2019. gada 31. augusts motorsporta vēstures lapās mūžam paliks kā sēru diena. Formula 2 sacensību laikā smagā negadījumā Spa trasē izdzisa talantīgā francūža Antuāna Ubēra dzīvība. Viņam bija tikai 22 gadi. Viss varēja beigties vēl ļaunāk, jo par savu dzīvību cīnījās arī Huans Manuels Korrea. Viņam izdevās izķepuroties. Tagad Korrea ir gatavs dalīties emocijās par notikušo.

“Kad izbraucu cauri ‘Eau Rouge’ līkumam, pārbraucu pāri atlūzām no Alezī mašīnas. Tās pakļuva zem manas mašīnas priekšējiem riteņiem, tādēļ mana mašīna turpināja traukties taisni. Neveiksmīgas sakritības rezultātā tā ietriecās taisni Ubēra mašīnā,” skaidro Korrea.

“Viss bija skaidrs. Man ir bijušas tikšanās ar FIA pārstāvjiem. Tas bija negadījums ar neveiksmīgām sakritībām un veselu virkni notikumiem, kur bija iesaistītas četras vai piecas formulas. Manis teiktais sakrita ar FIA atskaiti. Tas ir galā, taču nekādas izmeklēšanas nemainītu faktu, ka mani gaida smags gads.”

Korrea avārijā guva ļoti smagas kājas un elpceļu traumas, kā rezultātā “Charouz” komandas braucējs divas nedēļas pavadīja komā un bija tuvu tam, lai zaudētu kāju vai vēl ļaunāk.

Dīvaini, bet avārijas laikā es nezaudēju samaņu. Trieciens bija 70G smags. Kad par to pastāstīju dakteriem, viņi man neticēja.

“Dīvaini, bet avārijas laikā es nezaudēju samaņu. Trieciens bija 70G smags. Kad par to pastāstīju dakteriem, viņi man neticēja. Fakts, ka esmu profesionāls sportists ļoti palīdzēja, ne tikai kaulu dēļ, bet arī pēc piedzīvotajām plaušu problēmām. Pavadīju divas nedēļas komā. Es neizdzīvotu, ja nebūtu tik labā fiziskā formā.”

Kad viņa veselības stāvoklis uzlabojās, Korream bija nepieciešama 17 stundu gara operācija cietušajām kājām. “Principā dakteriem vajadzēja pārbūvēt manu labo kāju. Kreisā kāja nebija cietusi tik smagi, tādēļ tai pietika ar vienu operāciju. Viss process aizņems gadu un man vajadzēs vēl operācijas, kā arī rehabilitāciju. Mana nākamā operācija paredzēta 23. decembrī, kurā kauls sasniegs pēdu.

Tad sekos nākamais solis, kura laikā jaunais kauls tiks stiprināts, lai var noturēt svaru. Tad metāla plāksnes tiks izņemtas, lai atjaunotu pēc iespējas vairāk kaula, dakteri izvērtēs, cik lielas sāpes tas man rada, un pieņems lēmumu, kādas operācijas sekos.”

20 gadus vecais amerikānis šogad aizvadīja savu pirmo sezonu F2 čempionātā, kā arī pievienojās “Alfa Romeo” jauno braucēju programmai, tomēr pamazām sāk pieņemt realitāti, nezaudējot optimismu.

“Diemžēl, tā, visticamāk, nekad nebūs 100% vesela, bet es varu cīnīties, lai padarītu to pietiekami labu, lai varētu spiest gāzes pedāli. Sākumā tika runāts par divu gadu rehabilitāciju, taču mans ķermenis visu dara ātrāk kā normāli paredzēts. Ceru, ka pēc gada mums būs pilnībā skaidrs, cik ļoti es atlabšu un vai spēšu atgriezties.

Jūtu, ka man ir jāatgriežas. Ne tikai sevis dēļ, bet arī Antuāna.

Pagāja vairākas nedēļas līdz spēju pieņemt notikušo. Bija grūti visu saprast, atrodoties slimnīcā ar sāpes mazinošām zālēm. Pagāja laiks, līdz to pieņēmu, taču mana attieksme ir pragmātiska. Nekas nespēs mainīt notikušo, tādēļ man jāpaveic maksimums pēc notikušā. Protams, esmu bēdīgs. Antuāns bija labs draugs, tomēr tagad jūtu, ka man ir jāatgriežas. Ne tikai sevis dēļ, bet arī Antuāna. Negadījums nav pielicis punktu manam sapnim. Tas liek domāt par to, vai es vēlos riskēt sava sapņa dēļ. Esmu nolēmis to turpināt darīt, jo tas ir mans sapnis. Nekas cits neatliek, kā cīnīties un iet uz priekšu.”

Savās emocijās par notikušo dalījās arī seškārtējais Formula 1 čempions Luiss Hamiltons, kuram dienu pēc traģiskās avārijas pašam nācās sēsties pie stūres un braukt par to pašu trasi, kur izdzisa Ubēra dzīvība.

Šīs mašīnas joprojām ir nedrošas. Zemākās kategorijās tās, iespējams, ir vēl bīstamākas nekā mums.

“Daudz domu šāvās cauri prātam. Atceros, kā vēroju Airtona Sennas reakciju, kad viņš redzēja Rolanda Racenbergera avāriju un atceros viņa seju. Izjutu tikpat kā deja-vu mirkli. Tovakar ļoti daudz domu mani nepameta. Biju noraizējies par šo puisi. Zinu, kā ir atrasties F2 čempionātā, tiecoties pēc sava sapņa. Pie sevis nodomāju, ka šīs mašīnas joprojām ir nedrošas. Zemākās kategorijās tās, iespējams, ir vēl bīstamākas nekā mums,” uzsver Hamiltons.

“Tad rodas jautājums, ko vēl vairāk vajag? Ko vēl tu vēlies? Ir jāatrod balanss. Netraucos, tādēļ, ka man to vajadzētu, bet gan tādēļ, ka mīlu to, ko daru. Nodomāju, ka varētu pavadīt vairāk laika ar ģimeni un visas tās lietas uz kurām vēlāk var atskatīties.

Ne mirkli nedomāju pārtraukt braukt sacensībās. Baiļu faktors tā arī nepiezagās.

Esmu pārliecināts, ka dienā, kad nāktos doties uz paradīzi, un es gribētu domāt, ka tāda ir, atskatoties uz savu dzīvi, mēs nedomāsim par to, kaut mums būtu vairāk naudas. Mēs allaž gribēsim vairāk laika. Mums noteikti ir daudz vilšanos par to, kaut būtu pieņēmuši citu lēmumu, vai pavadījuši vairāk laika ar mīļoto. Es sāku domāt par to visu, taču ne mirkli nedomāju pārtraukt braukt sacensībās. Baiļu faktors tā arī nepiezagās. Tas bija svarīgs mirklis. Ja tas piezagtos, es zinātu, ka mana karjera ir beigu fāzē.“