klubu brīvdienās, kamēr es gatavojos kārtējām sacīkstēm. Profesionālajā līmenī to apvienot nav iepsējams. Man tas nav upuris, bet es to vienkārši nekad neesmu darījis, kad biju jaunāks. Tātad varbūt tomēr tas ir upuris. Tomēr šis ir labākais darbs pasaulē un es nejūtu, ka būtu daudz zaudējis dēļ tā.

A.P.: Šo jautājumu es uzdevu arī F1 pilotam un viņš atbildēja to pašu – šis ir labākais darbs pasaulē.

S.L.: Protams, jo tagad esam augstākajā līmenī, uz kuru esam visu laiku strādājuši un visu upurējuši. Šis laiks ir jāizbauda.

A.P.: Vai piekrīti, ka lai gūtu panākumus šajā līmenī braucējam ir jābūt nedaudz savtīgam un egoistiskam?

S.L.: Jā, nedaudz noteikti. Jābūt ir egoistiskam un visam dzīvē ir jābūt pakārtotam tev. Ja tā nav, karjera būs īsa un līdz virsotnei nevarēs nokļūt. Tas nenozīmē, ka tev nevar būt draugi vai attiecības un viss būt kārtībā, tomēr jānodrošina iespēja koncentrēties uz darbu un mērķi, kas uzstādīts. Sevi vienmēr ir jānostāda pozīcijā, kura man ļauj perfekti paveikt savu darbu. Man ir jādara viss, lai nokļūtu pie mērķa – par to nedrīkst būt jautājumu un tas vienkārši ir jāpieņem un jādara, pat, ja tas nav īpaši patīkami kādam citam.

A.P.: Kas tavuprāt ir svarīgākais lēmums karjerā, kas tev ļāva nokļūt šajā līmenī un turpināt cīnīties par pašu augstāko mērķi?

S.L.: Kad 2013.gadā es izcīnīju Pasaules SuperSport čempiona titulu es nolēmu pievienoties Moto2 čempionātam un mums nācās samaksāt ļoti lielu naudu, lai izpirktu savu līgumu no SuperSport komandas. Tas bija drosmīgs un smags lēmums, taču nešaubos, ka tas bija ļoti pareizs solis, jo tagad es esmu šajā paddokā un skatos uz iepsējām pievienoties MotoGP. Ja būtu palicis SuperSport, tad man nebūtu iespējams nokļūt MotoGP, jo labākajā gadījumā tagad startētu SuperBike čempionātā kopā ar brāli un no turienes iekļūt pa taisno MotoGP jau ir krietni grūtāk. Tāpēc tas bija labākais lēmums manā karjerā, lai arī tas izmaksāja ļoti dārgi.

A.P.: Varbūt ne visai patīkams jautājums sacīkšu braucējam, bet lasītājiem noteikti interesētu uzzināt, kā avārijas un kritieni psiholoģiski ietekmē tevi? Vai nākamajā reizē, braucot tajā pagriezienā, esi piesardzīgāks un līdz ar to arī lēnāks?

S.L.: Jā, man ir pietiekmi daudz kritienu un šajā ziņā liela pieredze, tāpēc esmu īstais, kam prasīt (smejas). Problēma ir tikai tad, ja esi piedzīvojis kritienu un nesaproti, kāpēc tas notika vai kas to izraisīja. Tad, iepsējams, esmu piesardzīgāks šajā pagriezienā. Taču, ja es piedzīvoju kritienu, ko izraisīja paša kļūda, tad nākamreiz es tajā līkumā braucu tik pat ātri vai vēl ātrāk, lai pilnībā izskaustu kļūdu. Varu droši teikt, ka tikai kritieni, kurus neizproti, var sagādāt psiholoģiskas problēmas. Parasti pats saprotu iemeslus vai arī komanda pēc datu izpētes var palīdzēt saprast, kas ir noticis. Kad esmu uz motocikla, es nekad nedomāju par kritieniem vai avārijām – es to pilnībā izslēdzu no apziņas un koncentrējos uz braukšanu.

A.P.: Ja kāds no tev tuviem cilvēkiem ir klāt boksos un pārdzīvo vai tu to jūti kā atbalstu vai tomēr tas novērš uzmanību no darba?

S.L.: Man tā nekad nav bijusi problēma. Man patīk izjust atbalstu sacīkšu nedēļas nogales laikā. Manis pēc visi mani atbalstītāji varētu būt boksos, ja viņiem atrastos vieta. Taču tas nekādā veidā neietekmētu rezultātu. Cilvēku atbalsts vienmēr ir patīkama lieta. Es mīlu motociklus un sacīkšu nedēļas nogali un jo vairāk cilvēku kopā ar mani to izbauda, jo man ir patīkamāk. Jo īpaši, ja man veicas un rezultāti ir labi, bet ja sniegums ir sūdīgs, tad labāk iet mājās, taču tā noteik reti (smejas).