Aizvadītajā nedēļas nogalē gandrīz visu motorsporta entuziastu uzmanība tika pievērsta vienam notikumam – Lemānas 24 stundu sacīkstēm. Montoijas un Batona debija, LMP1 privāto komandu pieplūdums un cīņas GTE klasē pa ļaunu nenāca, tomēr šos notikumus pamatīgi aizēnoja galvenais – Vai Alonso izcīnīs uzvaru savā debijā?
Atbilde bija pozitīva – viņam tas izdevās. Protams, apstākļi nebija paši sarežģītākie – pēc “Audi” un “Porsche” aiziešanas no WEC vienīgais, kas varēja apturēt Fernando Alonso no uzvaras Lemānā bija rūpnīcas otra ekipāža #7, vai kāda tehniska ķibele, tomēr sagatavošanās process, kura priekšā pat NASA kosmonautu treniņi nobāl, šo opciju padarīja maz ticamu. Pēc tik daudz neveiksmēm kaut kad “Toyota” lāstam bija jāliek punkts.
Šeit gan nedrīkst noniecināt Alonso sasniegumu – savās tikai trešajās izturības sacīkstēs (pēc Deitonas 24h un Spa 6h) viņa 10 ātrāko apļu vidējais rādītājs bija lēnāks tikai par Sebastianu Buemi un Maiku Konveju, bet 50 ātrāko apļu vidējais rādītājs bija pussekundi aplī ātrāks par tuvāko sekotāju. Lai gan šie rādītāji nav pilnībā precīzi, jo trases apstākļi, riepu nodilums, degvielas daudzums, satiksme un vēl vairāki mazāki faktori pamatīgi ietekmē rezultātu, tomēr Fernando izdevās izvairīties no lielām kļūdām un ne mirkli neradīja bažas “Toyota” vadībai par riska attaisnošanos.
Tas nozīmē, ka Alonso ir nokļuvis soļa attālumā no leģendārā Greiema Hila sasnieguma – uzvaras trīs lielākajās motorsporta sacīkstēs – Monako Grand Prix, Lemānas 24 stundu sacīkstēs un Indianapolisas 500 jūdžu braucienā. Nenoniecinot Hila sasniegumus gan jāpiebilst, ka arī viņam konkurence bija samērā maza, jo “Matra” spēkrati bija soli priekšā visiem, turklāt automašīnas izturības sacīkstēs bija daudz līdzīgākas F1 bolīdiem kā tas ir šobrīd, līdz ar to Hilam nenācās veikt tik daudz izmaiņu savā braukšanas stilā, turklāt viņam vajadzēja 10 piegājienus, lai sasniegtu uzvaru diennakts braucienā.
Alonso vairākkārt gan tieši, gan netieši ir norādījis, ka vēlētos atkārtot Hila sasniegumu, tomēr tas viņu nostāda dilemmas priekšā – lai gan abu pušu organizatori šobrīd dara visu iespējamo, lai izvairītos no Monako GP un Indy 500 pārklāšanās vienā nedēļas nogalē, ar to rēķināties pagaidām ir grūti. Vai Alonso ir gatavs pamest “McLaren” F1 komandu, lai cīnītos par pēdējo un, iespējams, sarežģītāko puzles trūkstošo gabaliņu?
Spāņu braucējam šogad paliks 37 gadi. Skaidrs, ka viņa centieniem iekarot visas motorsporta virsotnes ir termiņš un tas strauji tuvojas izskaņai. Uz tādu naudas žūksni, kādu Alonso saņem “McLaren” par vizināšanos desmitnieka lejasgalā, Amerikā cerēt nav ko, turklāt pagaidām nekas neliecina, ka tuvāko divu gadu laikā oranži krāsotās mašīnas varētu noķert vadošās vienības un iesaistīties cīņā par titulu.
Lai gan Alonso alga ir pamatīgs sitiens pa “McLaren” maciņu, tā ir ieinteresēta paturēt divkārtējo čempionu viņa pievienotās vērtības dēļ – šosezon gūti par 24 punktiem vairāk kā Stofelam Vandūrnam, bez kuriem “McLaren” atrastos astotajā, nevis piektajā vietā konstruktoru kausā, kā arī atvieglotas iespējas sponsoru piesaistei, ar ko Zaka Brauna komandai pēdējos gados gājis smagi, turklāt viens no sponsoriem – aksesuāru uzņēmums “Kimoa” – pieder pašam Alonso.
Lielisks kopsaucējs varētu būt “McLaren” atgriešanās IndyCar čempionātā, kas šobrīd izskatās ļoti iespējama caur potenciālo sadarbību ar “Andretti Autosport”. Vienreizēja dalība tikai Indianapolisas 500 jūdžu sacīkstēs neizskatās pārāk reāla, jo 2017. gadā tas vairāk tika darīts “Honda” reklāmas nolūkos, kamēr pilna sezona palīdzēs Alonso adaptēties videi, braukšanas stilam un ovālu specifikai.
Jau agrāk pierādījies, ka bijušie F1 braucēji spēj kļūt par stabilām IndyCar vērtībām. Pēdējo gadu spožākie piemēri būtu Takuma Sato un Sebastians Burdē, bet agrāk tas izdevies arī tādām leģendām kā Naidželam Manselam un Emersonam Fitipaldi. Tas gan nekādas garantijas nesniedz un pat tādam IndyCar / CART smagsvaram kā Maiklam Andretti Indianapolisā karjeras laikā kā braucējam tā arī neizdevās uzvarēt.
Teorētiski, iespējama vēl viena opcija – atgriešanās “Ferrari” vai pievienošanās “Mercedes”, tomēr abiem F1 lielajiem vaļiem jau pietiek izdevīgākas un jaunākas opcijas, turklāt abām komandām jau ir lielā zvaigzne, ap kuru tiek veidota komanda.
Pēc gada teorētiski mēs varētu skatīties uz Alonso kā divkārtēju Lemānas uzvarētāju, WEC čempionu, Indy 500 uzvarētāju un konkurentu cīņā par IndyCar titulu. Pat ja piepildīsies tikai maza daļiņa no tā visa, tas būs labāk nekā nekas un šobrīd izskatās, ka “McLaren” tuneļa galā gaismu ieraudzīt vēl kādu laiciņu nebūs viegls uzdevums.
